Ar vērienīgu motobraucēju parādi vakar oficiāli tika atklāta šā gada sezona. Taču tikai oficiāli, jo kurš motociklists gan spēja noturēties tik ilgi! Viņu vidū arī ilggadējais motociklists Jānis Gaigals, kurš trīs reizes bijis izglītības un zinātnes ministrs. «Sezonas atklāšana – tas ir atkalredzēšanās prieks. Jo Latvijā vēl tomēr to regulāri braucošo motobraucēju skaits ir salīdzinoši neliels – ja precīzāk, tad tāds, ka ir iespējams gandrīz visus pazīt personīgi,» tā Jānis Gaigals.
Viss sācies, bet turpināsies
Lai gan motosezona atklāta, skaļākais pasākums (vismaz no rīdzinieku ausu viedokļa) vēl tikai gaidāms – 1. maijā motoklubs Harley Owners Group (H.O.G.) pašā Rīgas sirdī, Līvu laukumā, esošajā Rockabilly House rīko savas desmitgades jubileju, kuras programma solās būt iespaidīga. «Mums kluba iekšienē bija ļoti plašas diskusijas par to, kā svinēt, jo desmit gadu tomēr ir desmit gadu. Klubs ir pamatīgi audzis – no padsmit cilvēkiem līdz 71, kas ir šobrīd tā rindās. Vienojāmies, ka mēs gribam svinēt tieši Rīgā, un ar Rockabilly House īpašniekiem sarunājām šādu te variantu. Tie būs svētki ne tikai mums, bet arī citiem motoklubiem un, protams, iedzīvotājiem. Iekšpusē gan būs slēgtā daļa, taču visa koncertu daļa būs vērsta uz ārpusi – uz Līvu laukumu,» skaidro Jānis Gaigals, H.O.G. biedrs un viens no aktīvākajiem (un arī redzamākajiem) Latvijas Motoklubu asociācijas biedriem. Viņš pats sezonu sācis jau pirms oficiālā starta šāviena: «Jauna moča man nav, patiesībā arī nekā īpaši interesanta nav, jo motociklu pilnīgā braukšanas kārtībā es savedu jau rudenī, kad nolieku to uz ziemas guļu, lai pirmajās saulainajās dienās būtu iespējams sākt braukt, kas, piemēram, šogad man bija jau 11. aprīlis.»
Priecājas par ekonomiju
Par savu motociklu Jānis Gaigals jau vairākus gadus sauc slavenos hārlejus. «Mans ir Harley Davidson Road King Classic – pats nosaukums vien jau apliecina šā modeļa statusu. Tas ir viens no lielākajiem čoperiem, ļoti labi piemērots tālajiem braucieniem – arī divatā. Konkrēti ar šo motociklu ir jau astotais gads un nobraukti 100 000 kilometru. Vidēji sezonā nobraucu ap 12 000–13 000 kilometru, kas nav ne daudz, ne maz. Turklāt man motocikls ir ikdienas transporta līdzeklis. To jebkurā vietā var noparkot – likumīgi un atbilstoši Ceļu satiksmes noteikumiem!» skaidro braucējs.
Kā tad ar degvielu? «Vidēji 6,2 litri uz kilometru,» momentā atbild Jānis. «Tas ir gandrīz divreiz mazāk, nekā patērē mans Volvo, līdz ar to motocikls jebkurā gadījumā patērē mazāk degvielas, aizņem mazāk vietas, mazāk piesmirdina gaisu un padara satiksmi mazāk blīvu. Tāpēc vienmēr visus aicinu ļoti padomāt par divriteņu braucamajiem – ne tikai motocikliem, bet arī motorolleriem un divriteņiem, jo tie ir ļoti ērti pārvietošanās līdzekļi – ja pie tiem pierod, tad tas kļūst par ikdienas pieradumu.» Pēc viņa aprēķiniem, braukšanas sezonā ieekonomējas daudz laika. «Ekonomija nerodas uz tā rēķina, ka brauc ātrāk par autovadītāju, bet tāpēc, ka pārvietošanās ātrums ir lielāks, piemēram, kad visi stāv pie luksofora, vari izbraukt stāvošajām mašīnām garām, nav arī jātērē parkošanās laiks utt. Dienā ieekonomē aptuveni stundu, kas no dzīves ir ļoti liels laiks.»
Ar klimatu nav problēmu
Jānis Gaigals joprojām ir augsta ranga ierēdnis izglītības struktūrās, tāpēc – kā tad darbā, vai motociklista tērpā? «Ļoti vienkārši! Ir speciālas bikses, kuras viegli parastajām uzvalka biksēm var uzvilkt virsū – tādu apģērbu sauc par čapšiem –, atbraucot uz ministriju, vienkārši novelku motociklista jaku un uzvelku žaketi – ar to arī visas problēmas ir beigušās! Novilkt čapšus ir kādas piecas sekundes, nepārspīlējot. Apavi? Ja nelīst, tad ir visparastākie, pie sliktākiem laika apstākļiem ir tādi, kuri iztur jebkurus laika apstākļus un vienmēr ir sausi.» Ar klimatiskajiem apstākļiem vispār neesot problēmu. «Mēs zinām slaveno angļu izteicienu, ka nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepareizs apģērbs. Ko es daru lietū? Vienkārši braucu! Ja ir atbilstoša ķivere un lietus tērps, tad galamērķī noģērb virsējo kārtu un esi pilnīgi sauss!» smejas Jānis Gaigals. Viņam arī nav nācies piedzīvot nepatīkamus starpgadījumus. «Ja ir žēl naudas remontiem un jaunam apģērbam, laikam brauc uzmanīgāk, līdz ar to (trīsreiz pieklauvē pie galda) pēdējo trīspadsmit gadu laikā nav bijis neviena kritiena,» smejas ierēdnis.
