8. jūlijā tautā iemīļotā aktrise Antra Liedskalniņa atzīmētu savus vārda svētkus. Viņa šajā dienā parasti bija laukos – savā mīļajā Jaungulbenē, jo teātrī sācies atvaļinājumu laiks. Antra bija pati vienkāršība un visvairāk priecājās par mazajām lauku puķītēm. Pieminot aktrisi, viņas dēls Harijs Ozols dalās pārdomās par mammu un atklāti runā par savu vājuma brīdi: viņš spējis nogrimt un atkal atgriezties dzīvē.
Vecajiem nāk līdzi rūdījums
Nevaru pateikt, no cik gadiem atceros mammu. Man atmiņā nav kaut kādi konkrēti notikumi un brīži saistībā ar viņu. Atceros kopainas, kad mēs dzīvojām Kronvalda bulvārī. Tur mēs dzīvojām tajā mājā, kur tagad ir ķīniešu vēstniecība. Atceros, ka mamma mani ņēma līdzi uz teātri. Spilgti atceros to, ka tagadējā Tomsona ielā man bija bērnudārzs un mamma mani turp veda. Man ļoti tur nepatika – niķojos un gaidīju, kad mamma nāks pakaļ. Dzīvojos arī pa laukiem, savukārt viņa daudz strādāja lauku darbus.
Mamma bija ļoti aizņemta radio, televīzijā, kino un teātrī, ar koncertiem braukāja pa visu Latviju. Viņa mani ņēma daudz kur līdzi. Es neizjutu mammas trūkumu, bet viņa stāstīja par savu bērnību, kurā ļoti izjutusi vecāku mīlestību. Es apbrīnoju viņas abas ar māsu – pirmklasnieces, kas 7–8 kilometrus dienā, vai tā bija ziema vai vasara, nogāja uz skolu turp un atpakaļ. Es to iedomāties nevaru. Domāju: kur ir veco aktieru, vecāka kaluma cilvēku spēks? Profesionalitātē? Neviens pat nepieļāva domu, ka varētu nemācīties vai nestrādāt. Tas bija kauns. Es atceros arī savu laiku. Ja es būtu kādam pateicis, ka es nemācīšos vai neiešu uz skolu, tas būtu šausmīgi.
Mammas ģimene aizbrauca uz Sibīriju. Viņus par fašistiem vien saukāja. Tēvs bija slims ar plaušām, bet mamma ar māsu izdomāja, ka vajag vecajam vīram vitamīnus. Abas vienas pašas gāja uz stepi pēc dzērvenēm. Pēkšņi vilku bars nāk virsū. Mamma teica: es zināju, pateicu arī Jogitai, ka nedrīkst kustēties. Viņas tur kādas divas stundas nostāvēja. Izejot cauri visiem šiem pārbaudījumiem, cilvēks vai nu salūst, vai kļūst spēcīgs. Mamma bija ļoti spītīga, bet pozitīvā ziņā. Tas nenozīmēja, ka viņa nevienu neņēma galvā, bet, ja izvirzīja sev mērķi, viņa to arī izdarīja. Viņai bija tā pārliecība: ja esi kaut ko iesācis, tas jāpabeidz. Neraugoties uz to, viņa arī visu laiku šaubījās par sevi. Līdz ar to viņai nekad nebija tā sauktās zvaigžņu slimības.
Agrāk bija vairāk cieņas
Toreiz arī bija citādi, jo, kad viņa mācījās un sāka strādāt teātrī, tur viss bija ļoti vienkārši. Bija jāstrādā, nebija laika «tusiņiem». Aktieriem bija svarīgs viņu darbs, lai nepieviltu skatītāju. Kad es tagad skatos uz jaunajiem aktieriem... Protams, mani var saukt par vecu muļķi, bet manā dārzā zāle bija zaļāka un viss bija skaistāks: ja es sēžu devītajā rindā un nesaprotu, ko jaunais aktieris runā, tas ir bēdīgi. Kādreiz vispār aktieris bez balss nevarēja teātra fakultātē iestāties – tas taču ir viens no aktiera galvenajiem instrumentiem! Tā ir elementāra lieta, ābece! Esmu novērojis: jo cilvēks ir lielāka personība, jo viņš ir talantīgāks, jo viņš ir vienkāršāks. Jo mazāk talanta, jo vairāk tēlo. Kad Mudīte Šneidere uzrakstīja grāmatu par mammu, tās bija autores domas, viņas redzējums. Sapratu arī komerciālo pusi. Katrs cilvēks jau dara, kā māk un kā sanāk. Pārmest viņai to, protams, var, bet varbūt cilvēki, izlasot šo grāmatu, aizdomāsies, ka nav tik viegli arī aktieriem.
Es tagad skatos, ka jebkurš žurnālists var dzeltenajā presē tevi tā nomelnot, kā ienāk prātā, un tu aizstāvēties nekādi nevari. Tu pat tiesā nevari iesūdzēt, viņš par tevi smejas. Tas ir skumji. Mākslinieks, ja viņš ir īsts mākslinieks, atdod dzīvību uz skatuves, atdod enerģiju – fizisku, morālu, garīgu, psihisku. Viņš uzliek uz skatuves savu dzīvi. Un samaksā par dzīvi. Un ja vēl par to spļauj virsū... Tas, protams, ir ētikas jautājums, par ko rakstīt, par ko nerakstīt. Tādā ziņā es uzskatu, ka padomju laikos, kad nebija šā visa, mākslinieks tomēr bija pasargāts. Arī bija lielāka cieņa pret māksliniekiem.
