TV režisores un producentes Žaklīnas Cinovskas ģimenes locekle nu jau divus gadus ir britu īsspalvainā kaķene, vārdā Odrija. Mīlule ir retā krāsojumā – apelsīna tonī. Dažu tautu ticējumi vēsta, ka ruds kaķis ģimenē ienes veiksmi. Skaidrojām pie murrātāja saimnieces, vai, Odrijai pārkāpjot mājas slieksni, veiksme Žaklīnas dzīvē ir vairojusies?
Gaidiet zīmi!
«Ja runājam nopietni, par šādu ticējumu iepriekš nebiju dzirdējusi un uzskatu, ka jebkurš kaķis ģimenei ir veiksme, jo viņš ir pilntiesīgs ģimenes loceklis. Un ne jau krāsa ir tā, kas man lika izvēlēties Odriju. To gribētu ieteikt arī tiem, kas vēl tikai domā par savu dzīvnieku. Neizvēlieties mājdzīvnieku pēc krāsas vai kādām citām eksterjera pazīmēm, meklējiet mīluli, kas dos jums zīmi, ka ir tieši jūsu kaķis,» viņa stāsta.
Ar kādu zīmi Žaklīnu pārliecināja apelsīnkrāsas kaķis? «Pirms Odrijas desmit gadu mana labākā draudzene bija kaķenīte, vārdā Anna. Kad viņa no manis atvadījās, sapratu, ka iztikt bez kaķa nevaru. Kopā ar draudzeni Inesi (producente Inese Kreicberga raidījumā «Ķepa uz sirds» – red. piez.) sākām meklēt man jaunu draugu. Man nebija pilnīgi nekādu priekšnosacījumu, kādam jābūt manam kaķim – viņš varēja būt klibs un slims patversmes runčuks un varēja būt izcilu «izstāžnieku» bērns, pats galvenais – gaidīju zīmi, ka tas ir mans kaķis. Izstaigājām visas patversmes, protams, biju gatava paņemt tur visus dzīvojošos minčus, cik ļoti mīlu dzīvniekus, bet zīme kā nenāca, tā nenāca. Izpētījām sociālos tīklus, arī klusums. Un tad devāmies uz britu īsspalvaino kaķu audzētavu, kur bija piedzimuši kaķēni. Iegājām telpā, kurā bija kādi pieci mazuļi, visi uz mani paskatījās un prom bija, tik Odrija ne – viņa nostaigāja man demonstratīvi garām un apgūlās man zem krēsla. Tā arī bija mana ilgi gaidītā zīme!»
Labi apzinās savu pievilcību
Žaklīna stāsta, ka kaķenīte ir ļoti sievišķīga. «Man šķiet, ka Odrija savu pievilcību ļoti labi apzinās, tāpat kā skaistas sievietes. Mēs piedalījāmies kādā filmēšanā, kur bija arī kāds tiesnesis, kas tiesā kaķu izstādes. Odrijas ciltsraksti atļautu viņu vest uz izstādēm, taču es to nedarīšu, jo uzskatu, ka tas kaķim ir liels stress, un tāds nebija mans mērķis. Tad, lūk, kamēr tiesnesis bija filmēšanā, palūdzu, lai viņš apskata Odriju, vienkārši bija interesanti. Viņš pacēla kaķeni tādā īstā izstāžu pozā, kārtīgi nopētīja, nolika zemē un teica: «Perfekts kaķis, patiešām ideāls.» Pēc brīža papildināja: «Ja nu ļoti gribētos piekasīties, varētu deguna vidiņā gribēt mazu melnu strīpiņu, taču tā nav obligāta.» Brīdī, kad viņš izteica šos vārdus, Odrija paskatījās uz mums pārmetošā skatienā, demonstratīvi piecēlās un aizgāja. Es esmu pārliecināta, ka viņa ļoti labi apzinās to, cik ir skaista un neatvairāma,» smejas Žaklīna.
