PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA: Rūta Muktupāvela. Dziesmu svētku un Visuma vibrācijas
 
©F64

Latvijas Kultūras akadēmijas rektore, profesore, antropoloģe Rūta Muktupāvela dzīvo ar atziņu, ka dziesmu svētki raisa vibrācijas, kas iekustina Visumu.

Planētas un cilvēki viņas dzīvē ir vērtības, ar kurām jārēķinās ikdienā, tomēr būtiskākā izvēle ir pašas rokās - brīvā griba. Šo pozīciju akceptē gan mācītāji, gan astrologi.

- Laikam jau mīts par latviešiem kā dziedošu tautu ir pamatots. Saprotams, ka dzied visas tautas, bet varbūt mēs to darām apzinātāk, skaidrāk apjaušam dziedāšanas dziļāko jēgu?

- Jāsaka, ka nav pasaulē tautas, kurai dziedāšana būtu sveša. Jēdziens «mīts» ir dažādi izprotams: vai nu tas ir kaut kas nepatiess, vai nu stereotips, kuru var attiecināt uz latviešiem kā dziedātājtautu. Rodas jautājums, cik dziedāšana patiesībā latviešiem ir nozīmīga, jo šī izpausme tiek saistīta ar nācijas identitāti un pat valsts izveidošanu. Es dziedāšanas tradīciju Latvijā sauktu par fenomenu, kas darbojas visos līmeņos no indivīda dzīves līdz kopienai un veselai valstij. Ja centrējam savu uzmanību uz kopienas līmeni, tad redzam, ka nevieni svētki nepaliek bez kopdziedāšanas - no dzimšanas dienām līdz kapu svētkiem. Pat rimtos pasākumos, dzimtai sanākot kopā, latvieši dzied.

- Par ko liecina dziesmu svētki - vai tas būtu uzskatāms par rituālu, kurā senču izveidotā estētiskā sistēma atdzīvojas?

- Dziesmu svētki Latvijā ir UNESCO nemateriālās kultūras mantojumā ierakstīta vērtība, kas līdzinās sociālai kustībai. Mēs Kultūras akadēmijā veicām pētījumu par tradīcijas ilgtspēju inovatīvajā vidē un nonācām pie secinājuma, ka latviešiem dziedāšana ir viens no nācijas pamatakmeņiem. Piemēram, igauņi savus dziesmu svētkus vairāk pozicionē nācijas zīmolvedības kontekstā, orientējot sevi skandināviskās labklājības virzienā, savukārt lietuvieši šo pasākumu vērš pagātnes skatījumā, kas iesniedzas trīspadsmitajā gadsimtā, kad veidojās šīs nācijas valstiskums.

Dziesmu svētkus var dēvēt par rituālu, kas cikliski palīdz radīt iestādīto kosmosa kārtību. Šis pasākums savā ziņā līdzinās mītiskajam pirmradīšanas aktam ar attiecīgu simboliku, un šajā kontekstā virsdiriģenti līdzinās priesteru kārtai. Šā rituāla laikā zūd sociālā nevienlīdzība, kas Latvijā tik izteikta, jo ienākumu līmenis ir krasi kontrastējošs. Diemžēl Latvijas sabiedrība ir segmentēta… Dziesmu svētkos izpaužas tā demokrātija, kuras ikdienā pietrūkst. Visi tur stāv pēc etalona radītos tautastērpos un apzinās sociālās vienlīdzības lādiņu. Viņi ir viens vesels.

- Vai jūs varētu raksturot galvenās atšķirības starp dziedāšanu ikdienā, tā sakot, pie galda, folkloras ansambļos un koros?

- Ja dziedam pie galda, tad apliecinām savas kopienas vērtības. Tad parādās, ko vislabāk prot izdarīt vecmāmiņa, ko - tante. Viss parasti sagriežas virpulī, kāds paņem akordeonu, un es jūtu, ka viss ir kārtībā. Klanam ir savs pastāvēšanas veids, un es tagad jau piederu Muktupāveliem. Mājas dzīres nepaiet bez dziesmām. Es tā dēvēto galda repertuāru sauktu par cilvēku dziesmām, jo tās ir vienkāršas, pazīstamas un ikvienam izdziedamas un mīļas.

Folkloras kolektīvos cilvēki vairāk pievēršas senču mantojumam, uzmanība tad tiek vērsta pagātnē. Tāda arī ir šo kopu būtība - uzturēt tautas muzikālo nemateriālo mantojumu un nodot to nākamajām paaudzēm. Tas parāda, cik skaista un sakopta bija tautas garīgā dzīve. Zinātniski varētu sacīt, ka mitopoētika tādējādi tiek nodota nākotnei.

