Kopš 2006. gada Latvijas Kultūras ministrija Ģerboņu reģistrā ir reģistrējusi 32 dzimtu ģerboņus. Šis ir visnotaļ demokrātisks, lai arī nav vienkāršs process, jo ikviens no mums īpašumā var iegūt privātu ģerboni. Un nav nepieciešami nedz karaliski radi, nedz augsti tituli. Turklāt valsts nodeva par ģerboņa reģistrāciju ir tikai 7,11 eiro. Piekritīsiet, ka tas ir maz. Taču ģerboņa izveide ir ilgs process un nav lēts prieks, jo to var kvalitatīvi uzzīmēt tikai tāds mākslinieks, kurš pārzina heraldikas smalkumus. Tādu nav daudz. Ģerboņa izveide var ilgt vienu līdz divus gadus.
Stiprina ģimeniskumu, kad visapkārt šķiras
Heraldikas komisijas priekšsēdētāja vietniece Ramona Umblija stāsta, ka tieši pēdējos divos gados Latvijā interese par dzimtu ģerboņiem ir palielinājusies. Viņa novērojusi, ka lielākoties ģerboņus vēlas vai nu vecāka gadagājuma cilvēki, kuri ir izzinājuši savu dzimtas koku un nu, pamatojoties uz dzimtas vēsturi, pasūta māksliniekam izveidot ģerboni, vai arī pavisam jaunas ģimenītes, kuras vēl tikai būvē noturīgas attiecības un kopīgas tradīcijas. «Es domāju, ka dzimtas ģerbonis stiprina ģimeniskumu, jo dzimtas saknes mūsdienās ir vērtība, redzot, kā apkārt šķīst un plīst ģimenes,» par Latvijas iedzīvotāju spējo aktivitāti izsakās Umblija. Jā, var apgalvot, ka ģerbonis ir arī dzimtas un ģimenes prestižs.
Vīķe-Freiberga izvēlas zelta lauvu un sarkanu grifu
Informāciju par privāto ģerboņu reģistrāciju publicē «Latvijas Vēstnesī», kur var uzzināt, ka dzimtu ģerboņi ir nonākuši gan Latvijā populāru, gan mazāk pazīstamu personu īpašumā. Sarakstā ir, piemēram, Belokoņu uzvārds. Arī bijusī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ir reģistrējusi savas dzimtas ģerboni.
Tas ir lakonisks, bet iespaidīgs! Ģerboņa vairogu tur zelta lauva un sarkans grifs. Uz vairoga attēlota sarkana roze ar zelta auglenīcu un zelta kauslapām. Vairogs un abi tā turētāji balstās uz sudraba lentes ar devīzi «Labor, amor, veritas», kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē «Darbs, mīlestība, patiesība». Tāds esot Vīķes-Freibergas dzīves moto. Pirms dažiem gadiem ziņu aģentūra LETA vēstīja, ka māksliniecisko noformējumu ciešā sadarbībā ar Vīķi-Freibergu radījuši mākslinieki Juris Ivanovs un Ilze Lībiete.
Eksprezidentes ģerbonis esot attēlots uz viņas vēstuļu papīra, ielūgumiem, aploksnēm un vizītkartēm. Umblija piebilst, ka ģerboņa izmantošanu nosaka tā īpašnieks. Var izšūt uz karoga un pacelt pie mājas, var izgatavot porcelāna šķīvīšus ar ģerboni. Likums neparedz striktus rāmjus.
Heraldikas komisija kategorisku «nē» nesaka
Pirms sākt prezentēt savu dzimtas ģerboni, tas ir jāreģistrē. Lai gan hronoloģiski pirmā šajā procesā ir ģerboņa izveide, pēc tam – saskaņošana. Vispirms Kultūras ministrijai jānosūta lūgums reģistrēt ģerboni, kas šo iesniegumu nosūta Heraldikas komisijai. Jo var gadīties, ka ģerboņa attēla skice nemaz neatbilst visiem nosacījumiem. «Jāsaprot, ko grib topošais ģerboņa īpašnieks un kā to var attēlot. Dzimtas ģerbonis top procesā, kurā sadarbojas pasūtītājs, mākslinieks un Heraldikas komisija,» ar procesu iepazīstina Umblija.
