Lielbritānijā aristokrātu titulu pārdošana un pirkšana nav nedz retums, nedz jaunums. Latvijā šis bizness savulaik tika uzsākts, bet tagad, šķiet, ir paputējis. Idejas autors atzīst – laikam vainojams ziemeļnieku gars un pieticība.
Briti pērk un pārdod dažādās cenās
Tomēr ar karaļa Henrija VIII otrās sievas Annas Boleinas dzimtu saistītais tituls esot nonācis pie īpašnieka Latvijā. Vismaz tāda ziņa kļuva zināma pirms krietna gadu strēķīša. Kas ar titulu noticis tālāk, ej nu sazini, jo šā un citu nopirkto titulu ieguvēji vēlējušies palikt neatklāti. Lai ko arī nopirktu, šādā veidā par īstu lordu, grāfu vai baronu, lēdiju, grāfieni vai baronesi nevar kļūt. Jo nav iespējams pret naudu iemainīt ne dižciltīgas saknes, ne aristokrāta izcelšanos. Lai gan – Beļģijā ļoti daudzu uzvārdu rakstībā lieto partikulu «van», bet šiem cilvēkiem ne tuvu nav dižciltīgas izcelšanās. Piemēram, slavenais aktieris muskuļkalns Žans Klods van Damme.
Briti tiešām pērk un pārdod titulus dažādā cenu amplitūdā. Izrādās, titulu bizness sācies jau viduslaikos. Paputējušajiem aristokrātiem tādā veidā bija iespēja iegūt līdzekļus un, tā kā daudziem bija vairāki tituli, tad viena zaudējums nebija jūtams. Turklāt visi tituli nebija vienādi nozīmīgi, daži bija ar lielākām privilēģijām, tāpēc iekārojamāki. Diez vai kāds titula īpašnieks pēc 60. gadu seksuālās revolūcijas vēl visā nopietnībā pretendē uz lordam pienākošajām pirmās nakts tiesībām, bet gan jau kāds no tituliem arī šādu priekšrocību garantē. Ir bijuši gadi, kad Anglijā pārdoti 26 tituli par 600 000 dolāru, bet par vienu titulu ar tam klāt pievienoto īpašumu, ģerboni un citām regālijām var samaksāt pat divus miljonus britu mārciņu. Pils ar visu aprīkojumu un interjeru tomēr kapeikas nemaksā.
Restorāna atklāšanā kronē par aristokrātiem
Tieksme kļūt par aristokrātu Latvijā izpaudusies dažādi. Piemēram, pirms dažiem gadiem Rīgā tika atklāts restorāns «Biscuit». Pasākuma gaitā vakara viesi tika kronēti par jaunās aristokrātijas pārstāvjiem. Starp iesvētītajiem bija žurnālists Egils Zariņš un uzņēmēja Marika Ģederte. Atminoties aizvadīto gadu notikumus, viņa stāsta: «Tā, protams, bija ālēšanās. Vajadzēja izpildīt izdevumus, un pēc tam izsniedza sertifikātu.» Ģederte noteic, ka viņa pat nezinot par iespēju nopirkt aristokrāta titulu, jo tas neinteresējot. Uzņēmēja spriež, ka varot iegādāties vienu gramu virtuālas zemes uz Mēness un tāpat arī – šādu titulu, bet vai mūsdienās tam ir liela vērtība, ja vien tituls netiek mantots? Viņa arī prāto, vai titulam ir liela vērtība tā cilvēka acīs, kurš to iegādājies, ja reiz šo faktu nepublisko. Iespējams, vainojama Latvijas sociālā situācija – cilvēki negribot «izlēkt».