Koris ir pavisam kas cits: tajā manifestējas spēks, jo parāda, kā ikviens spēj apgūt repertuāru, autordarbus. Kora jēga ir izdziedāt sarežģītus skaņdarbus, ne tikai «Bēdu manu, lielu bēdu».

- Jūs arī domājat, ka dziedot mēs radām vibrācijas, kas iekustina realitāti un savā ziņā to pārveido?

- Šis jautājums vairāk attiecas uz dabaszinībām, tur jau ir noskaidrots, ka skaņu vibrācijas ietekmē matēriju. Man ļoti patīk deviņpadsmitā gadsimta čehu zinātnieka Hladni pētījumi par šo tēmu. Pat Bībelē aprakstītas taures skaņas, kas grāva mūrus. Par šādu spēku es nešaubos. Masačūsetsas universitātē mūsdienās veikti pētījumi, kas pierāda, ka kolektīvās dziedāšanas laikā smadzenēs izstrādājas oksitocīns, kam ir liela nozīme bērna un mātes attiecībās uzreiz pēc dzemdībām. Gluži objektīva realitāte apliecina, ka dziedāšanai ir nozīme attiecībās.

- Dziedot cilvēks laikam jau savienojas ar kosmosu, it kā atver sevi augstākiem spēkiem…

- Nav brīnums, ka dziedāšanu sauc par Dieva valodu. Antropoloģiskie pētījumi parāda, ka pastāv tā dēvētais griota fenomens - tas apraksta situāciju, kurā cilvēki nāk pie vecajā, savukārt viņš izliekas, ka cilvēku valodu nesaprot, tajā pašā laikā spēj nolasīt informāciju, kas izklāstīta dziedot. Dziesma kā vidutājs starp cilvēku un kosmosu ir savdabīgs saskarsmes veids. Arī baznīcā runātais teksts ir viens, bet - dziesma atklājas kā divtik liels spēks. Ne velti daudzu pasaules tautu mītos dziedāšana aprakstīta kā sakrāla, nevis profāna izpausme. Cilvēki, kuri dzied, apveltīti ar izteiktu empātiju un ir ētiski.

- Ko jūs domājat par astroloģiju, citiem vārdiem sakot, cik mūsu liktenis un dzīves lielie notikumi ir atkarīgi no zvaigžņu un planētu starojuma jeb spēka?

- Būtu ļoti augstprātīgi apgalvot, ka kosmoss nav sakārtota sistēma, kurai nebūtu pakļauti arī mēs. Pat tad, ja raugāmies uz sevi kā evolūcijas teorijas virsotni, būtu naivi cilvēku atdalīt no visa pārējā, Visuma, kurā Zeme izdalāma ar savu īpatnējo dzīvības formu. Cilvēkam piemīt liela intelektuālā kapacitāte, kas viņam dāvā gan sasniegumus, gan lielu postu. Gluži loģiski tad sanāk, ka reizē ar mūsu planētu arī paši esam Visuma būtnes. Ne velti pastāv panspermijas ideja, kas izklāsta, ka dzīvība uz Zemes tikusi atvesta no citām planētām, jo mūsos pastāv tādi bioķīmiski savienojumi, kādi šeit brīvā veidā nav atrodami. Kāds pētnieks tēlaini un skaisti ir rakstījis, ka cilvēka rokas varbūt kādreiz bijušas zvaigžņu putekļi.

- Kurus jautājumus un situācijas savā dzīvē uzskatāt par atkarīgām tikai un vienīgi no jūsu gribas, un kad pati sev atzīstaties, ka ar labu gribēšanu vien nepietiks, jo esat atkarīga no daudziem ārējiem apstākļiem?

- Tādas situācijas es pazīstu. Bieži. Neraugoties uz to, uzskatu, ka griba ir izšķirošais spēks, jo nekas nesanāks, ja cilvēks pats negribēs. Dažreiz situācijas atrisina inerce, kurā viss notiek pašsaprotami, un cilvēks ar savu vēlmi tajā pat nepiedalās. Apzinos, ka daudzas situācijas risinās pašas no sevis, bet starp mani un tām nav iespējams novilkt skaidru robežu. Teju nekas nav viennozīmīgs.