Viņa uzsver, ka ģerbonis ir pakļauts ne tikai vispārīgām, bet arī Latvijas teritorijā pastāvošām heraldikas tradīcijām un likumībām, tāpēc kura katra puķīte vai dzīvnieka atveids netiks atzīts par pieņemamu. Ģerboni ieteicams veidot sadarbībā ar mākslinieku, kurš šīs likumības pārzina. Heraldikas komisija neslēpj sveci zem pūra un mēdz ieteikt mākslinieku, ja kāds to lūdz.
Umblija sakās neatceramies tādu gadījumu, kad komisija būtu kategoriski atteikusies reģistrēt ģerboni, jo sarunu gaitā iespējams rast kompromisu. Laikam tikai vienu reizi šo gadu laikā piedzīvota situācija, kad ģerboņa pasūtītājs atteicās turpināt sadarbību, jo viņam procedūra šķitusi pārāk gara.
Kuram paliek ģerbonis, ja šķiras?
Kas notiek ar ģerboni, ja pāris tomēr šķiras? Bija, teiksim, Kalniņu ģimene ar savu dzimtas ģerboni un vairs nav. «To nu viņi risina savā starpā, nevis ar Heraldikas komisijas starpniecību,» atbild Umblija. Jāskatās likumā. Ģerboņa īpašnieks ir persona, uz kuras vārda tas reģistrēts. Viņam ir tiesības aizliegt izmantot un citiem lietot ģerboni, kā arī, ja pats to vēlas, nodot lietošanas tiesības citām personām.
Umblija labprāt atceras pozitīvus stāstus. Piemēram, atnāk uz Heraldikas komisiju vienas dzimtas četras atvases un saka – uz dzimtas ģerboņa reģistrācijas laiku plānojot 200 radu saietu no visas pasaules, jo griboties tālumā izklīdušo kuplo dzimtu sasaukt kopā. Umblija pieļauj, ka nākotnē Heraldikas komisija varētu izdot grāmatu par dzimtu ģerboņiem, un tad tajā būtu publicēti arī aizkustinošie cilvēku stāsti.
Sākums lielai un kuplai latviešu dzimtai
Savā stāstā piekrita dalīties Latvijas Televīzijas komunikāciju vadītājs Klāvs Radziņš. Viņš uzsver, ka ideja veidot dzimtas ģerboni radusies kopā ar sievu Viktoriju. Tas ir kopdarbs.
«Mūsu ceļš vienam pie otra bija gana garš, sarežģīts un ne no tiem vieglākajiem. 2011. gadā izveidojās ģimene, balstīta uz kopīgu pasaules redzējumu, vērtībām, piederības izjūtu savai zemei un tautai, kā arī vēlmi, lai ģimene būtu liela, stipra un tas būtu jauns sākums vienai kārtīgai latviešu ģimenei, kura, iespējams, pēc gadiem trīsdesmit būtu plaša un kupla ar mazbērniem un mazmazbērniem,» Radziņš iesāk stāstījumu. «Vienlaikus mūsu dzīves ritmā un formātā gribētos vairāk vienojošu faktoru – tāds senos laikos bija saimes galds, pie kura svētdienās pulcējās visi saimes ļaudis. Mūsdienās, kad pasaule ir kļuvusi daudz kosmopolītiskāka, steidzīgāka, šādu «saimes galdu» kļūst arvien mazāk. Izveidojot uz kopīgām vērtībām balstītu dzimtas ģerboni, vēlējāmies mūsu, Radziņu, dzimtas stāstu un vērtības nodot nākamajām, cerams, daudzām paaudzēm. Lai tas uzturētu ne tikai vienojošo piederības izjūtu, bet arī atgādinātu mūsu tautas gadu tūkstošiem senas tradīcijas un pasaules uzskatu.»