Par lordu vai lēdiju var kļūt par nieka 34 eiro
Tikmēr britu interneta vietnēs var uziet titulu piedāvājumus pat ar atlaidēm. Lorda un lēdijas titula komplektu var nopirkt par nepilnām 25 mārciņām jeb aptuveni 34 eiro un dabūt ar zelta burtiem izrakstītu sertifikātu un ģerboni. Latvijā arī bija vēlme rīkoties kā Anglijā. Daži savus aristokrāta dokumentus esot iegādājušies nevis no britu pārdevējiem, bet no vietējā šā biznesa celmlauža. Bet tikai daži. Un tie paši vēlējās saglabāt anonimitāti un neplātīties. Ko tad saņēma jaunizceptais lords vai lēdija? Titula iecelšanas aktu, valdījuma (īpašuma) aktu, sertifikātu un titula garantiju. Pircējs vēl varēja cerēt uz vēsturiskiem dokumentiem un zīmoggredzenu. Teorētiski viņš varēja pat nopelnīt, ja, piemēram, «stiprajiem» papīriem pūrā nāktu mežs. Tad par medību atļaujām varētu gūt peļņu.
Anglijā arī nopirktu titulu ieraksta personas dokumentā kā konkrētas vietas lordu, baronu, bet Latvijā tā nedara. Vismaz teorētiski. Pirms vairākiem gadiem kukuļošanā apsūdzētā bijušā Muitas Kriminālpārvaldes direktora Vladimira Vaškeviča meitas pēkšņi uzvārda rakstībā sāka lietot partikulu «de». Portālā «Kompromat.lv» izlasāms, ka modele Olga de Vaškeviča-Mirska par muižnieci kļuva, pateicoties gādīgajam tēvam, kurš partikulu «de» kādā nebūt veidā sarūpējis aiz Latvijas robežām. Jautājums, kā šo uzvārda formu varēja ierakstīt dokumentos un attiecīgajos Latvijas reģistros, ja tagad attiecīgajās institūcijās stāsta, ka dižciltīgiem uzvārdiem paredzētā rakstība tiek ievērota vien tad, ja uzvārds ir mantots vai iegūts laulību rezultātā.
Latviešu zilo asiņu pēcteči – kuršu ķoniņi
Gadās, ka Vācijā dzimušie «foni» un «de» nākot uz Latvijas dzimtsarakstu nodaļām reģistrēt savus aristokrātiskos mazuļus, bet tad viņiem esot attiecīgie dokumenti. Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta vadītāja Solvita Saukuma-Laimere atzīst, ka savā praksē neatceras gadījumus, kad kāds būtu nācis pārrakstīt uzvārdu uz dižciltīgāku.
Ja vien svarīgs nav prestižs, ko varētu nodrošināt «de», «fon» vai «van» uzvārdā, tad būtībā tas apzīmē vien norādi, no kurienes cilvēks cēlies. Piemēram, fon der Rops, burtiski tulkojot, nozīmē – no Straupes. Taču latviešiem ir bijis savs «de» un relatīvi nesen. Keramiķis Valdis de Būrs. Uzvārda «autors» ir viņa tēvs, no Azerbaidžānas ieceļojis aktieris čekas sarakstos minēts kā angļu aģents. Bet par latviešu zilo asiņu pēctečiem varētu uzskatīt kuršu ķoniņus, kas pēc savām tiesībām bija pielīdzināmi muižnieku kārtai. Atšķirībā no zemniekiem, kuri bija dzimtcilvēki, septiņu ciemu – Ķoniņu, Pliķu, Kalēju, Ziemeļu, Viesalgu, Sausgaļu un Dragūnu – iemītnieki bija saņēmuši ordeņa lēņa (brīvības) grāmatas. Vecāko no tām ieguvis Tontegode Pliķos, savukārt Peniķu dzimtas pārstāvis Andrejs lēņa grāmatā oficiāli nosaukts par kuršu ķoniņu (Cursken konyngh). Ķoniņiem līdzīgi kā bruņiniekiem bija dzimtas ģerbonis – regālija, kas ir atšķirības zīme, savs simbols. Bet tas jau cits stāsts.
