Tik šķietami vienkārši – meitenes bērnībā, skolas vai studiju gados kļūst par sirdsdraudzenēm, uztic viena otrai visslēptākos sirds stūrīšus. Un tik šķietami nesaprotami – draudzība pēkšņi pārtrūkst, jo kāda no pusēm piedzīvojusi sāpīgu, kā akmens belzienu pakrūtē, nodevīgu soli. »Vakara Ziņas« piedāvā vairāku sieviešu skaudros stāstus, kuras vīlušās savā draudzenē...
Izpļāpājas, ka vīrs guļ ar sekretāri
Mārīte, 40 gadi:
– Man bija draudzene, ar kuru bērnībā dalīju gan smilšu kasti, gan skolas solu kopš pirmās klases. Linda vienmēr pirmā uzzināja par maniem noslēpumiem, pirmajiem skūpstiem, puišiem, un tad mēs, klusi ķiķinot, sēžot parkā uz soliņa vai palīdušas zem siltas segas, pārspriedām savas sirdslietas. Es viņai stāstīju visu, viņa – man arī visu...
Šķita, ka esam gluži kā māsas, un tā arī bija, jo gan man, gan viņai ar savu miesīgo māsu un mammu tik lielas uzticēšanās un atklātības attiecībās nebija. Kad kļuvām par lielām meitenēm, sākās trakās studiju ballītes, bet, kad beidzām studijas, pie vietas nolika ģimenes dzīve. Vispirms baltā kleita ar jāvārdu... Šņukstējām viena otras kāzās kā negudras, jo bija sajūta, ka nogriezta teju vai labā roka... Tad sāka dzimt bērni, un prioritāti ieguva mājas rūpes... Nu līdzīgi kā katrā ģimenē. Sazinājāmies, protams, pa telefonu un, tiesa gan, vairāk pārspriedām bērnu pirmos zobus un nedarbus, nevis runājām par savām sirdslietām. Un daudz jau to sirdslietu arī nebija. Mums abām šķita, ka esam laimīgi apprecējušās, bijām vīra azotē kā aiz silta mūrīša un dzīvojām rimtu, piepildītu mājas dzīvi. Satikāmies ģimenes viesībās, mūsu vīri kļuva par draugiem, bērni kopā spēlējās... Tā viss laimīgi turpinājās vairāk nekā desmit gadus. Tad kādās viesībās mana draudzene sāka dīvaini izturēties pret manu vīru. Nē, viņa nekoķetēja un necentās kā citādi izraisīt sievišķīgas simpātijas. Gluži pretēji – viņas izturēšanās bija augstprātīga un pat varētu teikt nievājoša. Kad jautāju, kas noticis, viņa tikai attrauca – ai, nekas, laikam par daudz esmu iedzērusi! Mans vīrs viņu esot sadusmojis ar savu lielīšanos par saviem projektiem (viņš bija arhitekts un tikko saņēmis labu pasūtījumu). Tā toreiz līdz galam viņa atklāta nebija un nepateica, kas noticis, taču noticis bija. Viņa aizvien retāk man zvanīja, un, ja runājām, tad ne līdz galam atklāti kā kādreiz... Bet toreiz es tam īpašu uzmanību nepievērsu – bija darbs, mājas, bērni jāved uz skolu, pulciņiem... Ārēji jau it kā mūsu attiecībās viss bija kārtībā, taču es jutu, ka kaut kas tomēr nav... Tad nāca vasara, un tā pagadījās jo īpaši karsta. Vīrs ar bērniem bija devies uz laukiem, man nedēļas nogalē skolā bija salidojums. Ar Lindu nolēmām, ka jāiet, jāpaskatās uz vecajiem klasesbiedriem, jāparāda sevi. Mums taču viss bija kārtībā! Esam veiksminieces! Salidojumā, kā jau tādās reizēs notiek, ir ne tikai prieks par tikšanos atkal ar bijušajiem skolasbiedriem, bet arī dejas un izklaide. Kad bija jau tuvu rīta ausmai un Linda bija ilgi runājusies un dejojusi ar savu