Apelsīnkrāsas kaķenīte esot apveltīta arī ar citām īpašībām, piemēram, nosvērto, pašpietiekamo raksturu. Žaklīna saka, ka Odrija mājās ir kārtīga, neko neplēš un neapskādē. Tikai dažkārt, kad viņai ļoti, ļoti griboties pievērst sev uzmanību, viņa sākot asināt nadziņus nevis uz speciālā kaķu koka, bet uz pītā krēsla. Taču tas esot reti un viņa to darot patiešām tikai tad, kad ļoti griboties pievērst sev uzmanību.
Varbūt puisīti?
Komisks stāsts Žaklīnai padomā par to, kā viņa Odrijai piedāvājusi paņemt draugu – kaķu puisīti. «Reiz bijām abas izlaidušās dīvānā, un man iešāvās prātā doma – varbūt viņa priecātos, ja mājās būtu vēl viens kaķis? Es uzrunāju viņu: «Varbūt paņemam vēl kādu kaķīti? No patversmes?» Tajā brīdī viņa demonstratīvi aizgrieza galvu, piecēlās un devās prom! Es vēl saucu pakaļ: «Varbūt kādu puisīti?!» Viņa apstājās, paskatījās man tieši acīs un teica: «Ņjuuu.» Tā arī nesapratu, vai tas nozīmēja jā vai nē,» smejas Žaklīna.
Vaideru ģimenes svētība – sportiskais runcis Roberts
Eiroparlamenta deputātes Ineses Vaideres un viņas vīra Artura Vaidera ģimenē jau vairākus gadus ģimenes loceklis un mīlulis ir rudais kaķis Roberts. Viņš ir cienījama vecuma kungs, taču joprojām esot ļoti sprauns, sportisks un kaķis ar lielo burtu.
Parketa kaķis no bērnunama
«Robertu savulaik uzdāvināja kā mazu, rudu kamoliņu mūsu vecākajai meitai kāds draugs. Viņš ieradās pie meitas uz septiņpadsmito dzimšanas dienu ar lielu somu rokās, no kuras izvēlās mazs, ruds kunkulītis. Kā mēs ar vīru mēdzam sacīt – Robis nāk no Talsu bērnunama, tas ir, no Talsu dzīvnieku patversmes. Un ir visburvīgākais, gudrākais un vienkārši lieliskākais kaķis, kādu esmu pazinusi. Tā kā ikdienā Roberts dzīvo Rīgas centra dzīvoklī, mēs viņu mīļi mēdzam saukt par parketa kaķi, taču vasarā mēs vedam Robi uz laukiem, kur viņam ir ļauta brīva vaļa un izskraidīties viņš var pēc sirds patikas. Pirmo reizi, saprotams, bijām drusku sabijušies, kā viņš jutīsies brīvā dabā. Taču mūsu bažām nebija ne mazākā pamata. Kā Robis ieraudzīja koku – kādā ātrumā viņš tajā uzskrēja! Tad nākamie uztraukumi sākās, kad domājām, ka viņš nepratīs tikt lejā un kā mēs viņu dabūsim no tā liela koka zemē. Bet arī par to Roberts tikai pasmaidīja – tikpat veikli, kā bija uzrāpies, tikpat veikli viņš tika lejā. Un kāds peļu junkurs viņš ir! Tur, kur būs Robis, nebūs nevienas pašas peles!» stāsta Inese.
Jautāju, kā kaķis tika pie sava vārda, kas viņam neapšaubāmi ļoti piestāv? «Sākotnēji meita viņu biju nosaukusi vienkārši par Robi. Pieļauju, tāpēc, ka daudzus rudos kaķus sauca par Rūdiem, Robis bija kaut kā līdzīgi. Taču par Robertu viņš kļuva, pateicoties kādai krieviski runājošai veterinārārstei, pie kuras aizvedām kaķi uz pirmajām potēm un apskati. Ienācām apskates telpā klīnikā, un daktere jautāja, kā tad brašuli sauc, uz ko atbildēju, ka Robis. Bet viņa, krieviski runājoša, laikam tādu saīsinājumu īsti nesaprata un tāpēc jautāja man vēlreiz – kā, kā? Es teicu – Robis, nu, Roberts. Un, tā kā viņš beigu beigās izauga par īstu, skaistu runci, tā arī palika Roberts.»
