Sociālajos tīklos lielu uzmanību pēdējā laikā izpelnījies kāds Māras Zālītes dzejolis no 1980.gada, kura dēļ aizliegts publicēt žurnāla "Karogs" 7.metienu.
BALĀDE PAR PARĀDĪTO GODU
Ir bezgodis ieradies mūsu godos.
Viņš lielāko karoti ņem un bļodu
Un ēd un ēd, līdz apēsts ir viss,
Bet paliek arvienu vēl izbadis.
Viņš lielāko kausu paņem un dzer,
Ar kāju uz pasauli durvis ver,
Bet nepietiek viņam ar kausu un bļodu,
Viņš prasa, lai tu viņam parādi godu.
Tu ņem savu godu un lēnīgs tam rādi,
Un, lūk, no tā brīža tu kāpostus stādi
Ne tā kā līdz šim, bet tā, ka pēc tam
Ir kauns acīs skatīties kāpostam,
Un, lūk, no tā brīža tu govij ar ragiem
Gan sienu vēl padod, bet tā kā bez nagiem
Un aku tu roc kā dīķi tik seklu
Un domā tikai par tuvāko kreklu.
Tu aizmirsti paražas, Dievu un Jodu,
Un vieglāk kā atdot, protams, ir nodot,
Un roka tev sniedzas pēc pilnākās bļodas…
Bet godu, visvairāk tu pieprasi godu,
Jo pats tu bez goda, bez goda un bešā.
Tu aizmirsi dārgāko nerādīt svešam.
*
Kad salnas sesks nokož puķes gravā,
Es dzērve nebūšu, kas ceļasomu kravā.
Kad tēvuzemi ziema piemeklē.
Vai dzirdat, cik tās eksaltēti klaigā!
Jauc prātus tiem, kas nelido, bet staigā.
Cik steidzīgi tās ceļas gaisā
Un tikai projām, projām taisās!
Kad tēvuzemi ziema piemeklē.
Ja nu tas spēks ir, nevis vājums?
Ne gļēvums, bet gan griba cieta,
Lai visu pamestu un projām ietu?
Tik ne šai brīdī.
Un nekad — šo vietu.
AVOTS: https://www.facebook.com/martins.kossovics/posts/1112267098791541