skolas laika simpātiju, protams, pietiekami daudz iedzērusi arī vīnu, viņa pēkšņi uzstāja, ka jāiet prom, bet es vēl gribēju palikt jautroties. Taču Linda bija iecirtīga un nepiekāpīga – nē, jābrauc uz mājām. Man vīrs bija laukos, viņai – mājās kopā ar bērniem. Beigu beigās es piekāpos, domāju, ka Linda grib mājās pie savējiem, un devāmies ķert taksi. Linda bija uzvilkusies(varbūt savas pirmās mīlas dēļ – viņš tagad kļuvis par deputātu, bet Linda vien māklere, taču varēja būt deputāta kundze). Viņa gāja un šķendējās, dusmojās uz Arni (savu bijušo) un mani, ka es gribēju vēl palikt, un es viņu (kā kādreiz vecos laikos) sāku vilkt uz zoba un ķircināt vēl vairāk. Taču Linda tovakar jokus nesaprata. Ar savu rezervēti pozitīvo noskaņojumu viņu laikam sadusmoju vēl vairāk, jo pēkšņi viņa savilkās kā visdraudīgākie lietus mākoņi, dusmīgi uz mani paskatījās un izmeta: «Vai tu vispār zini, ka tavs vīrs guļ ar sekretāri?» To viņa teica no visas sirds tādās dusmās, kādas varēja būt Napoleonam Borodinas kaujā... Viņa gribēja mani sāpināt. Es neko neatbildēju un aizgāju... Jautrais salidojums pārvērtās traģēdijā... Nākamajā dienā viņa man zvanīja un teica, ka jūtoties šausmīgi, un sev par attaisnojumu minēja, ka bija iedzērusi, ka izspļāvusi šo frāzi dusmās, jo es viņu biju nokaitinājusi. Un kad jautāju, kā viņa to zina, Linda taisnojās, ka pati savām acīm redzējusi manu vīru kopā ar sekretāri mīlināmies un sēžam kādā nomaļā kafejnīcā, taču nav spējusi man to agrāk pateikt. Tikai mainījusi savu attieksmi pret manu Jāni. Un tas noticis pirms gada, bet, tā kā Lindas kantora sekretāre ir labos draugos ar mana vīra sekretāri (šādās situācijās pasaule vienmēr izrādās ļoti maza), tad ziņas, ka viņi paslepus tiekoties, esot pavisam drošas. Labi, ka vīrs un bērni todien bija vēl laukos. Man bija laiks pārdomām. Mana drošā ģimenes māja nešķita vairs būvēta uz mūra pamatiem, bet izbrāķētiem pāļiem, un tūlīt, tūlīt Daugavā sāksies pali... Iedzēru nervu zāles un prātoju – ja Jānis gribētu šķirties un viņam patiešām būtu vajadzīga šī sekretāre nopietnām attiecībām, viņš tik ilgi netēlotu mīlošu un gādīgu ģimenes vīru un tēvu. Vai viņš ar mani ir kopā tikai bērnu dēļ? Vai es viņu kā sieviete vairs neinteresēju? Vienā mirklī galvā cauri izskrēja 185 jautājumi, uz kuriem atbilžu nebija. Jo tā bija mana ģimene, un es negribēju to zaudēt. Bet plaisa bija, un es zināju, ka tā paliks. Nospriedu – pavērošu vīru, bet neko neteikšu un scēnas nerīkošu. Tā sakot, suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Un tā arī notika. Jānis atbrauca priecīgs ar bērniem no laukiem, saveda milzum daudz lauku labumu, devās uz virtuvi gatavot vakariņas, stāstīja, kā viņi ar bērniem laukos grābuši sienu un palīdzējuši vecmāmiņai lauku darbos... Nekas neliecināja, ka viņš domās būtu citur, rautos uz citu ģimenes ligzdu... Tovakar pavadījām mierīgu, idillisku ģimenes vakaru, un es tikai pie sevis nodomāju: ja tu zinātu, kas man notiek iekšā? Kā es jūtos un ko man nesušas šīs brīvdienas... Droši