Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Izklaide

RECENZIJA: Overkill - „White Devil Armory”

© publicitātes foto

Ar jaunumiem izcēlušies vēl vieni smagās mūzikas klasiķi – „thrash metal” pirmās līgas pārstāvji Overkill (pirmās, jo līdz elites līgai ar Slayer priekšgalā viņiem nekad netikt), kuriem iznācis pēc skaita 17. studijas albums.

 Overkill gan šo skaitli savākuši krietni īsākā laika posmā nekā jau iepriekš apskatītie Judas Priest, no 1980. gada, jo studijas diski no viņiem birst kā no pārpilnības raga – iepriekšējais fanus priecēja pirms diviem gadiem („The Electric Age”). Izmaiņu sastāvā kādu laiku nav bijis, Overkill spicē joprojām ir abi tās dibinātāji – vokālists Bobijs Elsvorts un basģitārists D. D. Verni, kuri vienmēr bijuši šī sastāva galvenie vilcējspēki. Arī mūzikā izmaiņu nav, tas pats dragājošais „thrash metal”, tātad – kāpēc vispār vērts šo disku pieminēt un par to rakstīt? Ir vērts, jo kaut kādu iemeslu dēļ tas grupas dzimtajā Amerikā sasniedzis augstākos rādītājus topā kopš Overkill izveidošanas brīža – 31. vieta! Arī pārdoto albumu ailē ierakstāmie 8400 eksemplāru (turklāt tas ir tikai pagaidām) smagās mūzikas grupai ir ļoti labs rādītājs. Laikam klausītāji zina labu mantu.

 

PAR. Ja šo albumu noklausās kādas reizes septiņas, tad nudien var sākt izprast amerikāņu fanu sajūsmu. Ļoti vienmērīgs disks, bez kaut kādiem pārpratumiem, nikns, ātrs un tajā pašā laikā melodisks, it īpaši labi der sēžot pie stūres. Ir arī pa kādai pērlei, piemēram, „Armorist” un „Pig”, pie kuras koncertos varētu labi izpurināt matus. 

PRET. Piedodiet, Overkill (un arī Exodus) fani, bet nekad nav bijis skaidrs, ar ko šī grupa piesaista klausītājus. Skrubina ģitāras, labi klapē bungas, dimdina basu – un?! Boba Elsvorta vokāls vispār krīt uz nerviem. Vienveidība.