Horoskopi: PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Meditatīvā gleznošana: ceļš pie sevis 1 komentāri
 
Horoskopi

PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Meditatīvā gleznošana: ceļš pie sevis

 
F64

Anete Puga dalās ar savām zināšanām un pieredzi par meditatīvo glezniecību. «Ak, mandalas vien,» – tāda varētu būt klišeja par to, kas ir tāda veida glezniecība. Pieļauju, ka daļa viņas gleznu citiem netiek rādītas, bet to pajautāju tikai otrajā tikšanās reizē, kad Anete tiek fotografēta vietumis mežonīgajā Bieriņu parkā. Izrādās, tā ir. Mēs skatām pasteļtoņos gleznotas ainas. «Mans eņģeļu periods,» smaida Anete.

Paldies Anetei par atvērtību. Uzskatu, ja cilvēks ir piekritis intervijai, kas tomēr ir gan intīms process, gan enerģijas apmaiņa, tad viņš, pat skaļi neapliecinot, piekrīt runāt par visu. Vai vismaz ir gatavs tam, ka būs jārunā. Daudzi to nevēlas. Šī, manuprāt, bija atklāta saruna.

- Mākslinieki bieži dēvē gleznošanu par meditatīvu procesu. Mēdz norādīt, ka Marku Rotko ietekmējušas budisma meditācijas, Raimonds Staprāns, stāstot par darbu tapšanu izstādei «Piecas gleznas», runāja par meditatīvu stāvokli. Jūs vadāt meditatīvās glezniecības nodarbības. Kas jūsu izpratnē ir meditatīva gleznošana, ja jau, mazliet nenopietni runājot, tas notiek ar visiem māksliniekiem?

- Bija periods, kad biju aizvērusies radošajam sevī. Zinu, kā bija tad un kā ir, kad atvēros. Zinu atšķirību, zinu, kā tas notiek. Tāpēc vadu nodarbības. Meditatīvā gleznošana ir tikai vārdi, kuros var ietvert kaut ko, tikai lai pateiktu. Bieži vien ir grūti sajūtu procesu ietvert kādā formā. Šī gleznošana var būt forma, kurā ietvertas sajūtas. Kā tas notika ar mani? Es domāju, ka nekad negleznošu. Nekad. Tieši tādiem vārdiem. Es tikai zīmēšu ar zīmuli. Bet radās situācijas un apstākļi, kas mani atvēra.

F64

- Kas bija tas, kurš atvēra?

- Draugs. Un es noticēju sev. Viņš ieraudzīja to, ko pati neredzēju. Diemžēl cilvēki daudz ko paši neredz, un mijiedarbība ar citiem cilvēkiem un notikumiem palīdz atvērties.

- Gleznošanas nodarbībās palīdzat citiem atklāt sevi?

- Caur to, kā es izprotu, kā notika ar mani un kā es esmu ieraudzījusi, varu citiem palīdzēt kaut mazliet noticēt sev un ieraudzīt sevi.

- Nespēju noticēt, ka uz meditatīvās glezniecības nodarbībām visi atnāk ar apņemšanos atrast īsto sevi. Kāpēc viņiem to vajag? Varbūt pēc tam pat jūtas pārsteigti par to, kas viņos pēkšņi uzplaiksnī?

- Protams, ir pārsteigums. Esmu redzējusi, kā cilvēkos atveras sajūta, kad apzinās, ka viņos kas tāds ir. Tas ir iedvesmojoši. Tā ir kā iemīlēšanās sajūta. Ikreiz, kad mēs nokļūstam pie kaut kā jauna vai ko jaunu atklājam sevī, tas ir kā iemīlēties.

- Zināt, tāda biedējoša eiforija.

- Vismaz man tā ir. Esmu pārņemta ar visu, visā iekšā, aizņemta ar sevi un izjūtu aizrautību. Tas ir veids, kā sajust sevi. Es praktizēju meditācijas, man tas ir nepieciešams. Vizuālajās meditācijās piedzīvoju sajūtas, redzēju vīzijas, tēlus, ko pēc tam gleznoju. Manos darbos ir tas, ko piedzīvoju meditācijās.

F64

- Jums tās ir sajūtas vai bildes?

