"Gribu novēlēt, lai katrs izjūt to, ka mums viss jau ir; atliek to tikai novērtēt. Visas foršākās lietas šai pasaulē mums ir par velti, un tās nemaz nav iespējams nopirkt," Ziemassvētkos mums vēl plastikas ķirurgs Jānis Zaržeckis un viņa sieva māksliniece Indra Sproģe, kas mudina raudzīt pēc vienkāršām un īstenām lietām gada gaišākajos svētkos.
– Daudzās ģimenēs Ziemassvētki ir iecienītākie un gaidītākie gada svētki. Arī jūsu?
Indra: – Jā, mēs tos vienmēr esam ļoti gaidījuši un tiem īpaši sagatavojušies, jo nāks taču īstais Ziemassvētku vecītis! Katru gadu mums bijusi uzvesta ludziņa – tas bijis leļļu teātris no paštaisītām lellēm, citreiz ēnu teātris, vēl kādreiz vienkārši uzvedums vai uzfilmēta filmiņa. Tas vienmēr ir kaut kas, kam ir jāsagatavojas, jo mums ļoti patīk process, kad tiek taisītas lelles. Reiz Mazajam princim [franču rakstnieka un lidotāja Antuāna de SentEkziperī grāmatas titulvaronis] Jānis savēra jostu no mazām pērlītēm. Esam taisījuši arī ēnu teātri, kam sākotnēji jāgriež nepieciešamās detaļas, un tas ir tik garlaicīgi! Bet, kad tās visas ar drātīm ir savērtas kopā un kustas, veidojot ēnas, tad ir Oho! izjūta.
– Kurā brīdī sākāt atzīmēt svētkus ar šīm tradīcijām?
Indra: – Uzreiz!
– Tad, kad piedzima bērni?
Indra: – Jā, droši vien.
– Un kā svinējāt pirms tam, katrs savā ģimenē?
Jānis: – Tāpat, tikai bez ludziņām. (Smejas.)
– Tagad sanāk pamatīga gatavošanās pirms katriem svētkiem.
Indra: – Nu ja! Jo Ziemassvētki ir gaidīšanas svētki, kad gaidām brīnumu.
– Vai ir vēl kādi svētki, ko gaidāt tikpat ļoti, cik Ziemassvētkus?
Indra: – Reizē ar tiem mēs gaidām arī sniegu, jo pirmais sniegs mums ir īpašs notikums. Ar to ienāk gaisma, baltums. Bet no citiem svētkiem – Jāņi.
Jānis: – Divi galvenie svētki – divi pretstati. Kad Saule griežas, tad mums ir svētki.
– Un kādas tradīcijas lolojat Jāņos?
Jānis: – Tagad mums ir stabilas Jāņu tradīcijas, kad jāvelk tautastērpi, un tā ir vienīgā reize gadā, kad to darām. Reiz bijām ciemos Jūrkalnē pie ģimenes draugiem, un viņi bija pieteikuši, ka drīkst ierasties tikai tautas tērpos. Mums to nebija, bet tas nekas – uzšuvām!
Indra: – Mums tā pie viņiem gribējās ciemos, ka nekas cits neatlika.
Jānis: – Un tas ir forši, jo, uzvelkot tautastērpu, tas rada svētku izjūtu.
Indra: – Un pēc tam visi mūsu draugi pamazām arī sāka šo to vilkt. Dāmas uzšuvušas brunčus, tagad ir arī jaciņa un ņieburs, kas ir īpašs, bet jau daudziem aizmirsts apģērbs. Šī lieta iet plašumā.
– Šajā laikā izjūtat izteiktāku pārdomu periodu un apcerīgu noskaņojumu, kad gribas apdomāt, kas šo divpadsmit mēnešu garumā ir noticis?
Indra: – Šķiet, jo tālāk ejam, jo vairāk ir pārdomas, bet mazāk ārējais spožums, greznums un rotājumi. Piemēram, agrāk Adventes kronim izdomāju īpašus rotājumus, bet šogad (varbūt arī laika trūkuma dēļ) to taisīju, izmantojot apkārt esošās lietas: krāsojamie zīmuļi, ķiploks, Filipam izkritis zobs. Kādam var šķist, ka tās kronī ieliktas tāpat vien, bet nē. Uzskatu, ka lietas, kas mums jau pieder, ir īstās, nevis kādi rotājumi.