vien pareizi būtu bijis viņam pateikt, ko esmu uzzinājusi, izrunāties, bet es to negribēju. Es biju sista, bija vēl kāda lieta, kas sāpēja ne mazāk kā (iespējamais) vīra sānsolis. Es domāju – kāpēc Lindai, manai draudzenei no smilšu kastes laikiem, man to vajadzēja teikt? Es nezinu, kā ir labāk, es nezinu, kā ir pareizi rīkoties šādā situācijā, jo, par laimi, pati tādā neesmu nokļuvusi, taču vai trešajam divu attiecībās ir vieta? Trakākais, ka zināju – draudzene to pateica apzināti, jo vēlējās sāpināt. Varbūt tā nav draudzene? Viss plūst un mainās... Varbūt transformējas arī draudzība? Kopš šī atgadījuma ir pagājis gads... Mēs ar Lindu vairs nekontaktējamies. Ar vīru joprojām esam kopā, attiecības ģimenē ārēji ir normālas, taču mana uzticēšanās ir sašķobījusies. Un es zinu, ka tas nav labi. Bērni aug, vīram drīz būs 40, un kas zina, varbūt četrdesmitgadnieku krīze aiznesīs pa gaisu viņa skaidro saprātu? Taču par to pagaidām īpaši nesatraucos. Man ik pa laikam nedod mieru jautājums par draudzeni. Kāpēc, nu kāpēc viņai vajadzēja man to teikt? Man nav naida... Bet nav arī atbildes: ko darīt? Piedot? Vai varbūt tādā veidā notiek dabiskā atlase – cilvēki satiekas uz laiku un tad iet katrs savu ceļu... Arī draugi?
Gultā mīļotais vīrietis un labākā draudzene
Kamilla, 30 gadi:
– Es uzaugu bērnunamā, jo mani vecāki dzēra.. Kad viņiem atņēma vecāku tiesības, es un vēl divi brāļi un māsas nokļuvām bērnunamā. Diemžēl mūs izšķīra, un es paliku viena lielajā pasaulē. Man bija tikai pieci gadi, bet nācās jau pašai cīnīties par vietu zem saules, savu vārdu un ietekmi. Bērnunamā es sadraudzējos ar Ļenu.
Viņa bija manā vecumā, bet pavadījusi šajā iestādē visu savu apzināto piecus gadus vecā cilvēkbērna mūžu, jo mamma no Ļenas atteicās jau dzemdību nodaļā. Nebija paguvusi laikus uztaisīt abortu, tāpēc piedzemdēja. Mēs ar Ļenu ātri sadraudzējāmies un kļuvām gandrīz vai par māsām. Kad mums bija desmit gadu, mēs pagalmā pat izdomājām savu rituālu un ar sausiem koka zariem un pļavā saplūktām puķēm pašas sevi nokristījām par māsām. Un zvērējām, ka vienmēr būsim kopā un viena otrai palīdzēsim grūtā brīdī. Mēs kopā uzaugām. Divatā patiešām bija vieglāk. Visi zināja – Ļena nav nekāda paimeitiņa, un, ja kāds nodarīs pāri man, tad no Ļenas dabūs pliķi pa pakausi vai noripos lejā pa kāpnēm. Mūsu pirmie puiši, protams, bija no bērnunama. Tā gan vairāk bija tāda jūsmīga aizraušanās ar «čmoki, čmoki» kuslām bučām. Vēlāk, kad abas iestājāmies tehnikumā, jau sākās nopietnāka mīla. Studentu kopmītnēs es zaudēju gan nevainību, gan pieraudāju pilnus spilvenus par Otto, jo viņš teica, ka mani mīl, un es tam muļķe arī noticēju, taču mīla izrādījās vien dažas naktis ilga. Pēc tam Otto par mani aizmirsa. Kad pabeidzu tehnikumu, atgriezos dzimtajā pusē. Pilsēta man nepatika, es gribēju laukos. Tā kā Ļena nepazina nevienu no saviem radiniekiem, viņa brauca kopā ar mani. Kā nekā mēs taču bijām sirdsdraudzenes. Māsas. Sākām strādāt kafejnīcā – es par konditori, Ļena – pavāri, brīvdienās gājām uz vietējām ballītēm, kino... Reiz kādā ballītē iepazinos ar Oskaru no deviņus kilometrus attālā ciema. Viņš bija atbraucis patusēt pie draugiem. Oskars man uzreiz iepatikās, un šķiet, ka es viņam arī. Sākām tikties. Ar savu veco golfiņu viņš teju katru otro vakaru brauca pie manis ciemos, mēs pastaigājāmies, smējāmies, priecājāmies par vasaru. Ļena, protams, ik pa laikam kādu komentāru izmeta, sak, tev Oskars ir par vecu, par nesmuku, pārāk vieglprātīgs... Bet es tikai atsmēju – pieci gadi nav nekāda lielā gadu starpība, un mēs viens otru mīlam. Es nedomāju, ka Ļenai skauda manas attiecības, jo arī viņai ik pa laikam bija kāds draugs, bet ilgi pie viņas šerpā rakstura dēļ gan neviens nenoturējās. Tā trallinot pienāca rudens. Un atnesa vēsti, ka vasaras prieki nes augļus – es biju stāvoklī. Oskars, to uzzinot, sākumā samulsa, bet tad apdomājies pēc pāris dienām vīrišķīgi paziņoja, ka bērnu viņš audzinās un mani precēs. Es biju laimīga! Man neko citu nevajadzēja! Man būs īsta ģimene! Manam bērnam būs īsta ģimene! Jo es taču biju augusi bērnunamā un simtām reižu izsapņojusi, kāda būs mana ģimene, ka es nekad neatkārtošu vecāku kļūdas. Sākām gatavoties kāzām, Oskars aizvien biežāk bija redzams mūsmājā un palika arī pa nakti. Ļena it kā samierinājās ar manu izvēli un pat palīdzēja gatavoties kāzām. Abas kopā braucām skatīties balto kleitu, aiz laimes audumu veikalā dancoju ar tilla auduma baķi uz galvas, iztēlojoties, ka tas ir mans plīvurs. Mana grūtniecība attīstījās normāli, dakteri teica, ka gaidāms dēls... Es briedu kā siena guba, tāpēc kāzām bija jānotiek pēc iespējas ātrāk. Taču, kamēr šis un tas vēl bija jānokārto, pienāca septītais mēnesis. Sestdien mums bija jānotiek kāzām, bet trešdien man bija jāaizbrauc uz novada centru pie ārsta. Oskars un Ļena palika mājās, lai gatavotos kāzām. Gāju uz autobusa pieturu, taču pusceļā atcerējos, ka esmu mājās atstājusi svarīgus papīrus, un, tā kā laiks vēl bija, griezos atpakaļ uz mājām... Labāk nebūtu to darījusi.. Kad atvēru dzīvokļa durvis, no darba dunas ne miņas, bet no Ļenas istabas nāca dīvainas skaņas... It kā kāds elsotu.. Vai kādam palicis slikti? Kas noticis? Steidzos uz istabu, atvēru durvis... Un tur Ļenas gultā mans mīļotais vīrietis un mana labākā draudzene!!! Tas nevar būt, neticēju, bet diemžēl tā bija. Izmetos ārā pa durvīm, gar acīm sametās tumšs, pie ārsta tā arī neaizbraucu.... Oskars izmetās no istabas, mēģināja mani dabūt pie skaidra prāta, taisnojās, ka Ļena viņam uzmākusies, ielējusi šņabi un tad viņš nav spējis noturēties. Savukārt mana labākā draudzene uz mani tā paskatījās, ka bija skaidrs – tas viņai bija apzināts gājiens. Kāzas tā arī palika mans nepiepildītais sapnis. Tās nenotika. Dēlu piedzemdēju, bet draudzeni un mīļoto pazaudēju. Nu jau ir pagājuši daudzi gadi, puika paaudzies, bet es joprojām nerodu atbildi, kāpēc Ļenai tā vajadzēja rīkoties.... Mēs taču bijām devušas zvērestu... Vai tiešām lielā dzīve liek aizmirst bērnībā tik svarīgās vērtības?