Uztur sportisku formu
Inese zina stāstīt, ka, neskatoties uz to, ka Roberts ir patiešām izcils kaķis, viņš nav izlutināts. «Ēdienā itin nemaz nav izvēlīgs, ēd to, ko viņam dodam – kaķiem paredzēto barību. Protams, kad sēžamies ar vīru pie galda, Robis ir klāt uzreiz un sēž uz krēsla mums blakus kā īsts ģimenes loceklis. Viņš ir ļoti, ļoti gudrs un attapīgs kaķis. Jo ļoti labi zina un saprot, ko nozīmē nedrīkst un citus vārdus. Tā kā man nepatīk resni un izlaidušies kaķi, bet sportiski un veikli, Robertam ēdienreizes ir divas reizes dienā – pusdesmitos no rīta un pusdesmitos vakarā. Citreiz, kad eju pa dienu pie ledusskapja, viņš nāk man līdzi, droši vien cerot, ka iedošu viņam ko panašķoties. Tad viņam atbildu: «Nē, Robert, nekas nebūs.» Un viņš visu saprot – pagriežas un aiziet,» skaidro Inese.
Atver ledusskapi un sarīko ballīti
Rudajam runcim piemīt arī kāds niķis. Izrādās, Roberts prot atvērt ledusskapi! «Viņš to dara ārkārtīgi veikli. Apguļas uz grīdas un ar visām četrām ķepām pabīda vaļā durtiņas vai ar vienu ķepu no sāniem prot to izdarīt. Turklāt runcis to var izdarīt ar ikvienu ledusskapi, arī to, kas atrodas mūsu lauku mājā! Reiz bija komisks gadījums, kad mēs ar vīru sēdējām pie galda un pusdienojām, Robis pa to laiku piegāja pie ledusskapja un to atvēra. Es mazliet pikti viņam noteicu: «Robert, nedrīkst!» Viņš veikli aiztaisīja to ciet un aizgāja prom,» atminas Inese. «Citkārt, kad dodamies kaut kur prom no mājām, aizbarikādējam ledusskapi, saliekam priekšā krēslus, bet atbraucot mūs gandrīz vienmēr sagaida viens un tas pats – ledusskapis vaļā, viss atvērts. Vīrs smejas: «Nu, ja, bijusi ballīte, Robis atkal cepis šķiņķi un izēdis visu ledusskapi.»
Suns kaķa ādā
Inese saka, ka runcis ir patiešām apbrīnojams kaķis, gluži kā suns. «Viņš vienmēr atsaucas uz savu vārdu, lai kur arī būtu. Pietiek viņu pasaukt, un kaķis vienmēr atskries. Tāpēc nav problēmu Robertu ņemt līdzi uz laukiem vai tuvākiem, tālākiem izbraucieniem pie dabas vai draugiem. Robītis vienmēr turas pie cilvēkiem un visu saprot,» tā Inese.
«Neraugoties uz kaķa pieklājīgo vecumu, viņš ir ļoti labā formā, sportisks, sprauns un ātrs. Un arī par Roberta veselības stāvokli nevar sūdzēties – viņš ne reizi dzīvē tā īsti nav slimojis,» priecīga ir saimniece.
Roberts Vaideru ģimenē ir īsts ģimenes loceklis, jo gulēt viņš dodas kopā ar saviem saimniekiem. «Robis vienmēr uzguļas uz kājām. Ir smagi, un nevaru izgulēties. Vīrs laikam ir elastīgāks, viņam runcis netraucē, bet es daļu nakts pavadu, mēģinot pagriezties sev ērtākā pozā un neizgāžot kaķi no gultas,» viņa smejas. Inese Vaidere nespēj iedomāties savu ģimeni bez mājdzīvnieka. «Cik reižu nav bijušas situācijas, kad atnāku mājās nogurusi, par kaut ko sanervozējusies, pietiek paņemt Robi azotē, un visas likstas aiziet, kā nebijušas. Dzīvnieki ir īsta svētība!»
