2.lapa
Auguma garums un akcelerācija
Ir gan pārmaiņas, kas ģenētikā notikušas tieši pēdējā gadsimtā un izvērtušās daudz plašāk. Salīdzinājumā ar laika posmu pirms 150 gadiem mūsdienās jaundzimušo garums ir lielāks vidēji par 0,5-1 cm, ķermeņa masa - par 100-300 gramiem. Savukārt skolas vecuma bērni paaugušies par 10-15 cm.
Auguma garums dažādās valstīs gan mainījies atšķirīgi, piemēram, Anglijā un Austrālijā tas pieaudzis vidēji par trim centimetriem, kamēr Itālijā un Vācijā tie ir 14 cm, bet Nīderlandē - pat 17 cm, un tur arī mīt pasaules garākie vīrieši - 1,81 cm gari. Viņiem seko norvēģi un zviedri - attiecīgi ar 1,80 un 1,78 cm. Savukārt garākās sievietes mīt Nīderlandē un Norvēģijā: 1,68 un 1,67 cm, bet trešās slaidākās ir azerbaidžānietes ar 1,66 cm. Tiesa, arī latvieši ir starp slaikākajiem.
Starp citu, savulaik Latvijas pirmās brīvvalsts laikā tika izdarīti 19 līdz 24 gadus veco rekrūšu augumu mērījumi, kas, izrādījās, atšķiras pēc tautības: visgarākie bija igauņi - 170,4 cm, daudz neatpalika latvieši ar 170,1 cm, vismazākie bija ebreji - 165 cm. To, ka auguma garums no 10. līdz 20. gadsimtam nav īpaši mainījies, apliecinājuši arī izrakumi senkapos. Latgaļu vīriešu garums tajos vidēji bija 1,72-1,74 cm, sieviešu - 1,60 cm, liecina portālā «neogeo.lv» rakstītais.
Spilgts piemērs tam, ka labāks uzturs, dzīves apstākļi un urbanizācija būtiski ietekmē cilvēka auguma garumu atšķirības, ir Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas gadījums. Līdz 40 gadu vecumam vīriešu vidējo augumu garumu atšķirība ir 8 cm (Dienvidkoreja - 1,74 m un Ziemeļkoreja - 1,66 m), bet sieviešu vidējo augumu garumu atšķirība ir 6 cm (Dienvidkoreja - 1,61 m un Ziemeļkoreja - 1,55 m). Abu valstu vīriešiem un sievietēm, kuri ir vecāki par 40 gadiem, šādas auguma atšķirības nav raksturīgas.
Starp citu, ir arī teorijas un it kā pat arheoloģiski pierādījumi (par to, piemēram, savās grāmatās raksta Ernsts Muldaševs), ko oficiālā zinātne gan noliedz, tam, ka uz šīs Zemes dzīvojuši patiesi milži - pat vairākus metru gari, bet palēnām cilvēku augums aizvien vairāk sarucis. Tas tiek pamatots ar to, ka apstākļi šeit pirms aptuveni 11 000 gadu, kad vēl pastāvējusi atlantīdiešu civilizācija, bijuši citi, bet pēc kosmiskas katastrofas tie ievērojami mainījušies, ieskaitot atmosfēras spiedienu.
Komentējot garuma izmaiņas, kas notikušas pēdējos 100 gados, zinātniece pieļauj, ka vēl nav sasniegts maksimums un cilvēki kļūs vēl garāki, taču diez vai tas var turpināties bezgalīgi, jo rada arī lielāku slodzi kauliem, locītavām un iekšējiem orgāniem. Tāpēc visbiežāk patiešām milzīga auguma īpašnieki (divarpus metrus gari) nodzīvo salīdzinoši īsāku mūžu nekā pārējie. Arī pārvietošanās viņiem sagādā grūtības tieši lielās slodzes dēļ uz locītavām, un nereti viņiem palīgā jāņem kruķi, lai balstītu savu vareno ķermeni. Patiesībā jau cilvēks nav ideāli piemērots šai pasaulei - viņa skeletam ir pārāk liela slodze, arī vertikālā iešana nav priekšrocība, salīdzinot ar tiem, kas pārvietojas četrrāpus, atzīst Līga Ozoliņa-Molla.
Ir jau arī teorijas, kas aplūko cilvēka ķermeni, ievērojot Saules ietekmi. Tiem, kas dzīvo tuvāk poliem, ķermeņa proporcija ir izveidojusies tāda, lai siltuma zudums caur ķermeņa virsmu būtu vismazākais. Tādi ir, piemēram, sāmi vai inuīti, kas ir ar platām sejām, masīvākām un īsākām ekstremitātēm. Savukārt tuvāk ekvatoram cilvēki ir izveidojušies tādi, lai siltuma zudumi būtu vislielākie, skaidro zinātniece. Tiesa, mūsdienās rasu sajaukšanās dēļ daudzas pazīmes ir mainījušās. Kādreiz pēc ķermeņa formas varēja pateikt, no kuras pasaules daļas šis cilvēks ir, bet šobrīd to uzminēt ir pagrūti.
