Pagājušā gada nogalē mūzikas ierakstu veikalu plauktos parādījās Liepājas roka pārstāvja Fēliksa Ķiģeļa jaunākais albums, kurš, pēc paša mūziķa veiktās uzskaites datiem, esot viņa karjerā jau vienpadsmitais (!).
Septiņas jaunas kompozīcijas, divi instrumentālie gabali, grupas „Līvi” dziesmas „Pūlī” kaverversija un trīs Fēliksa vecie hiti „Lietus sašuj”, „Ēnas” un „Vējā” koncertierakstā – šāda ir jaunā albuma sausā statistika. Pats Fēlikss uzskata, ka šis ir viņa līdz šim romantiskākais un arī labākais albums (izdodot jaunus garadarbus, tā gan laikam saka pilnīgi visi...), kas gan nav zaudējis savu liepājroka skanējumu. Šķiet, drīzāk to varētu saukt par „fēliksroku”, bet tas jau lietas būtību nemazina. Jāpiebilst, ka šobrīd kopā ar Fēliksu viņa grupā spēlē basģitārists Kristaps Liepa, taustiņnieks Ivars Sudmalis un bundzinieks Uldis Knapšis, turklāt nevis vienkārši piespēlē, bet aktīvi piedalās arī dziesmu komponēšanā un tekstu radīšanā, tā kā šis nebūt nav Ķiģeļa soloalbums.
PAR. Šis albums tiešām skan kaut kā atbrīvotāk un atraisītāk, nav jūtama vēlme par varītēm demonstrēt īstu roku, bet „fēliksroka” skanējums no tā tāpat nezaudē. Perfekta ir Fēliksa parastajai rokbalāžu radīšanas metodei netipiskā „Ziema”, kas skan gluži kā tautasdziesma, bet teksts ir smelts no dižgara Rūdolfa Blaumaņa klasikas apcirkņiem. No rokdziesmām uz Fēliksa zelta fondu noteikti varētu deleģēt „Meitene no zvaigznēm” un it īpaši jau „Malduguni”.
PRET. Maz to jauno dziesmiņu, maz... „Pūlī” kaverversija nav slikta, taču – klasiku nepārspēsi un labāk par „Līviem” šo dziesmu neiespēlēs nekad un neviens. Un vēl – Fēliksa daiļradē gan tas nav tik uzkrītoši kā viņa „ieroču brāļa” Ivo Fomina gadījumā, taču arī Ķiģelis mēdz dziesmas dažkārt laist apritē kā uz personīgā konveijera ražotas.