Par mākslinieku jāpiedzimst
Par mākslinieku nevar iemācīt un iemācīties. Tas ir Dieva dots talants. Par mākslinieku ir jāpiedzimst. Un tas nav cilvēku varā. Man cilvēki ir teikuši, kad viņš aiziet uz teātri, uz kino, viņš pēc tam pats kļūst radošāks. Mamma atdeva visu dzīvi cilvēkiem, un tāpēc cilvēki līdz šim brīdim nāk klāt un saka, ka viņu mīlējuši un mīl. Mamma vienkārši palīdzēja viņiem dzīvot. Tu jau vari būt nez cik spēcīgs, bet, kad tev krauj un krauj virsū un neko nenoņem nost, paliec aizvien vājāks. Tu esi ar sirdi un dvēseli nokalpojis teātrim, bet tev vienā dienā pasaka – tu neesi vairāk vajadzīgs. Aktieri vispār nedrīkst atlaist no teātra, runāju par patiešām talantīgiem cilvēkiem. Bija brīdis padomju laikā, kad izmeta aktierus no teātra un viņi aizgāja bojā. Edgars Girgensons, Māra Krauze, Egons Beseris. Tas pats notika ar mammu. Protams, viņai nepateica, lai iet prom, bet vienkārši – mēs ar tevi vairāk nepagarinām līgumu. Viņai tas bija tas pats kā pateikt: paldies, uz redzēšanos! Viņa teica: es vairāk negribu dzīvot. To var saukt par gļēvumu, vājumu, bet tas sakrita radu saimes lielo bēdu laikā. Mamma arī nevarēja pielāgoties šai jaunajai valsts sistēmai. Ja Latvija ir atguvusi savu neatkarību, kā var izzagt valsti? To viņa nesaprata. Viņa visu mūžu bija sapņojusi par brīvu Latviju, kad mēs paši būsim saimnieki savā zemē. No vienas puses – pat labi, ka viņa neredz to, kas notiek šos 14 gadus, viņai būtu ļoti grūti dzīvot. Viņa aizgāja 2000. gadā.
Sūrā izdzīvošanas skola
Es arī esmu gājis mammas ceļu. Kā mazs bērns redzēju visas aizkulises. Tad uzveda daudz pasaku lugu, kur bija prinči un princeses. Un tā teātra smarža! Es ne par ko citu nedomāju kā vien kļūt par aktieri. No sākuma iestājos Tautas kinoaktieru studijā pie Ainas Matīsas, Annas Eižvertiņas un Arnolda Liniņa. Mācījos kopā ar Juri Hiršu, Alvi Hermani un citiem. Tad aizgāju uz Teātra fakultāti. Iestājāmies Nacionālā teātra kursā, un tad Anna Eižvertiņa, Valdis Lūriņš un Juris Rijnieks izveidoja teātri, ko tagad sauc «Skatuve». Tagad tas teātris joprojām vēl pastāv, par to cepuri nost Eižvertiņai!
Dažus gadus paspēlēju «Kabatā» un tad vispār nogāju no skatuves. Teātris toreiz nevienam nebija vajadzīgs. Visi domāja, kā izdzīvot un kā izsisties, kaut ko nopelnīt – kāds vēl teātris?! Ja man prasa par manām iekšējām izjūtām, es nebiju salūzis nevienu brīdi. Tas, ka tā bija izlaidība no manas puses, varbūt slinkums, bet tā nav salūšana. Bija situācija tāda, ka es tiešām nezināju, kur likties un kur palikt. Man ir mammas spītība, un vienreiz sev pateicu: nē, šitā nu gan nebūs, un kaut kā sāku spirināties. Protams, man bija cilvēki, kuri teica, ka man jābeidz dzert un jāsāk kaut ko darīt. Ar alkoholu ir tā: ja tu negribēsi, neviens cits to nevarēs ieliet. Es sapratu pilnīgi skaidri: vai nu man jāņem kaste šņabja, jāiet uz kapiem un jārok sev bedre, vai nu jāpārstāj dzert. Izvēlējos otro variantu. Ja tu maini apziņu, mainās apstākļi.
Man patika dziedāšana, un dažas dziesmas jau biju uzrakstījis. Izrādījās, ka kādam ir vajadzīgs mans darbs. Man dzīvē ir gājis tā, kā tam jābūt, citādi tas nevar būt. Sūdzēties nevaru, jo esmu ļoti daudz ko piedzīvojis. Daudz kam esmu gājis cauri. No apakšas līdz augšai. Paldies Dievam, ka tā viss ir noticis, nožēlot es neko nenožēloju. Kaut kādas kļūdas varēja nebūt, bet, atkal no otras puses, labi, ka tā bija. Es zinu, ko man mamma šodien teiktu: viss ir labi, jāstrādā!