– Tuvojoties gadu mijai, kurus notikumus no 2014. gada atminēsieties arī pēc pieciem un desmit gadiem? Kas bijis šā gada emocionāli spilgtākais piedzīvojums?
Indra: – Man tāda diena ir pie Igvasu ūdenskrituma. Atrašanās pie tā sakrita ar brīdi, kad lasīju Rubeņa [Jura] grāmatu. Todien lasīju rindas par to, kas ir Svētais Gars, un par svinīgo izjūtu, kas reizēm rodas no gleznām, citkārt no mūzikas, vēl kādreiz no tā, ka satiec kādu cilvēku vai kad mani dabas krāšņumu. Un tad, kad mēs aizgājām pie ūdenskrituma, stāvot pie tā, izjūta bija tik milzīga, ka tobrīd jutu – tas ir Svētais Gars, kas manī ienāk.
– Un Jānim?
Jānis: – Man bija piedzīvojumiem ļoti bagāts gads, un katru gadu to paliek aizvien vairāk un vairāk. Šogad mums sanāca daudz ceļot, un varu piekrist, ka lielākais piedzīvojums bija tas, ka atklājām Brazīliju, jo vēl nekad iepriekš nebijām viesojušies šajā kontinentā. Un, esot pie šī ūdenskrituma, kā Indra saka, izjūtas bija neaprakstāmas, un ir grūti tās nosaukt. Šķiet, esam piedzīvojuši jau tik daudz un kas tad vēl var būt? Bet tad ieraugi šādu ūdenskritumu un mute ir vaļā kā mazam bērnam, un nevari to vairs aiztaisīt ciet. Apskatījām to vienu dienu un arī otru stundām ilgi lūkojām to brīnumu.
– Ir gaidas no nākamā gada?
Jānis: – To, kāds tas būs, nekad nevar zināt, un tas ir pats interesantākais. Kāds tas būs, tāds būs, jo – ko gan var gribēt? Ja gribam Dievu sasmīdināt, vajadzētu viņam izstāstīt savus plānus, tāpēc, kā teikts Jūnasa Junasona grāmatā Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda – ir, kas ir, un būs, kas būs. Tā ir labākā grāmata, ko pēdējā laikā esmu lasījis, un tagad, kad Indra zīmē jauno projektu [ilustrācijas Ulda Ausekļa dzejolim Vējš rudenī spēlē paslēpes], lasu viņai priekšā, jo, kamēr acis viņai aizņemtas, ausis ir brīvas. Citāti šajā grāmatā birst kā pērles; tā ir ļoti laba, tādēļ iesaku ikvienam to izlasīt. Valoda ir līdzīga kā Džeroma [Džeroms K. Džeroms – angļu humorists un dramaturgs] Trīs vīri laivā, bet pērļu ir vēl vairāk.
– Bez grāmatu lasīšanas ko vēl patīk darīt, lai atpūstos no ikdienas darbiem?
Jānis: – Lidot ar lidmašīnu. Pagājušā gada lielākais piedzīvojums bija, ka mācījos lidot naktī. Viss izskatās gluži citādi, tāpēc ka tad, kad naktī uzlido virs mākoņiem, var redzēt, kā Mēness un zvaigznes spīd, kā dažas no tām krīt... Tas radīja īpašas izjūtas un domas. Tagad mācos lidot ar lielāku lidmašīnu, un tas prasa lielāku slodzi. Angliski tas saucas multitasking jeb spēja vienlaikus pildīt vairākus uzdevumus, un vīriešiem tas nav vienkārši. Sievietes var skatīties televizorā seriālu, adīt, pieskatīt bērnus un vēl vienlaicīgi runāt pa telefonu – tas viņām nešķiet nekas neiespējams. Bet večiem, manuprāt, nav tik viegli. Lidmašīna ir ātra, un paralēli notiek daudzas lietas, tāpēc ir izjūta, ka žonglē ar vairākiem šķīvjiem, un tev tos met aizvien vairāk, līdz visus vairs nespēj nožonglēt, un tad tev ir jāpieņem lēmums, kuri no tiem ir noteikti jānoķer, lai izdzīvotu, bet kurus var arī nenoķert.