Sākotnēji Radziņi ģimenes ietvaros vienojās par tām vērtībām, vēstījumiem un simboliem, kurus vēlējās ietvert ģerbonī un caur to nodot nākamajām paaudzēm. Tad talkā nākuši mākslinieki, Latvijas vadošie ģerboņu eksperti, kuru «otai» pieder vairākums Latvijas jauno ģerboņu, – Juris Ivanovs un Ilze Lībiete. Viņi Radziņu ģimenes ieceres materializēja atbilstoši heraldikas pamatprincipiem. Radziņš atzīst, ka sadarbība ar abiem māksliniekiem bija patiesi interesanta, kā arī izzinošs process, jo heraldika abiem bijusi jaunatklājums.
Pagaidīs, kamēr bērni paaugsies
Atbildot uz »Vakara Ziņu« jautājumu, ko Klāvs un Viktorija gribētu pavēstīt saviem bērniem un citiem cilvēkiem, kuri uzlūkos viņu dzimtas ģerboni, Radziņš aizdomājas: «Citiem cilvēkiem? Laikam pavisam nedaudz. Primāri – to, ka mēs esam lepni, ka esam latvieši Radziņi un jūtamies piederīgi šai zemei un šai saimei. Saviem bērniem un nākamajām paaudzēm caur simbolismu pateiktas mūsu dzimtas un tautas tradīcijas, un kas ļoti būtiski, lai ģerbonis būtu vēl viens no dzimtu vienojošajiem faktoriem.»
Vecāki gaida, kad viņu atvasītes paaugsies, lai bērniem izstāstītu tēta un mammas dzīves filozofiju. «Šis skaidrojošais darbs vēl priekšā, jo abi mazie Radziņi vēl ir par jaunu, lai to izprastu, Kārlis nesen nosvinēja savu trešo dzimšanas dienu, bet Elza vasarā svinēs tikai otro. Bet ir skaidrs, ka šis skaidrojums viņiem būs nepieciešams, līdzīgi kā skaidrojums par mūsu tautas himnu, karogu vai godiem,» teic Radziņš.
Savukārt, domājot par daudzām nākamajām paaudzēm, viņš priecātos, ja pēc desmitiem vai simtiem gadu kāds jauns cilvēks, dzīvodams jebkurā pasaules malā, uzzinātu savu senču, tautas un zemes senās vērtības un zināšanas un, iespējams, uzzinātais rosinātu viņu vēl stingrāk apzināties saikni ar savu dzimtu, tautu un zemi.
Viņš neslēpj, ka pirmā reize, kad dzimtas ģerbonis tika izmantots, diemžēl bija skumjš atvadu brīdis no mammas Dainas Radziņas. Ģerbonis bija tikko radīts, un mammai kā ģimenes vērtību turētājai tas tika dots līdzi aizsaules ceļos. «Esam vienojušies, ka mūsu dzimtas ģerbonim, simboliski izsakoties, vēl sava vieta ir jāatrod. Ir skaidrs, ka tā ir goda vieta, ne ikdienas. Līdzīgi kā mūsu valsts un tautas simboliem. Līdz šim ģerboni esam izmantojuši uz ģimenes dokumentiem, tas rotā manas sievas privāto vizītkarti. Ģerbonis arī ir iekļauts Vītolu fonda stipendijas «Dainas Radziņas stipendija izaugsmei» vizuālajā noformējumā, jo tas tika izstrādāts vēl laikā, kad Daina bija starp mums, un ar viņas akceptu,» par dzimtas skumjajām lappusēm atklāti runā Radziņš. Jo tā tiek veidota dzimtas vēsture.
