«Ne tikai Latvijā, vispār uz planētas Zeme šobrīd notiek kardinālas izmaiņas – nāk iekšā pilnīgi jaunas pozitīvas enerģijas, un uz tām ir jābūvē jauna nākotne. Jā, pa vidu ir visādas ģeopolitiskas negācijas, jo – tā ir cīņa,» saka stepa dejas korifejs Latvijā Māris Pūris. Viņu šodien suminām 55. dzimšanas dienā!
«Lai cik skumji tas nebūtu, visam vecajam jāsāk iet malā. Bet – pirms iet malā, ir jāiedod jaunajai paaudzei stiprs atbalsts,» uzskata Māris Pūris, stepa dejas skolas Top Tap Company izveidotājs un vadītājs. Kopš pērnā gada augusta viņa deju skolai ir jaunas telpas – Agra Daņiļeviča deju skolas Dzirnas jaunajās mājās Lāčplēša ielā 106/108, kas ar saprotošu cilvēku finansiālu atbalstu un pašu nesavtīgu darbu pamazām veidojas par īstenu radošu oāzi. «Šobrīd esmu ļoti interesantā dzīves periodā – esam tikuši jaunās telpās, un es esmu uzrakstījis stepa dejas programmu mūzikas un mākslas skolām. Tas ir pirmais solis tam, lai nākamā programma būtu jau ar profesionālu ievirzi un tiktu iedzīvināta ļoti konkrētam mākslas žanram, kas ir populārs Rietumeiropā un Amerikā, bet Latvijā nav pārstāvēts. Vēl negribu par to skaļi runāt, bet, paldies Dievam, jau esmu atradis dzirdīgas ausis un uzņēmīgus cilvēkus, kuri ir gatavi atbalstīt. Ja viss izdosies, kā iecerēts, tas būs nopietns pozitīvs ieguldījums mūsu jaunajai paaudzei,» aizrautīgi stāsta Māris Pūris. Abi ar Agri Daņiļeviču reiz sprieduši, ka ne jau ģēnijus viņi savās skolās mēģina izaudzināt, jo abi lieliski apzinās, ka barišņikovi dzimst reizi simt gados. «Mēs veidojam nākamo paaudzi – nākamos fiziķus, mediķus, juristus un premjerministrus. Mēs veidojam konkurētspējīgus jauniešus, izglītotus, disciplinētus, vienlaikus radošus un arī fiziski veselīgus, jo deja prasa labu fizisko sagatavotību. Un programmas ir vajadzīgas dažādas, jo viens grib profesionāli dejot stepu, cits dod priekšroku klasikai, bet vēl kāds grib dejot tautas dejas,» spriež pieredzējušais stepa dejas pasniedzējs. Viņš uzskata, ka svarīga ir arī dažādu mākslas žanru mijiedarbība, tāpēc ar saviem audzēkņiem viņš stepu dejo gan arfas skaņu pavadījumā, gan ar perkusijām un pat tautiskos Es mācēju danci vest ritmos.
Māris Pūris atgādina, ka no 1986. gada, kad tikko sāka dejot stepu, līdz 2004. gadam, kad pirmoreiz izgāja uz skatuves ar diviem audzēkņiem, viņš dejoja viens. Sācis skolot jauno paaudzi, viņš saprata, ka tas jādara profesionāli, tāpēc daudz brauca uz stepa dejas festivāliem, semināriem, apmeklēja pasaules līmeņa dejotāju meistarklases, līdz, kā pats saka, ir uzaudzējis muskulīšus un var atļauties kalt lielākus plānus.
«Ne tikai sev dzimšanas dienā, bet mums visiem, kas dzīvojam šajā valstī, gribētu novēlēt, lai mums izdodas ne tikai saglabāt savu valstiskumu un nosargāt savas vērtības, bet arī mūsu dzīvi pacelt tādā kvalitātē, lai mums būtu pietiekams finansējums izglītībai, veselības aprūpei, tajā skaitā sociālās garantijas vecumdienās, lai mums būtu profesionāla armija un savas valsts dēļ, ja vajadzētu, mēs būtu gatavi arī mirt! Es esmu valsts, tu esi valsts, visi, kuri šeit dzīvojam, esam valsts, un par mūsu valsts labklājību ilgtermiņā jāgādā ikvienam no mums,» Māris Pūris nešaubās. Viņš ar savu godprātīgo attieksmi pret darbu uzņemas atbildību par savu kolektīvu, par savu programmu. «Bet visām programmām ir jāstrādā, un par to jārūpējas arī tiem, kuri saka, ka zina, kā to darīt. Bet, ja viņi to nezina, tad savā vietā jāļauj strādāt tiem, kuri zina, saprot un var uzņemties atbildību. Jo es negribu, ka manu likteni lemj cilvēki, kuriem nav atbilstošas izglītības un par kuriem smejas visa tauta. Es gribu dzīvot sakārtotā valstī, kur katrs savu darbu dara godīgi, profesionāli un atbildīgi!».