Pa naktīm devās žēloties par dzīvi
Maiga, 70 gadu:
– Kad man bija 60 gadu, pēc daudzu gadu kopdzīves pēkšņi ar sirdi aizgāja vīrs. Es negribēju vairāk dzīvot, tas bija sāpīgi – to zina ikviens, kas zaudējis sev tuvu cilvēku. Pie šīs zemes mani turēja vienīgi tas, ka bija jāpalīdz nostāties uz kājām bērniem, dzīvoju viņu dēļ. Brīžiem gan ziemā, kad dzīvoklī bija tik auksts un es gulēju sasegusies segās un pat mēteļos, no izmisuma raudāju un domāju: nu kāpēc, kāpēc tā bija jānotiek? Kāpēc man tā jāmokās? Taču, protams, es turpināju dzīvot. Man bija labi kaimiņi, draudzenes, lai gan tā pa īstam to, kas notika manā sirdī, nezināja neviens.
Kad biju viena nodzīvojusi vairākus gadus un izsērojusi vīra aiziešanu, man lielāku uzmanību sāka pievērst viens kaimiņš, kuru zināju jau daudzus gadus. Viņam ar sievu labi nesapasēja, bet mēs varējām visu ko izrunāties, turklāt viņam tāpat kā man patika zemes darbi, daba... Viņš izšķīrās no sievas, un es ar laiku no sava dzīvokļa pārvācos pie viņa. Es biju nogurusi viena cīnīties ar ikdienu, dārza darbiem, arī savilkt galus kopā ar vienu pensiju bija grūti. Sākumā viss bija skaisti – mēs kopā visur gājām, apmeklējām koncertus, pensionāru balles, braucām ciemos pie radiem... Viss šķita labi, ja vien viņam nepatiktu tā stiprāk ieskatīties glāzītē... Tāds gan viņš ir bijis visu mūžu, taču viens ir to zināt, dzīvojot kaimiņos, otrs – dzīvot ar tādu cilvēku kopā. Arī mans vīrs iedzēra, bet, kad juta, ka ir iereibis, viņš devās gulēt, bet Pēteris, mans otrais vīrs, kļuva kašķīgs... Sirds bija vaļā un prāts no galvas ārā. Jo vairāk viņu kušināju, jo vairāk viņš uzvilkās... Otrā dienā, izgulējis dzērumu, viņš vienmēr nolūdzās, metās uz ceļiem, bučoja rokas un kājas, teica, ka pie visa vainīgs brālis šņabis. Pēc rakstura esmu miermīlīgs cilvēks, taču kāpt sev uz galvas arī nevienam neļaušu. Gadījās visādi, strīdējās, es viņam pārmetu, kaunināju, bet rezultātā vienmēr, protams, izlīgām, jo ļauna sirds viņam tiešām nebija. Bet mana sirds smaga darba ilgajos gados un pārdzīvojumos bija sākusi klibot, un ikviens šāds gājiens mani izsita no līdzsvara, pēc tam bija augsts asinsspiediens, slikta pašsajūta... Draudzenes zināja par manām likstām, taču es daudz nesūdzējos. Reizēm gan pēc vairāku gadu kopdzīves ar Pēteri nodomāju, nu kāpēc man vajadzēja saiet ar viņu kopā? Nu kāpēc tādos gados ar kādu dzīvot kopā? Varējām vienkārši satikties, būt kopā, dzīvojot katrs savā dzīvoklī... Taču ko nu vairs mainīt...Tad kādreiz, kad Pēterim atkal bija uznācis dzeramais, viņš sāka kašķēties, es kaut ko atcirtu pretī, un viņš izmetās ārā pa durvīm. Bija jau vakars. Domāju – nomierināsies, paskraidīs un atgriezīsies. Taču, kad pulkstenis rādīja tuvu pusnaktij un viņa joprojām nebija, sāku satraukties. Piezvanīju viņa meitai, draugiem, bet viņa nekur nebija... Visu nakti negulēju, ar sirdi kļuva nelāgi, aizmigu vien uz rīta pusi, kad biju sadzērusies zāles. Nākamajā dienā kungs ieradās. Atkal nolūdzās, atkal jutās vainīgs... Kad jautāju, kur pavadījis nakti, izrādījās, ka pie... manas draudzenes. Nedomāju, ka viņiem bija kādas intīmas attiecības. Stāsts nav par to. Pēteris stāstīja, ka dusmās aizgājis pie Ļubas, sācis žēloties par mani un dzīvi un viņa (mana draudzene daudzu gadu garumā) viņam uzlikusi galdā vēl vienu pusstopu, un tad viņi sēdējuši un runājušies... Es nespēju tam noticēt!!! Mana draudzene?! Kāpēc viņa nepiezvanīja man un nepateica, ka Pēteris ir pie viņas? Viņa taču zināja, ka man slima sirds un es uztraukšos... Kopš tā laika mēs nekontaktējamies... Nekad nedomāju, ka mani var nodot draudzene... Turklāt sieviete solīdos gados, nevis kāds pusaugu skuķis, kam vējš galvā... Tas bija ļoti sāpīgi un nepatīkami.