– Un vai no ģimeniskām aktivitātēm ir kādas, kas raksturīgas tikai ziemas periodam?
Jānis: – Slidošana mums ziemā ir ļoti aktuāla. Nesen Jaunciemā bija aizsalis Ķīšezers – tikai pēdējās pāris dienas pa to nevar slidot, bet līdz tam to klāja ārkārtīgi skaists spoguļledus. Indra, es, Filips un Fricis ar draugiem kopā spēlējām hokeju. Pa Ķīšezeru ir feini pārvietoties, jo tas ir plāns un caur to var redzēt, kā zivis bēg. Skati ir forši, un tas ir mūsu ziemas piedzīvojums, jo kompensē to, ka nav sniega. Pietrūkst tā – ir tumšs, gulbji aizlidojuši.
– Kuras no ģimenes vērtībām jūs īpaši lolojat un cienāt? Ko jums ir īpaši svarīgi iemācīt saviem dēliem?
Jānis: – Speciāli mēs viņiem neko nemācām, bet fakts ir tāds, ka bērni ir kā sūcpapīrs, kas iesūc visu, kas notiek mājās. Runā, ka skola ir tā, kas veido bērnus, bet man šķiet, ka pamatlietas bērni rod mājās un skolā viņus var tikai uz vienu vai otru pusi paveidot. Ja kādreiz kaut kas nav kā vajag, vaino skolu, bet domāju, ka tas nav pareizi, jo viss sākas mājās. Bērni ir mūsu kopijas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Viņi ir mūsu gēni, kas sajaukušies kopā, un tas ir pamats, kam virsū apaudzis tas, ko mēs darām.
– Un ko jūs redzat, kad skatāties uz saviem dēliem?
Jānis: – Atklājam sevi un kā spoguļattēlā redzam savas ne tikai labās, bet arī sliktās īpašības. Citkārt to negribas redzēt, bet nākas.
– Indra, kā jums ir dzīvot kā vienīgajai sievietei starp četriem vīriešiem mājās?
Indra: – Kā rozei dārziņā.
–Tiekat daudz lutināta?
Indra: – Jā, un jo īpaši liela lutināšana notiek svētdienas rītos. Jānis tad cep lielās pankūkas, un viņš to māk darīt tik filigrāni! Ar pannas pamešanu, lai pankūka apgriežas gaisā un to atkal noķer. Tad pankūku smarža izplatās pa visu māju.
Jānis: – Svētdienās no rīta bērni guļ ilgi, un, ja es pasaku, ka nākamreiz vairs necepšu tās, ja viņi uzreiz necelsies, visi momentā ir pie galda.
Indra:– Ja runājam par ātrumu, sniegu un ziemu, tad viņi vienmēr ar sniega dēli brauc man pa priekšu, un man šķiet, ka viņi to dara tik ātri! Tāpēc ir labi, ka viņiem šajā jomā vēlme pēc visa ekstrēmā, ātruma un adrenalīna ir no Jāņa, jo es esmu bailīgāka.
Jānis: – Bet ir dažādi veidi, kā gūt adrenalīnu, un ātrums nenodrošina lielāko no tā. Atskatoties uz pagājušo gadu, lielāko adrenalīnu piedzīvoju, kad man Māmiņdienā kopā ar brīnumbērniem skolā bija jāspēlē klavieres. Tādu adrenalīnu es desmit gadus nebiju izjutis, jo biju tik pārbijies, ka trīcēja rokas un šķita, ka neko nevarēšu nospēlēt! Man apkārt bija klavierspēles brīnumbērni, bet es to mācos darīt tikai vienu gadu – sāku no pagājušā gada Ziemassvētkiem. Aiz bailēm nospēlēju visu, ko vajadzēja, un pēc tam vēl stundu nespēju atgūties. (Smejas.) Šķiet, man pulss bija pie divsimt. Neatceros, kad vēl būtu piedzīvojis tādu stresu. Agrāk, kad ar snovbordu braucu slēpošanas sacensībās, tad bija, bet ne tik daudz. Tāpēc ir dažādi veidi, kā gūt adrenalīnu, piemēram, piedalīties Māmiņdienas koncertā. (Smejas.)