- Gan bildes, gan sajūtas. Katram tas notiek atšķirīgi, kāds jūt, cits redz vai dzird. Interesants process, kā iepazīt sevi. Kad mēs radām uz āru - gleznu, dzeju, dziesmas, tad atklāti sastopamies ar sevi. Gribot vai negribot. Tas notiek ļoti atklāti. Jo vairāk ļaujam visam notikt, jo atklātāku informāciju jebkurš cilvēks saņem par sevi. Jebkurš.

- Gandrīz apriori esam pieraduši uzskatīt, ka viss, kas saistās ar meditāciju, ir skaists, taču cilvēkā mitinās ļoti dažādas daļas un sajūtas. Vai meditatīvās gleznošanas laikā jūsu audzēkņi uz audekla triepj nevis maigus toņus, bet intensīvas, spilgtas krāsas? To, kas viņos atrodas.

- Sākumā ir tieši tā.

- Slāni pa slānim nākas nokasīt apmetumu?

- Arī sākot praktizēt meditāciju, saskaramies ar visām mūsu robežām, ilūzijām, to, ko sev neļaujam. Sākam saprast, kas vispār ir ļaušanās. Kad sākas ļaušanās, arī gleznošanā, tad saprotam, cik daudz mēs neļaujam sev izpausties, cik daudz mūsos ir apkārtējās pasaules standartu, ierobežojumu. Bet tā ir visiem.

- Jo mēs dzīvojam sabiedrībā.

- Un tad mēģināt sevi atkal atrast un sajust, kas tu esi kā cilvēks, kādas ir tavas vēlmes, kā tieši tu vēlies izpausties. Sajust ar sirdi, ļaut sev, varbūt ne revolucionāri, uzreiz, bet pakāpeniski, maziem solīšiem mazās lietās ļaut sev izpausties tieši tā, kā gribētos. Caur sirdi. Pamazām ļaujamies drošāk un saprotam, kas esam, kas ir citi cilvēki un kā varam mijiedarboties, nevis sevi izolēt. Ļoti daudziem cilvēkiem ir tendence atvērties un domāt, ka viņš ir garīgs, attīstīts, bet visi pārējie tādi nav, un tad sevi izolēt. Vai arī nobīties. Cilvēkā iespēju ir ļoti daudz, bezgalīgi daudz. Jautājums, cik ļaujam sev piedzīvot no sevis paša.

- Tas ir intīms piedzīvojums ar sevi. Gleznojot nodarbībās to piedzīvo gan katrs pats, gan visi kopā, jebkurš, kas atrodas līdzās. Droši vien tā ir uzticēšanās, ko audzēknis izjūt pret jums, kad izvērš uz āru sevi tik dziļi un plaši.

- Man laikam ir palaimējies, ka spēju nevērtēt. Esmu nonākusi līdz tam, ka nevērtēju ne sevi, ne citus. Vēroju, kas notiek, jo darbus, ko es vai citi rada, neradām tāpēc, lai būtu skaisti, lai kaut kas sanāktu. Man būtisks ir process. Ja cilvēks izbauda procesu, to, kas ar viņu notiek, jebkuras emocijas, visu spektru, rezultāts vienmēr būs patīkams vai neitrāls. Ja ļaujamies procesam, rezultāts nav būtisks. Viss ir noticis, un iestājas iekšējs miers.

- Tie, kuri tendēti nevis uz procesu, bet rezultātu, varētu justies neapmierināti.

- Protams! Bet pamazām atbrīvojamies tāpat kā no jebkura ieraduma. Tas nenotiek uzreiz. Cilvēks pats jūt, cik tālu iet, zina, kas viņam nepieciešams, un ir jauki, ka līdzās ir kāds, ar kuru padiskutēt par sajūtām. Ja kāds kaut ko stāsta un jūti, ka tas nav tavs, tad vari saprast, kas ir tavs.

- Tā notiek ceļš pie sevis?

- Tieši tā. Nav visam jāpiekrīt. Jāmācās saprast, kas katram ir tieši viņam derīgs. Cilvēki ir ļoti dažādi.

- Kas jūsu ceļā pie sevis bija lielākais atklājums?