Sākotnēji centās pavedināt vīru un vēlāk arī tēvu
Ilze, 25 gadi:
– Ar Danu bijām bērnības draudzenes, dzīvojām kaimiņos, kopā gājām skolā, kopā apmeklējām zīmēšanas pulciņu. Kad pabeidzām vidusskolu, es iestājos augstskolā, jo gribēju dzīvē kaut ko sasniegt, sāku dzīvot Rīgā, bet Dana palika laukos, jo bija glīta pēc vaiga un uzskatīja, ka ar to pietiek. Kā mēdz teikt – labāk pirmā ciemā nekā simtā pilsētā.
Diezgan ātri viņa savu sapni arī piepildīja, apprecēja par sevi krietni vecāku, bet turīgu vīru, vienu pēc otra piedzemdēja divus bērnus un laimīgi dzīvoja savu mietpilsonisko lauku idilles dzīvīti. Es pa to laiku pabeidzu augstskolu, sāku strādāt bankā. Tur arī iepazinos ar savu nākamo vīru Pāvilu, apprecējāmies, piedzima meitiņa Emīlija, un mēs bijām laimīgi. Šķita – dzīve nokārtojusies. Ik pa laikam braucu ciemos pie vecākiem uz dzimto pilsētu un, protams, tikos arī ar Danu. Tad mēs varējām ilgi un dikti pļāpāt gan par sirdslietām, gan vīriem un bērniem. Vienmēr arī, kad Dana brauca uz Rīgu, viņa noteikti iegriezās apciemot mūs vai, ja es biju darbā, vienmēr atradu laiku, lai izskrietu kafijas pauzē satikties. Kādā no šādām tikšanās reizēm Dana pēkšņi man paziņoja, ka šķiras no vīra. Iemesls – viņai vairs neesot jūtu, savukārt viņam – naudas. Un arī gultā viņš vairs neturot līdzi... Teicu – bet vai tad nauda un sekss dzīvē ir galvenais? Viņa tikai notrallināja – man jā!... Jo es taču esmu smuka un varu dabūt jebkuru! Tas smukums gan viņai vēl papildus nāca no bijušā vīra, kurš bija parūpējies (pareizāk sakot, izdabājis viņas kaprīzēm) par mākslīgajām krūtīm, zobiem un daudzām jo daudzām citām skaistumkopšanas procedūrām. Jo Danas kapitāls bija viņas āriene. Protams, arī bērni, bet tā bija arī laba apdrošināšana, lai šķiršanās gadījumā no vīra varētu izspiest pietiekami lielu naudu. Tā arī notika. Kad Dana šķīrās, viņa no vīra paģērēja ne tikai pietiekami lielu mēneša uzturnaudu bērniem un sev, bet arī dzīvokli un mašīnu. Vīrs, cenšoties izdabāt Danas kaprīzēm (jo klusībā cerēja, ka viņa norimsies un pārdomās), šiem nosacījumiem piekrita. Diemžēl Dana domāja savādāk, jo zināja, ka viņai pie pretējā dzimuma ir liela piekrišana, turklāt viņa ir jauna, bet vīrs jau gados. Un bizness paputējis... Jāiet uz priekšu un jāpamēģina spēki citā lauciņā. Danas vīrs, saprotot, ka Dana viņu vazā aiz deguna, pēc notikušā strauji nosirmoja un sāka dzert... Patiesībā Dana viņu izputināja... Taču šis stāstā nav galvenais. Tā ir tikai prelūdija tālākiem notikumiem. Kad Dana bija šķīrusies, viņa uz Rīgu sāka braukt aizvien biežāk un pēc kārtējiem randiņiem vai tusiņiem palika pie mums. Bērnus viņa uzticēja vecmāmiņai