F64

- Kā jūs domājat - zināšanas par dzīves likumsakarībām cilvēka dzīvi sarežģī vai atvieglo? Reizēm šķiet, ka ļaušanās ir labāka par pašdisciplīnu…

- Ļoti augstu vērtēju pašdisciplīnu. Man nepatīk vienšūņi, lai gan ir mirkļi, kuros manī pašā sāk darboties šāda veida domāšana. Ļoti labi saprotu, ka bez pašdisciplīnas dzīvē nekas nav sasniedzams, tāpēc ka ļaušanās plūsmai bez pašiniciatīvas rezultatīvi nebeigsies. Ja ir Dievs, viņš palīdz, bet viss tomēr jādara man pašai. Dzīvi tavā vietā neviens cits nenodzīvos. Dievs spēj vadīt un ierobežot, bet darītāja vienalga esmu es pati. Tieši tāpēc esmu pārliecināta par pašdisciplīnas spēku, kas palīdz atteikties no dažādiem realitātes kārdinājumiem. Mērķa apzināšanās šajā procesā dod spēku nepadoties.

Tikko ļaujies savam ego, viņš sāk izplesties un pārņemt visu tavu būtni. Tādās situācijās cilvēki mēdz runāt par Dievu, likteni vai karmu, taču skaidri apzinos, ka pašdisciplīna ļauj noturēt sevi pie kārtības. Pārmērības emocijās vai ekstrēmos uzskatos vienmēr noved līdz krīzei.

- Kā izjūtat diennakts ritmu, proti, Saules, Mēness ietekmi: vai dienā un naktī ir divas dažādas Rūtas, jūsu domas un sajūtas ir atšķirīgas?

- O, jā! Uz savas ādas esmu izbaudījusi astronomisko ritmu, teiksim tā - vasarā Saule aust agri, un tad vairs nevar riktīgi gulēt, kas, atklāti sakot, ir traucējoši, kamēr Mēness fāzes mani patiešām neietekmē. Esmu atkarīga no Saules gaitas. Jūtu, kā Saule atgriežas Ziemassvētkos un lēnām zūd pēc Jāņiem, šie svētki man ir būtiski. Ja atgriežamies pie jautājuma par diennakts ritmu, izstāstīšu, ka man uz naktsgaldiņa ir pildspalva un papīrs, jo labākās domas atnāk naktī un prasās būt pierakstāmas. Nakts vienmēr ir radošāka par dienu. Neesmu ne pūce, ne cīrulis, bet naktī domas arī manī raisās tīrāk.

- Folkloristiskā domāšana balstīta mītos un simbolos. Karls Gustavs Jungs uzskatīja, ka tie uz mūžīgiem laikiem iegūluši zemapziņā. Vai redzat, ka latviskie arhetipi izpaužas konkrētās situācijās divdesmit pirmā gadsimta Latvijā?

- Es redzu, ka tā ir. Pirmais, kas nāk prātā, ir politiskā vide. Tajā dominē sievišķais segments, kurā darbojas patiešām gudras politiķes. Junga definētais animus anima princips darbojas. Latviešiem kā zemkopju tautai svarīgs ir vīrietis, kurš prot art, bet sieviete ar viņu ir līdzsvarā. Šodien viņas manifestējas gan politikā, gan zinātnē, gan mākslā. Latviešu sievietes ir spēcīgas un gudras, un tas ir skaidrojams ar jau piesauktā Junga arhetipu - māte latviešu kultūrā līdzinās dievietei. Šis arhetips joprojām ir dzīvs mūsdienu vidē.

Tas, kā šodien tiek interpretēts Māras jeb materiālās pasaules līmenis un Laimas kā garīgā līmeņa koncepts, visbiežāk atklājas mākslīgā konstrukcijā, jo senās baltu tautas šos eksistences līmeņus nenodalīja, vismaz kategoriski - nē. Tagad Māras kults transformējies uz kapu svētkiem, dzimtas saikni ar mirušajiem, uz pagātni. Es redzu, ka Laima un Māra ir viena un tā pati sievišķā dievība, kurai piemīt dažādas izpausmes materiālajā un garīgajā pasaulē. Viņu nodalījums ir konceptuāls, nevis pēc būtības. Kārtas, Laimas, Māras un Dēklas nošķīrums ir racionāls un analītisks, kuram praktiskajā dzīvē un teorijā nav striktu robežu. Tieši tāpēc, ka materiālās cenas un lielās vērtības ir dažādas kategorijas, latvieši līdz šim brīdim tukšu naudas pelnīšanu uzskata par lielīšanās nevērtu.

