Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš atklāj, kas ir «vistu slimība» un kāpēc, dodoties uz viesizrādēm ārzemēs, viņš līdzi ņem linu palagu un dūnu spilventiņu.
Leģendāro aktieru Veras Singajevskas un Tālivalža Āboliņa dēls Gundars Āboliņš vārda vistiešākajā nozīmē uzaudzis teātrī un pats kļuvis par izcilu aktieri, kuru, kā runā, aicina strādāt uz ārzemju teātriem. Par aizbraukšanu no Latvijas aktieris gan runā nelabprāt, jo uzskata – kamēr nekas konkrēts nav nospriests, par šo tēmu nav ko muti virināt.
Taču ir lietas, kas paliek nemainīgas – «Rīga TV24» raidījumā «Rampas ugunis» Gundars Āboliņš smaidot stāstīja, ka jau daudzus gadus viņam esot «vistu slimība». «Es ceļos un mostos vienlaikus ar vistām. Un man arī nāk miegs vienlaikus ar vistām. Un tad, kad vakarā vistas jau ir aizgājušas gulēt, bet man vēl ir jāstrādā, tad es iedzeru zāles un varu pastrādāt. Bet principā es ļoti priecājos, ka sirgstu ar šādu slimību, jo pavasara un vasaras rīti – sešos, pussešos – neatkarīgi no tā, vai ir apmācies vai lietains, ir kolosāli! Ir skaidra galva, tu vari kaut ko saprast, izdomāt, uzrakstīt vēstules, kam pa dienu skrējienā nav laika. Vakarā, ja esi noguris, neko vairs negribas, bet no rīta piecelies piecos, pussešos! Prīmā! Ziemā, protams, ir savādāk, bet tad arī vistas vēlāk mostas,» skaidro Āboliņš. Mostoties kopā ar dabu, esot pilnīgi cita sajūta. Tāpēc aktieris arī cenšoties pēc iespējas vairāk pavadīt laiku ārpus Rīgas: «Tā pilsētas kņada, gaisotne, kas tagad Rīgā valda, man nav īpaši tuva. Kā beidzu darbu, tā es prom no Rīgas!»
Šis gan nav vienīgais aktiera ieradums. Jau par tradīciju kļuvis, ka, dodoties viesizrādēs uz ārzemēm, aktieris līdzi ņem linu palagu un dūnu spilventiņu. «Es ciest nevaru sintētiku, tad man svīst, kņud, es nejūtos labi, bet viesnīcās visur ir sinteponi, jo normatīvi paredz, ka nedrīkst būt nekas dabisks, tāds, kas var izraisīt alerģiju. Bet man tas nepatīk, es nevaru izgulēties,» viņš piebilst. Lai sagādātu sev pilnvērtīgu naktsmieru, atrodoties ārpus dzimtās Latvijas, aktieris atradis risinājumu: «Man ir tāds mazs dūnu spilventiņš, kuru, kad vien iespējams, paņemu līdzi, un linu palags. Tad es varu izgulēties, un tas ir svarīgi, jo guļot mēs taču pavadām trešdaļu savas dzīves!»