Ar braucamajiem jāuzmanās
Pēc statistikas datiem, Latvijā ir kādi 160 000 motociklu. «Es javiņas un ižiņus nesauktu pamazināmajā izteiksmē – visi motocikli ir cienījami. Braucamie ir dažādi, bet tās lielākās grupas ir sporta baiki, enduro motocikli, čoperi un pagājušā gadsimta padomju laiku motocikli. Man arī 70. gados bija Jawa 350, intensīvi ar to braucu.»
Par drošību gan jāpiedomā. «Dažādu kategoriju motobraucējiem ir dažāds braukšanas stils – es varu stāstīt tikai par čoperistiem. Man viedoklis ir tāds, ka autobraucēji kļuvuši daudz izprotošāki un pozitīvāki [savā attieksmē pret motobraucējiem]. Otra būtiska lieta – pieredzējis motobraucējs parasti brauc ar trīskāršu un pat pieckāršu rezervi, krietni uzmanīgāk, nekā braucot ar auto. Sadursmēs taču vienmēr vairāk cieš motociklists. Papildu piesardzība ir visu pieredzējušu motobraucēju ikdienas prakse,» Jānis vairās no satiksmes dalībnieku savstarpējo attiecību īpaši sīkākas iztirzāšanas. «Ļoti būtisks jautājums ir zināt visus teorētiskos likumus, tāpēc arī mēs Latvijas Motoklubu asociācijā izstrādājām speciālu braukšanas rulli, kurā ir virkne svarīgu nosacījumu, kuri nav ierakstīti satiksmes noteikumos. Šie nerakstītie likumi ir ļoti svarīgi, kaut vai par to, ka vienmēr ir nepieciešamas brilles. Un vēl – ir jātrenējas! Uzsākot sezonu vai dodoties tālākos braucienos, vienmēr vajag patrenēties. Prasme jau nekur nepazūd, taču ir nianses, un, lai atjaunotu filigrānas braukšanas prasmes, mocis ir jāizloka kārtīgi. Mēs klubā to darām katru pavasari, un visi atzīst – lai arī ir labi braucēji, pēc trasē pavadītās vingrinājumu stundas brauc vismaz par kārtu brīvāk, pārliecinošāk un nepiespiestāk. Es noteikti aicinātu elementārākās figūras izbraukt un darīt to arī kopā ar līdzbraucēju – arī viņam ir jāizjūt mocis. Bijuši ļoti daudz gadījumu, kad notiek nelabas lietas tāpēc, ka aizmugurē sēdošais ir ne tā paliecies vai pagriezienā ne tā pakustējies. Baikiem šī trenēšanās būtu gandrīz obligāta, jo tur viens nejaušs gāzes pagrieziens un... ar to viss var arī beigties.»
Savi burziņi
Motociklistiem ir savi iekšējie likumi un arī klubu starpā saites ir noturīgas. «Mēs katru gadu braucam uz starptautiskajiem H.O.G. pasākumiem – šogad tas notiks pirms Jāņiem Spānijā. Vēl ir arī tā sauktais superrallijs. Tas šogad notiks Anglijā, pērn notika Igaunijā, kur visu veidu Harley Davidson un vēl dažu līdzvērtīgu marku motociklu īpašnieki brauc kopīgos pasākumos – parasti tādos pulcējas ap 10 000–15 000 motobraucēju,» stāsta Jānis Gaigals. Protams, pārsvarā tas ir ceļojums, tomēr motobrālība ir īpaša cunfte. «Ja kaut kur ceļa malā ir saplīsusi automašīna, tad tās īpašnieks mēģina sazvanīt kādu draugu, ja apstājies motocikls, tad cits braucējs apstājas un paprasa, vai nevar kā palīdzēt – domāju, ka to visi ir pamanījuši. Ir arī savstarpējo klubu tīkli. Piemēram, pagājušajā gadā ar H.O.G. bijām Sicīlijā, vienkārši uzrakstījām epastu, ka būsim, un mūs momentā uzaicināja: uzzinājām daudz svarīgas informācijas, kuras vietas vērts apskatīt, kuri ceļi ir labāki vai remontā utt. Ja būtu vajadzīga kāda tehniskā palīdzība, tad gan mēs tādā pašā veidā esam to saņēmuši, gan paši to snieguši.»
H.O.G. mājaslapā var redzēt, ka kopā ar vīriem klubā ir iesaistījušās arī viņu dzīvesbiedres (un varbūt otrādi). «Ja cilvēki dzīvo kopā, šī kopā braukāšana ir dabiska. Ir bijuši gadījumi, kad, pastāstījuši par ceļošanas ar motocikliem iespējām, esam parādījuši vai ierādījuši šo te iespēju tādām dāmām, kuras līdzās saviem vīriem nekad nebija sēdušās uz motocikla. Ir stereotips, ka tas ir bīstami, bailīgi, var būt slikti laika apstākļi un vispār – dāmām nepiestāv. Taču arī uz motocikla var braukt ar uzkrāsotām lūpām, tā ka par to sievietes var neuztraukties!» smejas Jānis Gaigals. «Gari mati gan jāmāk savākt ķiverē, pretējā gadījumā tos tiešām izķemmēt nevarēs. Bet visas šīs mazās niansītes pieredze vienas sezona laikā iemāca.»