- Dainās kosmosa objekti pieminēti diezgan bieži, lai rastos priekšstats, ka latviešiem ar, tēlaini sakot, rīta zvaigzni un vakara zvaigzni bijušas savas attiecības. Ko jūs par to domājat?

- Uzskatu to par latviešu pasaulskatījumā unikālu. Latviešu tradicionālajā kultūrā šis mitoloģiskais slānis ir ļoti skaidrs, un es to saku tāpēc, ka esmu pētījusi lietuviešu un somugru tautu mantojumu. Debesu ķermeņi un dievības latviešu dainās ir tādās pozīcijās, kurās cilvēki no tām smēlās spēku. Kristietības uzslāņojums folklorā nekad nav nomācis tās pirmbūtību. Katrs sev paņēma to, kas viņam vajadzīgs. Dainu estētika un jēga ļāva saskarties ar dabas spēkiem ikvienam un nepastarpināti. Tieši spēja sarunāties ar augstākiem spēkiem bez vidutāja sarežģīja kristietības ienākšanu šajā sabiedrībā; individuālie kulti pieļāva tiešu komunikāciju ar dievībām, kosmosa spēkiem, kas ir pretrunā ar kristietības tradīciju, kurā ir nepieciešams starpnieks - mācītājs. Kāpēc iet uz dievnamu un apkalpot baznīckungu?! Saule, Jumis un Ūsiņš ir tepat, pagalmā. Tie ir īstie latviešu priekšstati par esamību.

- Vai atzīstat, ka tautai ir vienots egregors, tāpēc tas, ko dara vieni, atspoguļojas citos? Es šeit nedomāju politiķus un vispār faktoloģisko līmeni, bet - pēc būtības. Varētu vaicāt arī tā: vai tie, kuri dzied dziesmu svētkos, ievibrē arī tos, kuri tajos nepiedalās un pat televizorā neskatās?

- Tāds egregors pastāv. Ja nespējam vienoties ikdienas uzdevumos, tomēr spējam vienoties sakrālos brīžos, un dziesmu svētki tādi ir. Domāju, ka šis rituāls ir neatkārtojams un var ievibrēt visu tautu. Tas ir īpašs laiks. Tauta spēj būt vienota gan svētkos, gan diemžēl krīzes situācijās. Tie ir mirkļi, kuros sīkas nesaskaņas tiek atliktas malā un skatieni pavērsti augšup. Lai gan mēs te runājam par pamatmasu, nozīme ir katram indivīdam atsevišķi. Atbildība gulstas uz katru, jo tikai tā nobriest garīgs spēks - nevari būt ikdienā cūka, kura tikai svētkos uzvelk goda tērpu, izliekoties publikas priekšā balts un pūkains. Nekas nesanāks.

- Lai cilvēka dzīve būtu līdzsvarā, viņam jādzīvo krustā, kur horizontāle sastopas ar vertikāli. Vai jums arī šķiet, ka tā dēvētā Eiropas civilizācija mūsdienās domā tikai horizontāli, tāpēc cilvēki zaudē garīgumu un dziļākas jēgas apjautu - viņi guļ uz zemes kā dēlis, jo to pacelt var tikai stabs?

- Ļoti skaists salīdzinājums. Te piemetināšu, ka Eiropas liberālisma pamatā ir kristietībā sakņota attieksme pret cilvēku - ikviens indivīds drīkst pieņemt reliģiju, kura viņu paceļ, un par to viņš netiks nogalināts. Cilvēks ir viņa vērtībā neatkarīgi no ādas krāsas vai izcelsmes. Mēs visi esam brāļi Kristū. Šī ideja ir brīnišķīga. Garīga. Tajā pašā laikā, ja raugāmies uz mūsdienu norisēm, garīgā dimensija no sabiedriskās atbildības pārgājusi uz individuālo. Tagad cilvēki paši meklē atbildes uz jautājumiem, daudzi tās atrod Austrumu reliģijās un būvē paši savu pasaules uzskatu, tostarp - kā kārtot attiecības ar Dievu. Cilvēki ir aizgājuši no baznīcas kā institūcijas, bet tas nenozīmē, ka būtu mazinājies garīgums. Mūsdienās dominējošais Rietumu pasaules uzskats balstīts materiālismā, proti, kapitālistiskajā sabiedrības modelī, kas diktē: «Man vajag daudz, vēl vairāk!» Tam it kā nav gala, sabiedrības domāšanas doktrīna diktē savu, un tomēr… Turpinām savus bērnus audzināt tā, lai viņi zinātu, ko nozīmē dalīšanās ar otru, laipnība un iecietība. Savukārt vide, kurā esam iemesti, liek pierādīt sevi konkurences apstākļos: tev jābūt visprasmīgākajam, visveiksmīgākajam, visātrākajam. Ejot pāri līķiem, un mēs neprasām, no kurienes miljonāriem rodas nauda. Visi pielūdz zelta teļu. Tā ir Eiropas nolemtība. No vienas puses, tiek prasīts, lai no sevis atdodam, no otras - lai galvenokārt domājam par sevi. Šis process aizsākas bērnudārzā, kur atsevišķiem bērniem saka: «Tev sanāk, uz priekšu!»