– Kur jūs rodat ikdienas priekus un mazos laimes mirkļus?
Indra: – Mums tepat blakus ir jūra [Indra un Jānis dzīvo Garciemā], un, lai aizietu līdz tai, nepieciešamas desmit minūtes. Katru dienu tā ir citāda – reizēm mākoņi ir pelēki, citkārt savēlušies, bet vēl ir reizes, kad vienā pusē jūra ir spilgti zaļa, bet citā spilgti zila, vai debesis vienā ir dzeltenas un otrā violetas. Katru dienu mēs varam aiziet un apraudzīt, vai viss ir kārtībā, un jūra ir uz vietas, jo citreiz tā nav. Ir reizes, kad jūra ir pazudusi, ir migla. Tas vienmēr ir fantastisks mirklis un...
Jānis: – ... neviena tur nav.
Indra: – Jūra ir mums diviem no viena tās horizonta līdz otram.
– Dēli jums jau ir izauguši un iet katrs savā dzīvē. Bija viegli viņus palaist?
Jānis: – Viņi paši aiziet un mums neko neprasa.
– Un kā ir, kad aiziet?
Jānis: – Neprasa, mums tas ir viegli vai grūti, jo vienkārši aiziet.
Indra: – Man šķita, kā nu tas būs, kad parādīsies kāda meitene, bet izjūta ir laba. Ir tā meitene, un es nemaz neesmu uz viņu greizsirdīga! Tā ir laba un jauka kopīgā izjūta.
– Ziemassvētkos jūs sanākat kopā tikai ģimenes lokā vai pieaicināt arī draugus?
Indra: – Mums Ziemassvētki pavisam noteikti ir ģimeniski svētki.
Jānis: – Bet jauno gadu sagaidām ar draugiem.
Indra: – Šogad Ziemassvētkus svinēsim tikai ģimenes lokā. Jau divus gadus bijis, kad svētkus aizbraucam pavadīt projām pavisam klusā kalnu mierā; aizmūkam prom no tās Ziemassvētku puses, kas ir kņada un rotājumi. Mēs taču uz kalniem neņemsim kasti ar eglīšu rotājumiem un arī tur tos nepirksim! Tas palīdz Ziemassvētkus padarīt vienkāršākus un mīļākus. Pagājušajā gadā mēs eglīti izrotājām ar zvaigznītēm, kas izgrieztas no apelsīnu miziņām. Mums bija zvaigznes, bet tās nebija mākslīgas.
Jānis: – Un tās smaržoja!
Indra: – Smaržoja un bija mīļas, jo paši bijām tās izgriezuši.
Jānis: – Filips bija nobažījies, jo tradicionāli Ziemassvētkus svinam mājās un kā vairums cilvēku nekur nebraucam. Bet, tā kā šajā laikā trase ir tukša, jo visi pušķo eglītes, cep piparkūkas un satiekas, kalnos var labi paslēpot. Jaungada laikā tas jau ir grūtāk. Tāpēc sarunājām, ka brauksim uz kalniem, un Filips baidījās, ka nebūs «svētku izjūta». (Smejas.) Viņš ļoti konkrēti mums pateica, ka diez vai tas ir prāta darbs braukt projām. Bet kāpēc tad ne? Viņš baidījās par svētku izjūtu, un skaidrs, kāpēc, jo tā patiešām ir ļoti svarīga.
– Bet guvāt to.
Jānis: – Protams! Mums bija apelsīni, kāpām Alpu kalnos, atradām, nozāģējām un aiznesām uz viesnīcu eglīti un pušķojām to. Viss bija kārtībā.