Madarai Botmanei lēdija ar raksturu
Latvijas Nacionālā teātra aktrises Madaras Botmanes draudzene ir rudā kaķene Blanšeta, kurai vārds dots par godu slavenajai aktrisei Keitai Blanšetai. Starp Madaru un kaķeni bez draudzības reizēm manāma arī sievišķīga konkurence, kā jau tas mēdz notikt starp divām neatvairāmām dāmām.
Cīņa par spilvenu
Aktrise smejas, ka Blanšeta ir kaķis, kas nāca mantojumā, kad viņa uzsāka kopdzīvi ar savu vīru (režisoru Regnāru Vaivaru – red. piez.). Šobrīd kaķene ir jau cienījamā vecumā, Madara saka, ka viņa varētu būt aptuveni desmit gadu veca lēdija, kuras patieso vecumu gan nemaz nevarot nojaust. «Blanšeta ir kaķene ar raksturiņu, un, kad satikāmies, bija nepieciešams laiks, lai mēs viena otru pieņemtu. Domāju, ka viņai sākumā likās jocīgi, ka tagad bez viņas, vienīgās sievietes visā mājā, dzīvošu arī es – tāda kā konkurente,» smejas Madara.
«Tomēr, laikam ejot, esam sadraudzējušās. Zinu, cik mīļa viņa var būt, lai gan ir reizes, kad viņa var arī sariebt. Piemēram, reiz viņa iečurāja manās kurpēs, un ik pa laikam mēs cīnāmies par manu spilvenu, jo Blanšeta uzskata, ka viņas guļvieta ir uz mana spilvena, bet arī man tur ir jāguļ!» viņa nosaka.
Apēd aktrises puķes
Neiztiekot arī bez kurioziem. Madara stāsta, ka Blanšeta diezgan regulāri apēd viņai dāvinātos ziedus, kas tiek dāvināti pēc izrādēm: «Taču es ticu, ka viņa to nedara, lai ieriebtu, bet tikai tāpēc, ka viņai vienkārši garšo puķes. Daudziem kaķiem taču garšo ziedi. Tāpēc es mēdzu viņai nopirkt arī speciālo zālīti, kas domāta kaķiem ēšanai, to viņa notiesā kāru muti. Lai gan vispār Blanšeta ir izvēlīga un ir reizes, kad viņa var neēst pat augstas kvalitātes gaļu. Ikdienā viņu barojam ar slapjo kaķu ēdienu, taču dīvaini, ka viņas absolūts favorīts ir «Friskies» slapjā kaķu barība.»
Vismaz reizi dienā aktīvi sporto
Blanšeta ir istabas kaķis un savu ikdienu pavada dzīvoklī Rīgas centrā. «Laukā kaķene neiet. Reiz saitītē viņu izvedām ārā. Šausmas, kā viņa bija pārbijusies! Nespēja no uztraukuma pat paelpot, tādēļ vairs pat nemēģinām vest viņu ārā, jo tur, uz ielas, viņa jūtas ļoti nekomfortabli un ir stresā. Tā kā kaķene kopš bērnības dzīvo iekštelpās, domāju, ka vairs nepieradīs pie citas vides, un tas nav arī ļoti nepieciešams, jo pilsētas centrā kaķim tāpat uz ielas nav, ko darīt,» atzīst Madara.
Blanšeta, par spīti saviem lēdijas gadiem, vismaz reizi dienā aktīvi sporto. «Reizi dienā ir kāds brīdis, kad viņa sāk nēsāties pa visu māju – pa sienām, pa durvīm, lec kā veikla pantera. Tik pēc tam, ja neesam bijuši mājās, par to liecina spalvas visās malās.
Visādi citādi Blanšeta ir patiešām īsta lēdija – skaista, bet ar raksturu,» stāsta aktrise.