- Cik interesanti man ir ar sevi un cik es esmu interesanta. Nācās saskarties ar daudzām sajūtām, ko biju uzcēlusi ap sevi. Sapratu, ka realitātē tā nemaz nav, ko iztēlojos. Nav slikti sapņot un iztēloties, bet tas notika vairāk ilūziju formā - ar prātu izdomājot, kas vajadzīgs. Kad ieraugi, kas ir patiesībā, ko tiešām vēlies, un to atzīsti, tad saproti, ka ilgāku laiku ticis sev melots. To apzināties nav viegli nevienam.

- Dzīvot nekad nav par vēlu. Lieliski, ja divdesmit gados esi tik attapīgs, lai to saprastu, un sāc ceļu pie sevis, bet arī sešdesmitgadniekam nekas nav zaudēts.

- Nekad nav par vēlu. Uz nodarbībām nāk arī pieaugušas dāmas. Daudzām no viņām piemīt tāds azarts, jūtams, ka cilvēks vēlas piedzīvot, dzīvot un uzskata, ka nav par vēlu. Es viņas apbrīnoju, jo tādas degsmes bieži vien nav daudzos jaunos cilvēkos. Priecājos, ka man ir iespēja sastapt dažādus cilvēkus, jo, pateicoties viņiem, man tiek dota iespēja mācīties. Katrs cilvēks man atklāj kaut ko jaunu.

- Neesmu piedalījusies meditatīvās gleznošanas nodarbībās, tālab jautāšu, vai jūs ļaujat darīt uz audekla visu, kā cilvēks vēlas izpausties, vai ievirzāt, parādāt virzienu, pastāstāt?

- Tas ir interesants process, viss atkarīgs no cilvēka. Pašam gleznojot, tā ir ļoti brīva ļaušanās, droši dari, ko gribi. Nodarbībās pārsvarā strādājam ar tēmām. Tas palīdz un ievirza. Ir dažādas tehnikas, katrai ir sava nozīme, tās palīdz sevi saprast. Esmu pat bērnos novērojusi, ka viņi baidās mēģināt. Baidās, ka nesanāks. Baidās būt ārpus šīs tēmas.

- Viņi grib, lai parāda ceļu, un tad jutīsies drošāk, jo būs robežas?

- Arī jauniem cilvēkiem tā ir. Mudinu atļauties vairāk, eksperimentēt. Tad varam saprast, kas padodas viegli, kas grūtāk un kā to risināt. Es palīdzu virzīties, vēroju un redzu, kad pienākt un pajautāt, palīdzēt. Bet ļauties nav viegli, jo ļaušanās uzreiz atainojas jebkurā citā situācijā. Tā atspoguļojas ne tikai uz audekla, bet visur dzīvē. Tas ir darbs ar sevi.

- Bailes vai vēlme pēc robežām acīmredzot ir sabiedrības modelis. Tā mēs dzīvojam.

- Esmu introverta, atveros pamazām. Atceros sajūtas, kad zīmēju bērnībā. Ļoti daudz zīmēju, tas man bija veids, kā būt ar sevi. Sākot ar ģimeni, vēlāk - skolā ir diezgan daudz noteikumu. Pateicoties mammai un tētim, bērnībā varēju brīvi izpausties, ģimenē nejutos ierobežota, man ļāva būt tai, kas es esmu un vēlos būt. Lielāko daļu laika pavadīju dārzā, pētot dabu, kukaiņus un dzīvniekus. Man ļāva būt dabā. Skolā sāku saprast, kas ir sabiedrība. Man kā brīvdomājošam bērnam tur bija diezgan daudz noteikumu, ļoti daudz informācijas. Ierobežojumi un noteikumi, ko pat neizskaidro, bet tie jāpieņem kā fakts, un tā būs divpadsmit gadus. Tā es jutos. Nē, es to nenosodīju, bet man likās, ka var citādāk. Līdz ar to pat neapzinoties rodas aizvainojumi vai pretošanās, kaut kas tiek aizvērts. Aizveram savas sajūtas arī saiknē ar sevi. Es domāju, ka tad, kad nākas pielāgoties, mēs aizveramies arī sev. Labi, es būšu normāla, tāda, kā citiem vajag. Vismaz es tā izjutu.

- Diennakts lielāko daļu esam spiesti pielāgoties, meklēt kompromisus, un ar laiku sāc pieņemt to kā normu un pat nespēj būt kontaktā ar sevi.