Indra: – Vēl tas atbrīvo daudzām liekām lietām. Pirms tam daudzus gadus Ziemassvētku vecītis bija atnesis lielu maisu, bet uz kalniem jau viņš to lielo maisu nevar tik viegli aiznest. Uz turieni viņš var aiznest mazas, īstas un patiesas lietas.
Jānis: – Vērtīgās.
– Kurus no visiem kopā pavadītajiem Ziemassvētkiem sauktu par saviem mīļākajiem un atmiņā paliekošākajiem? Kurus sniegtu par piemēru tam, kā labi pavadīt šos svētkus?
Indra: – Ar katru gadu mums tie bijuši aizvien labāki. Katri nākamie ir vēl skaistāki par iepriekšējiem. Agrāk bija rotājumi un milzīgs dāvanu maiss (reizēm pat divi), ko vecītis nevar panest, bet šobrīd no krāšņiem un izrotātiem tie mums ir pārvērtušies par īstajiem. Un katri nākamie...
Jānis: – ...patiesībā paliek aizvien vienkāršāki.
Indra: – Un īstāki. Vairs nav pienākums, bet ir mīlestība.
– Kad jūtat, kad svētki ir pagājuši un laiks atgriezties ikdienas ritmā?
Indra: – Zvaigznes dienā. Līdz tam mums ir svētku izjūta.
Jānis: – Es gan tā nedomāju. Man svētki ir visu laiku, jo dzīve pati par sevi ir svētki. Esmu optimists. (Smejas.) Uzskatu, ka visa dzīve ir nelielas svinības, uz kurām mēs ierodamies, nedaudz pasvinam un tad aizejam no šīs pasaules. Mums tā vienkārši ir jānosvin!
– Un, kā iepriekš minējāt, jums nav konkrētu apņemšanos saraksta?
Jānis: – Patiesībā apņemšanās jau ir visu laiku, bet man tās nav saistītas ar gadu miju. Ja kaut ko iedomājos, es apņemos to izdarīt un daru. Bet darāmo darbu cikls diez vai būs saistīts ar gaidāmo gadu. Indrai gan ir. Viņa iedomājas kādu jaunu projektu, gatavo to, un tad tas nāk pasaulē. Bet tas nez vai ir saistīts ar sezonu, jo arī vasaras karstākajos mēnešos viss ir iespējams.
– Kad notiek, tad notiek.
Indra: – Tas ir kā ar bērniem – kad viņi rodas, tad rodas.
Jānis: – Nav tā, ka visi dzimst uz jauno gadu. (Smejas.)
Indra: – Tieši tā, jo gluži kā bērnus, arī apņemšanās un notikumus nevar ieplānot.
Jānis: – Tiesa gan, pagājušajos Ziemassvētkos es apņēmos, ka gadu mācīšos spēlēt klavieres, un esmu to izdarījis. Filips mācās spēlēt, un es to daru. Esmu izturējis Mātes dienas koncertu un nu zinu, ka spēšu nospēlēt ko vairāk šajos Ziemassvētkos. (Smejas.)
– Ar Filipu spēlējat klavieres, bet kas ar pārējiem dēliem ir kopīgā lieta?
Jānis: – Ar Janci mēs kopā lidojam ar lidmašīnu; arī viņam ir licence.
Indra: – Un visi kopā mēs braucam ar riteņiem; viņi ar sniega dēli, un es ar slēpēm. Tāpat mēs slēpojam ar distanču slēpēm pa Garciema mežu, kas, starp citu, manuprāt, ir jaukākā vieta.
Jānis: – Šogad sezonu gan vēl neesam atklājuši. Kad apsnieg ezers, vairs nevar paslidot, un mēs pārceļamies uz distanču slēpēm. Mums ir liels mežs un tāpēc liela aizraušanās. Ar kalnu slēpošanu neesam tik ļoti aizrāvušies. Jaunībā esmu pārslēpojies visās sacensībās, lai gan joprojām to visu vēl mazliet daru. Kad biju mazs, man distanču slēpošana nepatika, bet fizkultūras nodarbībās tas obligāti bija jādara, un man tas šķita stulbi. No kalna taču tik forši laisties lejā ar vēju! Bet tagad ir otrādi.