vai mīlošajam un joprojām uz mīļotās labvēlību cerošajam vīram. Es biju pārsteigta par šādu Danas rīcību, taču ne man viņu koriģēt, ne mācīt. Katram pašam sava izvēle. Sava dzīve. Turklāt viņa bija mana draudzene. Vismaz es tā domāju. Manas domas mainījās pēc kāda gadījuma, ko man pārstāstīja vīrs. Paldies Dievam, viņš ir uzticīgs un novērtē ģimeni. Pāvils – mans vīrs – vienvakar man stāsta, ka pa dienu esot saticis Danu. «Es saku – kā? Viņa man nav zvanījusi, ka būs Rīgā.» Viņš atbild: «Dana zvanīja man.» «Kāpēc?» turpināju iztaujāt. Viņai esot bijusi nepieciešama konsultācija par uzņēmējdarbību. Te jāpaskaidro, ka mans vīrs ir uzņēmējs. Nu vienvārdsākot – turīgs vīrietis. Es viņam jautāju: «Nu un tu viņu nokonsultēji?» Viņš stāsta: «Mēs satikāmies kafejnīcā, Dana stāstīja, ka pēc šķiršanās vēlas uzsākt savu biznesu. Sākumā mēs draudzīgi sēdējām, runājāmies.» (Nu kā gan mans vīrs var atteikt konsultāciju manai draudzenei?) Bet tad Pāvils paziņo: «Vai zini, kas notika pēc tam?» «Nuuu???» es ieinteresēti jautāju? «Viņa it kā neviļus saņēma manu roku, piedūra kāju manai kājai un teica: varbūt mēs šo sarunu varam turpināt citā vietā?» «Nu beidz. Tas nevar būt,» bija mana pirmā reakcija, bet pēc brīža, neticot savām ausīm, mierīgi virtuvē gatavojot ģimenei vakariņas, jautāju: «Un ko tu?» «Nu ko es? Teicu, ka esmu ģimenes cilvēks un Dana ir tava draudzene...» Es neticēju, ka tā tas varētu būt noticis, taču nebija iemesla neticēt vīram. Vēlāk, kad runāju ar Danu, ticot labajam un cīnoties par taisnību kā princese Diāna vai Māte Terēze, Danai jautāju – vai tā ir patiesība, ko Pāvils man stāstīja, ka tu viņam uzmācies? Dana, smēķējot kārtējo cigareti, viegli kā tauriņš attrauca: «Kādas muļķības? Ha, ha!.. Nevienam es neesmu uzmākusies! Viņš kaut ko būs izdomājis! Ha, ha... Tu taču esi mana draudzene!» Tomēr es viņai līdz galam tā īsti nenoticēju, un mūsu attiecības pamazām atsala. Pēc tam no savējiem laukos dzirdēju stāstus, ka Dana kļuvusi par vieglu pieejamu laupījumu jebkuram, kam ir nauda. No tuvienes vai tālienes. Protams, negribēju ticēt, ka mana bērnības draudzene pārvērtusies par šādu sievieti, taču ko darīt... Ne man viņu mācīt... Pēc kāda laika mēs satikāmies draudzenes dzimšanas dienā, kurā es biju kopā ar vīru, bet Dana viena. Īpaši liela brīvo vīriešu izvēle tur nebija, tāpēc Danas acis šaudījās kā negudras. Mēs ar vīru dejojām, bet Dana sēdēja malā un domīgi mūs vēroja. Pēc kāda laika, kad es svinību gaviļniecei devos palīgā sagatavot pasniegšanai desertu un ilgāku laiku uzkavējos virtuvē, atgriezusies svinību telpā ieraudzīju, ka Dana koķetē ar manu vīru un mēģina pierunāt viņu uz deju. Pastāvēju, pavēroju, pēc