- Sapratu, ka tā ir dabiska aizsargreakcija - mēs nogriežam sev sajūtas. Pieņemsim, skolā būšu neitrāla, tāda kā vajag, un viss. Un aizveram sevi vienu, otru, trešo reizi. Es nejutu ne sevi, ne savu ķermeni, ne to, ko vēlos, neko. Biju neitrāla, lai sevi nesāpinātu. Bet tā notiek jebkur - attiecībās, darbā, citās situācijās.

- Emocijas prasa un patērē daudz enerģijas.

- Tieši tā. Vienīgais, ko varēju pateikt, ir: es nezinu, kas esmu, ko gribu un kurp gribu iet. Sevi vairs nejūtu. Kad apzinājos, ka esmu tā izdarījusi un tāpēc vairs nespēju būt kontaktā ar sevi, sapratu, ka ir jāsāk just. Beidzot jāļauj sev just. Tikai esam aizmirsuši, ka nejutīsim vien skaistu mīlestību, laimi un prieku, bet būs arī viss pārējais, no kā cilvēks nobīstas.

- Un gribas sev iestāstīt, ka jājūt tikai labās emocijas.

- Man par laimi, es emocijas neuztveru kā sliktas vai labas. Tās ir reakcija, izpausme, sajūtas, tas viss esmu es. Bet mūs programmē, ka ir labas un sliktas emocijas.

- Kā cilvēkam var aizliegt izjust emocijas vai pieprasīt kaut kā justies? Neļaut izjust dusmas vai naidu un paģērēt mīlestību. Tas nav reāli. Jāsaprot, cik ilgi sev ļaujam dzīvot, piemēram, naidā, un ko ar to iesākt, tas gan.

- Emociju pasaule ir ļoti interesanta. Es redzu to kā instrumentu, ar ko darboties. Visas emocijas ir noderīgas, iepazīstot sevi, tās visas var praktiski izmantot. Mākslinieki tā dara, lai radītu, un arī uzrada kaut ko skaistu un lietderīgu pasaulei. Svarīgi ir neieslīgt destruktīvā formā un nemocīt sevi ar to visu.

- Ja citādi neprot un nespēj?

- Es esmu bijusi arī ļoti destruktīvā formā. Esmu pētnieks, kam patīk pavērot, kas notiek. Ļauju sev eksperimentēt. Bet nedrīkstu tādās emocijās - aizvainojumā, dusmās - ilgi uzturēties, jo tās ir ļoti spēcīgas un jaudīgas. Jāmācās tās ievirzīt jēdzīgā gultnē. Ļāvu sev izdzīvot aizvainojumu kā apzinātu sajūtu, iegāju tajā, ļāvu sev tur pabūt un izjutu to kā auļojošu zirgu baru. Man radās vizuālas sajūtas.

- Ja tādā noskaņojumā glezno vai zīmē, tad var palīdzēt ātrāk izdzīvot savu iekšējo destrukciju?

- Jā. Krāsas ataino mūsu emociju un sajūtu pasauli. Tā ir krāsu terapija un radošs process, kas virza uz iznākumu. Jāļauj visam notikt brīvi - ja gribas, jāraud, ja gribas zīmējumu sadedzināt, arī to var. Drīkst darīt visu. Un vērtīgi ir pavērot sevi, jebkuru reakciju no malas un ļaut izjust. Tad būs skaidrs, kādi ir rīcības iemesli, secinājumi, risinājumi. Kad cilvēks to sev ļauj, prāts atslābst, cilvēks nonāk saiknē ar sevi, un tas notiek dabiski. Var apjaust, kas kas notiek tevī, kā ar to tikt galā. Kad sevī ieklausāmies, lai cik tas izklausītos klišejiski un banāli, mūsos ir viss.

Pirmās domas, kas nāk gleznošanas vai meditācijas laikā, ir no sirds. Pēc tam sāk runāt prāts: es taču tā nedaru, es noteikti tā nedarītu. Esmu novērojusi un runājusi ar daudziem cilvēkiem - visi to jūt, redz un saprot, bet vai atzīst, ka tas tā ir, tas ir cits jautājums.

