«Nekad nedomāju, ka piecdesmit gados spēšu dejot vēderdejas. Tā tomēr ir baigā uzdrīkstēšanās,» domā dejotāja, horeogrāfe, eksotisko deju studijas Alegria direktore un mākslinieciskā vadītāja un četru bērnu mamma Ilze Zariņa. Viņai rīt apaļa dzīves jubileja!
Savā dzimšanas dienā Ilze Zariņa būs Ropažu kultūras centrā, kur no pulksten 19 draugi, paziņas un visi interesenti tiks gaidīti uz viņas otrās gleznu izstādes Ūdens tuvums prezentāciju. Izstādē ir apskatāma 31 glezna, kas tapusi pēdējo četrarpus gadu laikā, kopš Ilze Zariņa pievērsusies gleznošanai. «Klātesošie varēs man uzdot jautājumus, un, ja viss ies pēc plāna, es arī dejošu – vienu flamenko deju un vienu vēderdeju. Kad sāku dejot, man bija trīsdesmit septiņi gadi, un toreiz domāju, ka dejošu līdz četrdesmit, nu labi – līdz četrdesmit diviem. Bet, dzīvojot Ēģiptē, nodejoju līdz četrdesmit pieciem,» stāsta rītdienas jubilāre, kura Šarmelšeihā ne tikai dejojusi pati, bet arī uzstājusies un pasniegusi flamenko un vēderdejas.
Jau piecus gadus Ilze Zariņa ir atpakaļ Latvijā, turpina strādāt savā deju studijā Alegria, mācās gleznot pie pazīstamā mākslinieka Kaspara Zariņa, un rītvakar būs ceturtā reize, kopš pēc ilgāka pārtraukuma viņa atkal dejos vēderdejas. «Kad pērnajā rudenī mani uzaicināja dejot dzejnieka Jāņa Rokpeļņa septiņdesmitajā jubilejā, sākumā teicu, ka nē, ka vairs taču nedejoju vēderdejas. Bet jubilejas organizatori gribēja, lai dejoju tieši es, un – bija superīgi! Tad nodejoju vēl vienā jubilejā, pēc tam vēl vienā, un tagad dejošu arī savā dzimšanas dienā!» priecīgi stāsta harismātiskā eksotisko deju dejotāja, piebilstot, ka nākamā uzstāšanās viņai plānota 23. maijā, kad Lielajā ģildē būs viņas vadītās deju studijas Alegria atskaites koncerts un reizē 15 gadu jubilejas svinības.
Ko jubilārei dzimšanas dienā novēlēt? «Veselību,» viņa saka. Labus un paklausīgus bērnus. Optimismu un dzīvesprieku. «Mēs ēdam ķīmiju, daudz slimojam, esam bēdīgi, nervozi un sagruzījušies. Pasaulē ir baigi daudz problēmu – gan politisko, gan ekonomisko, un tas viss psiholoģiski, protams, skar arī mani,» saka Ilze Zariņa un atklāj ļoti personīgas savas sajūtas. «Man ir ļoti bail no kara. Mani vecvecāki un mani vecāki ir bijuši izsūtīti, mani vecvecāki ārkārtīgi daudz man stāstīja par karu un par to, kādu iespaidu tas atstāja uz manu vecāku dzīvi un karjeru. Mūsu lauku mājās, kas bija aiz Jelgavas un kur es uzaugu, kara laikā dzīvoja bēgļi, un arī par viņiem man visādi stāsti ir stāstīti. Tāpēc tagad, vērojot, kas notiek Ukrainā, man ir par ko domāt un aizdomāties...»
Viņa neslēpj, ka deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvija tikko atguva neatkarību, viņa bijusi laimīga – ka cilvēce ir tik gudra un ir sapratusi kara postošo ietekmi, ka tā vairs nekad nepieļaus karu un ka mums būs saulaina nākotne... «Es esmu pārsteigta par to, kas notiek Krievijā. Man vienmēr ir ļoti patikusi krievu mentalitāte, krievu filmas, krievu humors. Es ļoti daudz skatos Krievijas televīziju, bet tas, ko tur rāda pēdējā gada laikā, mani biedē. Tāda tendenciozitāte un melošana. Pat filmu tematika mainās. Jā, es esmu apjukusi. Bet vai to vajag rakstīt? Tas ir tik ļoti personiski...»
