Aktrise un zinātņu doktore klīniskajā psiholoģijā Diāna Zande daudziem atmiņā kā šķelmīgā Lāsmiņa no filmas «Limuzīns Jāņu nakts krāsā». Frāzes «Ērikonkul, uznes mani kalnā», «Un tagad uzkāp šinī kokā...» kļuvušas par klasiku, bet filma TV ekrānos Jāņu laikā – par tradīciju. Kā Diāna Zande atceras Lāsmiņas lomu un sadzīvo ar šo tēlu, viņa atklāja «Rīga TV24» raidījumā «Rampas ugunis».
Filma «Limuzīns Jāņu nakts krāsā» tika uzņemta 1981. gadā gleznainajā Vidzemē, Raiskuma pusē. Kad sākās filmēšana, Diānai bija vien 16 gadu. Viņas mamma toreiz strādāja Rīgas kinostudijā, un, kā atceras aktrise, visa viņas bērnība pagāja pie mammas darbā.
Lāsmiņai daudzi centās «piecirst kanti» «Tā arī mani – ņipro meitēnu – ievēroja un piedāvāja filmēties.» Mamma gan sākumā iebildusi, sakot, ka Diāna šai lomai ir par resnu, taču otra Lāsmiņas lomas kandidāte bijusi vēl apaļīgāka, un rezultātā apstiprināta Diāna. Filmēšanos, kas noritējusi visu vasaru Raiskumā, Diāna uztvērusi kā darbu un centīgi izpildījusi visus norādījumus. Lāsmiņas balsi gan vēlāk ierunājusi Lāsmiņas mamma Olita, ko atveidoja aktrise Baiba Indriksone. «Tas tika darīts, lai mūsu balsis kā mātei un meitai ir līdzīgākas, jo mans balss tembrs ir pavisam cits.» Tovasar Diānai apritēja 17 gadu, un kā jau jaunai, smukai meitenei daži no filmēšanas grupas vīriešu kārtas pārstāvjiem viņai centās izrādīt simpātijas, tā sakot, «piecirst kanti», taču Diāna uzmanības apliecinājumiem nav atbildējusi. «Es filmēšanos uztvēru kā darbu,» viņa nosaka. Par darbu jaunā aktrise, kura tolaik mācījās Tautas kinoaktieru studijā, saņēmusi arī atalgojumu – 500 rubļu. «Atceros, ka nopirku pelēku mēteli, kas maksāja 140 rubļu, savu pirmo saliekamo lietussargu, dziju un vēl kādus nieciņus,» stāsta aktrise, piebilstot, ka ne toreiz, ne tagad zvaigžņu slimība viņai neesot piemitusi. Drīzāk otrādi – Diānai bijis apgrūtinoši, ka cilvēki izrādījuši uzmanību: «Ejot pa ielu, biju pat iemācījusies neredzēt apkārtējo skatienus. Gadījās arī tā, ka cilvēki, gribot pajokot, izmeta kādu frāzi no filmas, bet tad atbildēju, ka man tas nešķiet smieklīgi, ka esmu jau atklausījusies.» Jautāta, ar ko, viņasprāt, izskaidrojams filmas fenomens, Diāna spriež: «Tāpēc, ka filma ir par mums pašiem, latviešiem, par ikdienišķām situācijām, cilvēku attiecībām, ka varam pasmieties.»
Godājama zinātņu doktore klīniskajā psiholoģijā
Pati Diāna leģendāro latviešu filmu redzējusi vairākas reizes, lai gan tās skatīšanās neesot viņas ģimenes Jāņu laika tradīcija. «Piemēram, pagājušajā gadā filmu nenoskatījos nevienu reizi, lai gan jāatzīst, ka es vispār maz skatos televizoru,» viņa piebilst. Diāna no TV skatīšanās atteikusies, rakstot doktora darbu psiholoģijā, ko šā gada februārī veiksmīgi aizstāvējusi, un tagad godājama par zinātņu doktori klīniskajā psiholoģijā. Šī zinātne viņu interesējusi jau sen, bet vairāk pievērsusi sev laikā, kad Diāna, mēģinot tikt skaidrībā par savu otro laulību, apmeklējusi psihoterapeitu. Jāpiebilst, ka Diānas pirmais vīrs ir slavenais fotogrāfs Jānis Deinats un abi jau ir vecvecāki meitas Alises atvasei. Otrā laulība, kas Diānai ilga septiņus gadus, bija ar alkoholiķi un radīja pilnīgu vilšanos: «Tas bija grūts laiks... Biju ar cerībām sākusi jaunu, laimīgu dzīvi, taču viss izrādījās savādāk. Lai izšķirtos, saprastu notiekošo un sevi, jo es jau arī šajā laulībā piedalījos, gāju pie psihoterapeita,» viņa stāsta. Un tad Diāna nopietnāk pievērsusies psiholoģijai. Nu Diāna ir piecu bērnu mamma, vecmāmiņa divām mazmeitām un mīlēta sieva. Cilvēks, kurš dara to darbu, kas viņam patīk: «Psiholoģija man, protams, palīdz arī ģimenes dzīvē, lai gan reizēm bērni saka: nu, mammu, ko tu atkal ar savām psiholoģijām.» Jautāta, vai Diāna piekristu filmēties vēl kādā filmā vai spēlēt teātrī, viņa atbild: «Pirmais jautājums, ko uzdotu, ir: «Cik daudz laika man tas aizņems un ko es no tā iegūšu?» Tāpat vien diezin vai piekristu filmēties.»