Indra :– Man jau sākotnēji patika distanču slēpošana, bet Jānis stāstīja, cik uz kalna ir labs ātrums. Centos viņam iestāstīt pretējo, bet viņš pretojās, jo tajā neesot adrenalīna. Savukārt man ātrums, ko gūst, slēpojot no kalna, šķiet mākslīgs, jo tas ir kalns, kas tevi nes lejā. Distanču slēpošanā cik tu daudz pats kustēsies, tik ātri slīdēsi; cik tālu nobrauksi lejā no kalna, tik tālu pēc tam pašam būs jāuztipina atpakaļ.
Jānis: – Tā jau ir! Dzīvē viss mainās un plūst, nekas nav pastāvīgs. Visiem gribas kaut ko sagrābt un paturēt, bet nevar. Un to vajag saprast – ka var tikai piedzīvot. Un visu laiku nāk kas cits; vienīgais, ko no dzīves var gūt, ir piedzīvojums. Esmu tam pierādījums – kā man agrāk nepatika distanču slēpes, tā tagad patīk. Ar nūjošanu arī bija līdzīgi. Agrāk visus garām ejošos nūjotājus izsmēju par ērmiem, bet reiz mēs pamēģinājām paši, un bija ļoti ērti – var lielu gabalu noiet, un tas ir meditatīvs process.
Indra: – Jūra pa iešanas laiku arī uzlādē.
Jānis: – Tagad mani izsmej citi. Kad satieku kaimiņus vai draugus, viņi smej: «Ho, ho, vecs esi, ka nevari vairs paskriet, bet ar nūjām ej?»
– Kā šķiet, kas ietekmē to, ka viedoklis laika gaitā tomēr mainās?
Jānis: – Domāju, cilvēks paliek vecs.
Indra: – Mēs maināmies.
– Tātad jūs nepiekristu pieņēmumam, ka cilvēks paliek, kāds bijis, un vide ir tā, kas ap viņu mainās?
Jānis: – Domāju, ka tieši cilvēks ir tas, kas mainās.
Indra: – Mainot vidi, mēs paši maināmies vēl vairāk.
– Kuri apstākļi to ietekmē?
Indra: – Saprašana par dzīvi paliek lielāka.
Jānis: – To ietekmē laiks, kas caur mums plūst. Kaut kas mums ieķeras, un kaut kas mūs izmaina. Kaut ko mēs gribam mainīt un kaut ko negribam, bet tas nav no mums atkarīgs, jo dzīve plūst. Mēs neko nevaram izdarīt, tikai skatīties un priecāties par to, jo tas ir sasodīti interesanti. Tas bija rakstīts grāmatā Analfabēte, kas prata rēķināt – nupat pabeidzu to lasīt un joprojām vēl esmu iespaidots.
– Sakiet, ko jūs Ziemassvētkos novēlētu Latvijas iedzīvotājiem?
Jānis: – Nevajag kreņķēties par lietām. Daudzi šķendējas, ka viņiem nav tas vai tas, bet gribu novēlēt, lai katrs izjūt to, ka mums viss jau ir; atliek to tikai novērtēt. Visas foršākās lietas šai pasaulē mums ir par velti, un tās nemaz nav iespējams nopirkt.
– Kas to traucē ieraudzīt daudziem cilvēkiem?
Jānis: – Domāju, cilvēki nemaz necentrējas uz to, jo viņiem ir citas prioritātes.
Indra: – Vajadzētu ieraudzīt, ka lielākais dārgums mūsos jau ir iekšā. Novēlu sagribēt atrast ceļu pie savas būtības.
Jānis: – Pie sevis.
Indra: – Un atrast to gaišumu, kas ir Ziemassvētkos un uz ko mēs visi tik ļoti tiecamies.
Jānis: – Jo Ziemassvētki jau ir tas laiks, kad mēs sākam ieskatīties sevī.
Indra: – Un censties nepazaudēt šo sajūtu, bet lai tā mūsos ir visu laiku un katros Ziemassvētkos atrast no jauna, lai nestu sev līdzi.