tam piegāju klāt un, it kā nekas nebūtu noticis, jautāju: «Kā jums iet?» Dana, neko neatbildējusi, aizgāja prom, bet es uz vīru jautājoši skatījos: «Kas te bija?» «Nu tas pats.. Tava draudzene ir sajukusi..» viņš tikai attrauca. Nezinu, ko domā vīrieši, jo viņi tomēr no Marsa, bet man prieks, ka vīrs nemēģināja kaut ko slēpt. Sapratu, ka kārtējo reizi Dana mēģinājusi sadraudzēties tuvāk ar manu vīru. Nu tomēr diezgan turīgs un izskatīgs... Pēc šīs ballītes mūsu attiecības kļuva vēl vēsākas. Ne Dana man zvanīja, ne vīrs akceptēja vairs manu kopīgo pasēdēšanu ar Danu kādā kafejnīcā vai klubiņā. Tomēr retu reizi mēs kontaktējamies, un kādu vakaru, kad abas bijām iedzērušas pietiekami daudz šampanieša, es viņai skaidri un gaiši pajautāju: «Kāpēc tu tā uzvedies?» Un Dana, skatoties man acīs, atbildēja: «Tev viss ir skaisti, tev dzīve izdevusies, vīrs turīgs, izskatīgs, bet man tāda nav. Bet vajag. Un es dabūšu. Man vajag turīgu vīrieti.» Dana bija kā apsēsta. Apsēsta ar manu vīru, jo iepriekš minētajiem gadījumiem sekoja vēl vairāki mēģinājumi pavest un savos valgos sagūstīt Pāvilu. Man laikam tiešām paveicies (tfu, tfu, tfu), ka vīrs Danas valgiem nepakļāvās, un rezultātā viss beidzās ar to, ka mēs vienkārši pārstājām kontaktēties. Es negribēju, lai mana draudzene atņem man vīru, lai gan atņemt ar varu nevienu nevar... Dana gan ļoti vēlējās saglabāt mūsu draudzību, taču viss bija beidzies. Vismaz es tā domāju. Žēl, protams, bet neko darīt. Tā gadās. Taču tas nebija lielākais negadījums. Labākais (patiesībā drausmīgākais) vēl sekoja... Nu tas ir kaut kas prātam neaptverams! No mammas uzzināju, ka Dana sākusi vaņģot manu tēvu! Atkal nespēju noticēt. Kā tas var būt? Manu tēvu? Viņš taču arī viņai varētu būt tēvs! Taču mans tēvs arī ir uzņēmējs, diezgan turīgs vīrs. Acīmredzot šī sieviete neatkāpās no saviem principiem atrast sev par upuri turīgu vīrieti un sāka ar tuvāko apkārtni – vispirms manu vīru, kurš tomēr ir jauns un izskatīgs, bet, kad nesanāca, pārmetās uz manu tēvu. Viņam, kā jau vīrietim gados, glaimoja šādas jaunas sievietes uzmanība, un, tā kā tēvs nekāds svētais un uzticīgais ģimenē nekad nav bijis, viņš arī «pavilkās»uz Danas aktiermeistarības priekšnesumu. Labi, ka vecāki ir šķīrušies un mammai neko vairāk par tīrām šausmām, to visu vērojot no malas, šis romāns nenesa. Viņa vairāk pārdzīvoja par mani, ka draudzene tā varējusi izrīkoties ar manu vīru un tēvu, un dusmojās uz Danu, kuru bērnībā bija uzskatījusi kā pašas meitu. Es nesaprotu, kāpēc tā notiek. Vai tiešām nauda ir svarīgāka par draudzību? Vai skaudība svarīgāka par cilvēciskajām attiecībām? Vai dzīve tiešām ir teātris?