- Vai meditatīvajā gleznošanā ir kādi pieturas punkti, kā vērtēt savu emocionālo stāvokli? Teiksim, vienreiz aizvainojuma forma un krāsa ir sarkani zirgi, bet nākamreiz, izjūtot aizvainojumu, robežas cilvēkā ir paplašinājušās un viņš neredz vairs sarkanus, bet rozā zirgus. Vienas un tās pašas emocijas uz audekla var izteikt ikreiz citādi?

- Protams. Mēs maināmies, mainās arī krāsu izjūta. Ja tas notiek brīvi, nav pat jāpievērš uzmanība. Gleznošana ir process, kas palīdz saprast, kā veidojas kontakts ar sevi. Vēlāk var gleznot tad, kad vienkārši gribas, piemēram, skaistus ziedus. Un tad tam vairs nav jābūt darbam ar sevi. Mēs maināmies visu laiku. Esmu jutusi, ka pārmaiņas notiek, bet vai es tām ļaujos? Ja ļaujam sev brīvi justies, tad paplašināmies. Gleznošana ļauj sajust to plašumu, cik bezgalīgi esam un cik bezgalīgas ir mūsu iespējas. Man gleznošana iemācīja neierobežot sevi jebkādās izpausmēs. Agrāk es sevi ieliku konkrētā profesijā, bet gleznošana iemācīja izpausties dažādās formās, jo gleznošanas process ir mainīgs un pierodi ļauties pārmaiņām. Es izdomāju tēmas, bet gleznojot tēma attīstās, un rezultāts ir ar līdzīgu noskaņu, taču ne tāds, kā biju iztēlojusies.

- Rakstnieki stāsta, ka viņu izdomātie tēli arī sāk vadīt paši un ne vienmēr tas varonis, kuram rakstītājs iecerējis atstāt šo pasauli, ir gatavs mirt.

- Sajūta ir tāda, ka ota un krāsa vada un roka pati dara. Jāļaujas pavērot, ko roka dara. Kad cilvēks pierod būt plūsmā, tad daudz kas notiek vienkāršāk. Es tagad uz notiekošo skatos radošāk, risinājumu ir bezgalīgi daudz. Manās sajūtās ir plašāks spektrs, un izbaudu jaunas sajūtas, un pat nezināju, ka manī tās ir.

- Jautājums, vai pašreizējā izglītības sistēma veido vispusīgas personības. Caur kursiem, nodarbībām cilvēki meklē kaut ko pavisam citu, kad jau ieguvuši izglītību, iespējams, to, kā pietrūcis mācību laikā.

- Mums neiemāca pašizpausties. Kad man skolā jautāja, kas es būšu, kad izaugšu, par ko strādāšu, es nesapratu. Domāju: esmu Anete, bet par ko man jākļūst? Kā var nosaukt profesiju, ja visu laiku intereses mainās? Ar prātu nosakot tikai vienu virzienu, ir ļoti grūti iemācīties izpausties.

- Vēl ir tendence iestāstīt, ka jāatklāj kāds viens talants, un dzīve būs izdevusies. Ja nav talanta zīmēt, mācies ekonomiku; ja neatceries ciparus, sāc dziedāt. Pārspīlējums, protams, bet apmēram tā. Itin kā citu nedrīkstētu darīt, pat ja tas nav visaugstākajā kvalitātes līmenī.

- Mākslā tiek radīti stereotipi - gleznot drīkst tikai Mākslas akadēmijas beidzējs. Cilvēki ir aizmirsuši sadarboties, mijiedarboties. Ir sacensība un bailes, ka kādam kaut ko atņems. Varbūt tas ir viens no uzdevumiem cilvēkam - atklāt sevi no jauna. Arī skolā zīmēšanas stundā liek atzīmes, un, ja visu laiku tevi vērtē, tu sāc vērtēt sevi caur sistēmām un kategorijām, ar kurām esi vērtēts pats. Tas notiek zemapziņā. Bet tā nav. Šobrīd sabiedrībā visvairāk trūkst radošas mijiedarbības - visiem kopā mācīties un darboties.

- Un pieņemt citādos.

- Ir ļoti skaisti, ja var pieņemt ar sirdi. Esmu novērojusi, ka ir cilvēki, kuri nevis pieņem, bet iestāsta to sev, un dziļi sirdī tas viņus tracina. To nevar nejust, ķermenis pateiks, ka neesi pieņēmis. Pieņemšanai jābūt dabiskai.