- Man ļoti patīk jēdziens «dzīves māksla», kas nozīmē spēju sevī un apkārt notiekošo uztvert kā radošu procesu jeb apzinātu katra nākamā soļa risinājumu. Kā ar to veicas jums?

- Lai apzinātos katru nākamo soli, laikam jau būtu jādzīvo sterilos apstākļos. Dzīve ir neprognozējama, tāpēc visu izrēķināt nespēju. Te gribu piesaukt franču filozofu Mišelu Fuko, kurš teica, ka cilvēks savā lielākajā dzīves daļā ir atkarīgs no apstākļiem un spēkā esošās varas. Tas attiecas gan uz sociālajiem, gan ekonomiskajiem, gan politiskajiem jautājumiem. Pasauli diktē vara, un tu nevari izbēgt no spējām risināt šos jautājumus. Es piekrītu Fuko. Viņš uzskatīja, ka vissvarīgākais cilvēka eksistencē ir prasme nodzīvot savu dzīvi skaisti. Šajā izpratnē skaistums nenozīmē ornamentālismu un vieglumu, bet gan sakārtotību to apstākļu ietvaros, kas tev pieejami. To iespējams panākt, tikai esot godīgam pret sevi un cilvēku loku, kuri ir blakus, tostarp ģimenes locekļi un darba kolektīvs. Skaistums ietverts šajā godīgumā un vienkāršībā, kas panākams vienīgi sevis pašdisciplīnā, jo paškontrole un askēze neļauj pakļauties kārdinājumu varai. Spēja tai patiesi nepadoties ir iekšējās brīvības vērta - tad, ja tas ir pa īstam, vari atbrīvoties no savām vajadzībām, ambīcijām un iekārēm. Beigās teikšu tā - dzīves māksla ir spēja būt tādai, kurai pašdisciplīna dāvā brīvību.

- Lai nokļūtu tuvāk debesīm, ir jākāpj kalnā, un tad jau ir tā, kā Rainis rakstīja par draugu atšķelšanos. Cik liela ir jūsu vienpatība?

- Šis ir jautājums par kontekstiem. Indivīds ienāk šajā pasaulē un aiziet no tās viens. Šajā līmenī tev nav uz ko paļauties - tikai pats.

Darba apstākļi ir pavisam kas cits: tur dominē sociālā vide, tajā bez cieņpilnas attieksmes pret kolēģiem un domubiedriem neiztikt. Pēc viņu dzīves modeļa es veidoju savējo, pretējā gadījumā nesasniegtu neko. Gribu cerēt, ka esmu līdzsvarota. Kā sociāla būtne esmu izveidojusi savu referento grupu, un tajā patiešām ir cilvēki, kuriem gribu līdzināties. Tagad esmu iemācījusies daudzas lietas darīt viena pati. Man šķiet, ka bez ģimenes es neko nespētu izdarīt, tajā pašā laikā apzinos cilvēka vienpatību, tieši tāpēc ir tik svarīgi dzīvot harmonijā pašai ar sevi.

Pasaulē būtu daudz mazāk problēmu, ja cilvēki saprastu, ka viņi ir mūžīgi jau tagad, nevis par tādiem kļūs pēc savas laicīgās dzīves beigām. No šī pasaules uzskata izriet, ka tev pareizi jārīkojas šodien, nevis jāatliek. Lai izprastu šo patiesību, nepieciešams sasniegt noteiktu garīguma līmeni. Es gan atzīšos, ka domāju - būt ideālam cilvēkam ir mazliet garlaicīgi. Mēs esam būvēti tā, ka nezinām ne savu nāves stundu, ne nākamās dienas apstākļus, un tieši šī neziņa neļauj kļūt par ideālu būtni. Nav iespējams dzīvot katru dienu kā pēdējo.