Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Izklaide

APRITĒ: Dziesmu svētku zibesnovedējs

«Sabiedriskajās attiecībās svarīgi ir līdz vismazākajai detaļai darīt to, ko no tevis sagaida,» teic Inga Vasiļjeva © no Ingas Vasiļjevas personiskā arhīva

Skolēnu dziesmu un deju svētku sabiedrisko attiecību vadītājas Ingas Vasiļjevas vārds pēdējā laikā izskanējis bieži – viņa ir zibensnovedējs starp sabiedrību, politiķiem un svētku organizatoriem.

Inga daudzus gadus bijusi Latvijas Nacionālās operas sabiedrisko attiecību vadītāja, šobrīd strādā sabiedrisko attiecību aģentūrā. Tiekamies laikā, kad kaislības ap dziesmu un deju svētkiem joprojām nerimstas, taču Inga ir tāda kā vienmēr – laipna, sirdssilta un mierīga. Kā viņai tas izdodas? «Es mīlu cilvēkus. Visus, bez izņēmuma,» – Inga teiks šīs intervijas laikā.

Ingas ceļš uz sabiedriskajām attiecībām sākās nejauši. Viņa uzsāka studijas Latvijas Mūzikas akadēmijā, Muzikoloģijas nodaļā, un, vēl būdama studente, sāka strādāt Latvijas Nacionālajā operā. «Toreiz visa informācija presei bija jāsūta pa faksu. Internets un dators bija liela ekstra. Jaunības degsmē darīju visu un vēl vairāk, jo darbs ļoti patika. Un arī tagad, ar pieredzi, kas man ir, varu teikt to pašu – sabiedriskajās attiecībās svarīgi ir līdz vismazākajai detaļai darīt to, ko no tevis sagaida,» stāsta Inga. Viņas pirmās atmiņas par operu saistās nevis ar cilvēkiem, bet auru, kas tur mājo. «Vienas no manām spilgtākajām atmiņām ir operas ēkas smarža. To nevar aizmirst, jo tas ir kaut kas neatkārtojams. Katrs, kam ir bijusi iespēja būt aizkulisēs teātrī, operā, zina, par ko runāju... Tā ir tāda maģiska sajūta...»

Inga ir dzimusi un augusi Madonā, bet septiņus gadus vēlāk pārcēlās uz dzīvi Viļānos, kur aizritēja skolas gadi. «Viļānus joprojām uzskatu par savām mājām. Tur arī sāku mācīties mūzikas skolā, kas bija tāds kā kultūras centrs. Tieši skolotājas personība noteica manu dzīves ceļu. Ar savu enerģiju un pārliecību viņa atklāja, ka mūzikā kaut kas ir. Paklausīju viņai un iestājos mūzikas skolā, lai gan pirms tam skolā teica, ka man nav muzikālās dzirdes,» stāsta Inga. «Taču to, ka studēšu mūziku, nosapņoju, līdz pēdējai detaļai redzēdama mūzikas koledžu, kurā vēlāk arī iestājos. Pēc tam mans ceļš veda uz Mūzikas akadēmiju.»

«Līdz zināmam brīdim biju ārkārtīgi jūtīga. Visu, kas saistīts ar manām darbībām, neizdošanos, kļūdām, uztvēru saasināti. Tad es piedzīvoju smagu autoavāriju un ieskatījos nāvei acīs. Tad manī ienāca apziņa, ka katram no mums dzīvē ir jātver un jāizbauda viss, kas tiek dots. Pēc tā briesmīgā notikuma es nācu pie atziņas, ka manas līdzšinējās personiskās problēmas ir niecīgas. Ir vecāki, kuriem ir slimi bērni, ir cilvēki, kas nevar uzturēt ģimeni, ir globālākas problēmas. Nevis tādi nieki kā man... Turklāt man vienkārši ļoti patīk cilvēki. Visi, bez izņēmuma. Un esmu pateicīga liktenim par katru, ko esmu iepazinusi.»

Pirms nepilna pusgada Inga kļuva par meitiņas Martas mammu, kuru ar lielu sajūsmu auklēt palīdz arī vecākais brālis Bruno Markuss, kam ziemā būs jau desmitā dzimšanas diena. «Ikviena sieviete zina, cik dažādi uztveram pirmo un otro bērnu. Cik ļoti, kļūstot par mammu pirmo reizi, viss satrauc. Marta man ir iemācījusi svarīgu apziņu – nevis bērns ir dots mums, bet mēs – viņam. Bērns ir jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Atceros, ka tad, kad puika bija zīdainis, kāda ārste, pie kuras gājām, mēdza teikt – bērns 90% ir tāds, kāds viņš ir jau savā dzimšanas brīdī, un tikai 10% ir tie, ko mēs, vecāki, varam koriģēt. Un es tam ticu. Šobrīd vecākais dēls mācās patstāvību. Un es viņam uzticos. Droši vien, ka neesmu ideāla mamma, taču ir daži principi, kurus ievēroju vienmēr. Piemēram, lai cik nogurusi es būtu, vakaros pirms gulētiešanas izrunājamies ar Bruno. Šo tradīciju mēs ievērojam vienmēr.»

«Tomēr tas, ko esmu apjautusi – māju sajūta ir mūsu sirdīs, nevis interjeros. Mana māju sajūta ir ļoti pieticīga un vienlaikus pilnīga – vissvarīgākais ir tas, ka visi mani mīļie un tuvie ir dzīvi, sveiki un veseli. Cilvēkiem ir jāiemācās novērtēt vissvarīgāko ikdienā, sev apkārt un jābeidz uztraukties par sekundārām lietām. Cilvēkiem jāiemācās būt pazemīgiem, lai varētu būt laimīgi...».