- Kā jūtaties, ejot atpakaļceļu pie sevis?

- Kad sāku darbu ar sevi, tad sapratu, ka vienkārši nebūs. Nākas ar sevi runāt, ļaut sev mainīties, un rodas dažādas sajūtas. To daru apmēram piecus gadus, un process ir bezgalīgs. Kad tā ir apzināta dzīvošana un ļaušanās apzināti piedzīvot, tad tas vairs nav darbs ar sevi. Tad var sākt iepazīšanas ceļu un pieņemšana nāk dabiski. Es ticu labajam, redzu labo un ticu, ka pasaulē viss notiks labi. Agrāk biju liela dabas aizstāve un ļoti nosodīju, ka piesārņo dabu, dara pāri dzīvniekiem, iznīcina planētu. Kategoriski nosodīju tādus cilvēkus. Līdz mirklim, kad nosodīšanas dēļ sākās veselības problēmas, un sapratu, ka esam vienoti un arī es esmu visā iesaistīta. Tagad manī ir miers, esmu pieņēmusi daudz ko ar sirdi, izjūtu pateicību un esmu priecīga piedzīvot visu, kas notiek.

- Vai jūsos ir sajūta, ka viens cilvēks var mainīt pasauli? Vai tomēr pasaulē viss notiks neatkarīgi no indivīda?

- Esmu domājusi par to. Tu mainies, un pasaule apkārt mainās. Tā tas notiek. Liekas, ka notikumi norit citādāk, jo attieksme ir cita. Tiešām. Mainās redzējums. Mani netracina, ka cilvēki izmet atkritumus. Man ir savs viedoklis par to, bet mani vairs netracina daudzas lietas, kas ļoti sāpināja un satrauca. Līdz ar to radošo enerģiju es varu izmantot lietderīgi - lai radītu, nevis cīnītos, jo cīņa atņem daudz spēka.

- Jautājums par rezultātu. Kāds rezultāts būs cīņai?

- Pasaulē viss notiek un notiks, tikai izvēlies, ko vēlies piedzīvot tajā visā. Kādu laiku man bija interesanti piedzīvot arī ko tādu, bet, kad jutu, ka tas periods aiziet, atlaidu to. Vietā nāk kas cits.

Astoņus gadus strādāju vienā darbā, un visu laiku bija sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Sajūta nepazuda. Zināju, ka varu vairāk, vēlos vairāk. Kamēr to pieņēmu, paliku tajā darbā, jo neļāvu sev izpausties savādāk. Tiklīdz to ļāvu, notikumi sakārtojās. Tie, kuri piedzīvojuši ļaušanos, citādi dzīvot vairs nevar, nespēj sevi ielikt atpakaļ vecajā dzīvē, jo ir kļuvuši citi. Un vari ļaut sev virzīties plaušumā. Ļaujies plašumam! Vismaz man ir tā, ka, lai cik tālu ietu, vienmēr būs kāds mirklītis, pauzīte, kad izvērtēt notikušo. Kad jūtu, ka varu iet plašāk, ļauju tam notikt.

- Tādu sajūtu var novēlēt piedzīvot.

- Vēlme piedzīvot cilvēku virza jebkurā fiziskajā vecumā. Ja cilvēks kļūst stabils… Tas vārds ir diezgan biedējošs. Esmu redzējusi, kas notiek ar mani - palieku uz vietas, pārņem sajūta ka nekas nepastāv, enerģija necirkulē, nekā nav. Bezjēdzības sajūta, tukšums.

- Un kā jūtaties, daloties ar savu radošo enerģiju?

- Radošā enerģija ir bezgalīga, tā neierobežo. Jo vairāk ar radošo procesu saskaries, jo mazāk sāc ierobežot sevi. Radošu būtni ierobežot nevar, nav iespējams ierobežot Visumu un planētu, viss ir radošs. Mēs paši sev liedzam būt radošiem.

Komentāri [1]
#
Skolnieciņš [Latvijas skaudības dievība] 15.septembris 2017 19:42 atbildēt
Antra Gabre, mīlu tevi! Tiksimies naktī kapos?
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers