Šīs sarunas iedvesmotājs ir Pēteris Kučiks, Alūksnes slimnīcas ārsts anesteziologs reanimatologs. Pavisam cita iemesla dēļ viņš uzrakstīja vēstuli žurnāla «Praktiskā Astroloģija» redaktorei Gunai Kārkliņai, un sarakste atklāja cilvēku, kurš interesējas par astroloģiju. Kā pats smejas, par spīti savam dzimšanas kodam, ar teicamu novērtējumu beidzis mācības Andra Rača astroloģijas skolā. Jā, Pēterim Kučikam šogad janvārī apritēja 73 gadi. Nepateiksi!
Man gribētos teikt - optimists un vieds cilvēks. Labestīgs. Tāds, kurš saprot, ka nekas citiem nav jāpierāda, bet vienlaikus pats apliecina, ka nekad nav par vēlu ko uzsākt. Smiekli bija šīs intervijas neatņemama daļa. Un miers. Viņš ļāva justies ne tikai kā mājās, bet arī kā līdzvērtīgam sarunbiedram, lai gan manas zināšanas astroloģijā ir virspusējas.
- Vai varat atminēties, kad sākās jūsu interese par astroloģiju?
- Tad, kad Urāns ieripoja devītajā mājā. Ap divtūkstoš divpadsmito gadu. Tomēr interese izriet no rakstura īpatnībām. Esmu ārsts, un nāves un dzīvības jautājums mani vienmēr interesējis. Reizēm vari darīt, ko gribi, bet jauns cilvēks lēnām izdziest. Un ir tādi, kas izķepurojas, kaut šķiet, ka būs jāmirst. Bet viņš: es dzīvošu, es dzīvošu, es dzīvošu. Un izdzīvo. Kā tas var būt?
Bija mums ķirurģijas nodaļas vadītāja, apguvusi astroloģiju. Reiz operējām, viņa pajautāja, kad paciente dzimusi, un pateica: tur ir krusts, nāve šodien. Viņai bija labi attīstīta intuīcija, kā jau Zivtiņai. Tiešām, pēc divām stundām paciente izdzisa.
Zināt, nejaušību nav. Citi bija pamanījuši, kas mani interesē. Divtūkstoš divpadsmitajā gadā, kad žurnāls «Praktiskā Astroloģija» tikko parādījās, «Narvesen» pārdevēja teica: dakter, tas jūs droši vien interesēs. Atnesu žurnālu mājās, bet man daba kā Mežāzim - vispirms apēst to, kas vajadzīgs, pēc tam garšīgo. Un saldēdienam atstāju «Praktisko Astroloģiju». Sieva izlasīja pirmā un saka: zini, tevi varētu interesēt. Jā, izlasīju žurnālu, skatos, ka Račs [astrologs Andris Račs - red.] uzņem audzēkņus savā skolā, zvanu un viņam saku - gribu mācīties, bet man viens apgrūtinājums - personas kods. Viņš atbild, ka mācījusies vairāk nekā desmit gadu par mani vecāka kundze un sekmīgi pabeigusi skolu.
- Bijāt nodomājis strādāt par astrologu?
- Nē. Smejos, ka gribēju mazbērnu priekšā paplātīties, gan zināšanas noderēs. To nevienam neesmu teicis, bet visvairāk gribēju savu likteni zināt. Kam es to varētu pajautāt? Bet te - pats izpētīšu, lēnā garā, pamatīgi izurbšos. Man Mēness Jaunavā - piemīt punktualitāte, Saule Mežāzī, Merkurs retrogrāds. Jā, un savu tuvāko likteni gribēju zināt, un to es uzzināju.
- Ko tas ir devis, ka uzzinājāt savu un mīļo cilvēku likteni?
- Par sevi uzzināt visu nemaz nav tik patīkami. It kā spēju ieskatīties sevī, bet tik un tā…Cilvēks tomēr grib par sevi dzirdēt labu.
- Nūū… Vai tiešām visi?
- Kā ārsts vairāk redzu slikto. Vai es varu pateikt visu taisnību kādam citam? Mēs, ārsti, nemelojam, vienkārši nesakām visu taisnību.
- Tā ir pareizi?
- Taisnība var nogalināt, bet patiesība jāietērpj tādās frāzēs, lai cilvēkam būtu pieņemama. Jautājāt, ko man deva astroloģija? Ļāva vieglāk runāt ar cilvēkiem. Izstāstīšu. Vēlā vakarā ziemā atveda ļoti smagu infrakta slimnieku, piecdesmit gadu vecu. Viņš pēc pusstundas nomira. Kā zinādams, taisīju mirstošās sirds kardiogrammas ik pēc minūtes. Atskrēja viņa sieva: kā, nomira? Tikai piecdesmit gadu bija! Skatās uz mani ar aizdomām - tātad nevarēji, neprati izglābt. Skaidroju, rādu kardiogrammas. Bet viņa atkārto: viņam bija tikai piecdesmit gadu. Es saku: jums nešķiet, ka notika pārāk daudz sakritību? Viņš dziļi, dziļi mežā ar traktoru strādāja, zāles nebija paņēmis, gribēja zvanīt ātrajiem, bet telefons izlādējās, draugi viņu atrada vēlu vakarā, izsauca ātros, tie iestiga sniegā.
Pēc divām nedēļām viņa man zvana un saka: dakter, visu laiku domāju par to, ko teicāt. Nedēļu pirms nāves vīrs viņu paaicinājis uz kafejnīcu, kas viņam nav bijis raksturīgi. Sēdējuši, runājuši, paēduši, sieva teikusi - varbūt ejam prom? Viņš liels runātājs nav bijis, bet teicis: vēl drusku parunāsim. Sieviete man saka: tagad saprotu, ka viņš atsveicinājās.
To iepriekš mēģināju viņai izskaidrot, viņa noticēja un saprata. Un piekrita: jā, tas ir liktenis.
- Esat domājis par to, kāpēc cilvēks grib sevi saprast? Jūs gan teicāt, ka ar astroloģijas palīdzību vēlējāties uzzināt par sevi un tuvākajiem, bet ne jau tikai ziņkāres dēļ tas notika, vai ne? Varētu arī dzīvot tik nost, ko tur daudz ņemties.
- Ļoti interesants jautājums. Tas ir jautājums par brīvo gribu un par to, vai esam sava likteņa kalēji, ko plaši daudzinām. Te nu es, nebūdams īsts astrologs, bet teorētiķis, mierīgi runāju to, ko domāju. Viens ļoti ievērojams astrologs bija ierakstījis, ka tajā brīdī planētu stāvoklis ir tik labvēlīgs, ka mums visiem ir iespēja uzlabot savu likteni. Es uzskatu, ka tas bija domāts kā attieksmes maiņa un tad šķitīs, ka izmaiņas notikušas arī liktenī.
Ir Rietumu un vēdiskā astroloģija, kura ir īstā? Rietumu astroloģijā uzskata, ka cilvēks ar brīvo gribu var vadīt savu likteni, ja pieņem, ka Tas Kungs ir devis brīvo gribu un ka tā ir brīvā griba. Varbūt brīvā griba ir, bet tās nav pietiekami, lai kaut ko mainītu savā dzīvē. Kādā vidē cilvēks piedzimis, kādu ģenētisko, senču doto informāciju viņš nes? Interesanti, kā informācija tiek nodota no paaudzes paaudzē. Raksta un runā par ģenialitātes gēniem, bet zinātnieki izpētījuši, ka to nav tik daudz, lai nodrošinātu visas smadzeņu, neironu funkcijas. Esmu mācījies anatomiju, histoloģiju, es pazīstu šūniņu, kas ir dzīvības pamats, bet ar kādu šūnas daļu nodod informāciju un tā tiek pārmantota no paaudzes paaudzē? Šūnas kodola būtība ir reduplikācija, vairošanās funkcija. Tātad informācija glabājas šūnas apvalkā? Varbūt tas mūsu prātam un saprašanai nav pieejams, jo zinātne atzīst to, ko laboratorijā var modelēt.
Nezinot astroloģijas pamatus, nevar runāt par tādu nozari kā genoskopija.
- Kas tā ir?
- Es teiktu: kādā veidā atstrādājam karmiskos parādus. Tādi ir, jo zinām daudz piemēru, kad dzimtas izmirst. Reiz dzīvoja kāds nelietis, un, lūk, viņa dzimtā paaudzes seko cita citai un katrā no tām paņem pašā briedumā vienu, otru, nākamo. Bet cik ilgi tā turpināsies? Astroloģijā mēdz teikt: dzīvosim, līdz Saturns mūs šķirs. To izskaidro ar vadošām planētām, septītā paaudze saistīta ar Saturnu, un Saturns ja nu sit, tad sit. Tas ir pats liktenīgākais, izšķirīgākais, «fatum roc», septītā paaudze.
Itāļu psihiatrs Čezāre Lombrozo pierādīja: ja ir noziedznieks, piemēram, pedofils, slepkava, tad tā ir piektā - Marsa - paaudze. Piemēram, ja es esmu Saules - pirmā - paaudze, tad nākamajā ģēniji atpūšas, seko trešā - Merkura paaudze, kad vecmāmiņas gudrība pārnāk mazbērnos, un tā tālāk.
- Andris Račs norāda, ka viņš strādā ar labi pārbaudītām Rietumu un vēdiskās astroloģijas metodēm. Kura no tām ir īpašāka jums?
- Vēdiskajai jeb Austrumu astroloģijai ticamība ir liela, jo tā neizdzīvoja, ko esam piedzīvojuši mēs. Kristiānisms, ļeņinisms, marksisms, materiālisms - kamēr mēs tam gājām cauri, regresējām, cilvēki vēdiskajā kultūrā ir attīstījušies.
Vēdiskā astroloģija saka, ka brīvā griba ir, bet to kāds vada. Mēs dzīvojam ilūzijās, ka paši vadām savu dzīvi. Pareizi dara astrologi, kas to atbalsta! Ir taču patīkami nodzīvot dzīvi, domājot, ka to vadām. Kā notiek? Var perfekti saplānot dienu, bet jau no rīta viss sanāk pavisam citādi. Tātad kāds ir plānojis savādāk.Человек полагает, а Бог располагает [krievu val.; cilvēks domā, Dievs dara - red.]. Kur tad ir brīvā griba? Ne tuvu nesanāk tā, kā biji gribējis. Manai sievas māsai reiz bija atbildīga diena, un es pa stundām nosaucu, kas gaidāms. Viņa sacīja: tas taču ir drausmīgi, ka katrs solis mums jau ieprogrammēts.
Pat ar manām niecīgajām zināšanām astroloģijā, bez prakses varēju paredzēt, kas notiks, ja kāds pazīstams cilvēks nebeigs dzert. Apmēram divus gadus pirms tam sacīju viņam: aiziesi pie dieviem sešpadsmitajā gadā, ja nebeigsi dzert. Sieva to atcerējās un atstāstīja, ka viņš atrasts miris mājās tieši tajā gadā un manis paredzētajā laika periodā. Nevarējis nedzert.
- Katru dienu pavadāt uz dzīvības un nāves robežas. Savas profesijas dēļ. Kā jūtaties, svārstoties tādās šūpolēs - no visaugstākā līdz pašam zemākajam punktam?
- Ļoti cienu ķirurgu Romanu Lāci. Viņš teicis, ka visticīgākie cilvēki ir anesteziologi. Jāformulē, kam tici. Dievam? Kas viņš ir? Augstākais saprāts, augstākie spēki, kas visu pasauli satur mums nesaprotamā likumsakarībā, mijiedarbojoties ar iepriekšējām dzimtām, karmiskajiem parādiem. Šo spēku priekšā mūsu aprobežotie prāti atkāpjas. Mums atliek noticēt, pazemīgi pakļauties un mēģināt saprast, ko tie grib teikt. Kā sacījis Alberts Einšteins, mēs no kosmosa varam paņemt piecus procentus zināšanu, bet viņš - sešus.
- Sakiet, kā izskatās nāve?
- Neesmu redzējis, nezinu.
- Bet jūsu acu priekšā cilvēki ir nomiruši.
- Nāve ir dzīvības neesamība. Nomirst cilvēks, mēs iededzam svecīti, un… klusums. Klusums iestājas. Mēs tā kā jūtam, tā kā nejūtam… Aksels Munte rakstīja, ka nāve ir mūsu, es neteiktu - kolēģe, bet sāncense. Viltīga sāncense. Ja godprātīgi pildām savu darbu, viņa atkāpjas, viltīgi vēro - papriecājieties ar saviem lētticīgajiem prātiņiem, jo es savu darbu zinu un atnākšu noteiktā laikā, noteiktā vietā un paņemšu savu.
Lūk, piemērs. Brauc sieviete ar mašīnu. Avarē. Sieviete attopas, izrāpjas ārā, iziet uz ceļa, un piecpadsmit minūtes vēlāk nākamā mašīna viņu notriec. No likteņa neizbēgsi. Jā.
Bija kādreiz tāds vecītis krievu ideoloģijā, kurš piecdesmit četru gadu vecumā nomira no smadzeņu atrofijas neirosifilisa dēļ. Viņš teica, ka matērija ir filozofiska kategorija, ko mūsu apziņa kopē, fotografē un atspoguļo un kas pastāv neatkarīgi no mums. Bet kā ir? Izrādās, ka mēs katrs citādi uztveram matēriju, ja tāda ir. Kas ir matērija? Tas, kā mūsu apziņa uztver, kā es uztveru pasauli. Es skatos uz Marka Rotko gleznu un nesaprotu. Ja man to dotu, neņemtu.
- Es gan. Ņemtu!
- Trīs krāsas paņemtu, ja? Tāpēc, ka maksā dārgi?
- Nē, tāpēc, ka redzu ne tikai krāsas, bet tās izjūtu.
- Lūk, mēs esam dažādi! Tur tas joks. Es dienesta darīšanu dēļ reiz biju psihslimnīcā un redzēju, kā cilvēks redz pasauli citādi. Viņš stāv pie sienas un it kā spaida podziņas. Ir pagājuši jau cik gadu, un mēs tagad spaidām podziņas, ko viņš jau toreiz redzēja. Interesanti. Tātad sanāk, ka matērija nav primāra. Runa ir par maņu orgāniem, kas mums doti. Man ir slikti attīstīta intuīcija, vairāk mēģinu saprast ar prāta funkcijām, un bieži vien tās pieviļ. Es domāju: pēc visiem kanoniem, šis cilvēks neizdzīvos, bet no rīta atnāku, skatos, viņš ir izdzīvojis. Kā tā? Mums daudz ko nesaprast, jo prāta funkcijas ir ļoti aprobežotas.
- Stāstījāt par pārmantojamību dzimtā, var teikt, karmu. Vai tālab jums ir bijis svarīgi saprast, no kurienes nākat, kas ir jūs veidojis, kurā paaudzē atrodaties attiecībā pret saviem senčiem?
- Mēģināju izstrādāt dzimtas ģenealoģisko koku, gribēju to atstāt mantojumā bērniem.
- Esat domājis par to, kādēļ dzīvē ienākuši cilvēki, kuri, būdami sveši, jūsos saskatīja kaut ko īpašu, atbalstāmu, izceļamu?
- Jā, it kā nejauši, sveši cilvēki, kuriem es neko nenozīmēju, bet viņi gribēja man palīdzēt, uzticējās. Kā viņi saskatīja, ka man var uzticēties? Man tas bijis piemērs visam mūžam, kā var rīkoties. Bet cilvēks, kas mani atbalstīja, arī brīdināja, ka par daudz uzticos cilvēkiem. Tā ir.
- Tagad taču sevi pazīstat. Vai turpināt kāpt uz vecajiem grābekļiem?
- Cilvēks jau nemainās. Mana attieksme ir drusku mainījusies, bet nevaru būt citādāks. Noteiktā situācijā gan jau uzkāpšu uz tiem pašiem grābekļiem. Viegli runāt un mācīt - nekāp uz grābekļiem. Nu, tā notiek, ka kāpj gan. Cilvēks mācās visu laiku, bet… Viņš mācās ne jau būt citāds, bet citādi attiekties pret citiem.
- Tā gan. Grāmatā neslēpjat, ka Melnais Mēness jeb Lilita jūsu dzīvē sacilpojusi cilpu cilpas. Izprotot Lilitas dabu, jau laikus gatavojaties, ka kaut kas var notikt, lai gan vēl nezināt, kas? Vai arī fatāli gaidāt, lai notiek kas notikdams?
- Negatavojos un negaidu. Man ascendenta pārvaldniece ir Saule, kas atbild par sirdi un atrodas sestajā jeb darba un slimību mājā. Tā pati liek sevi manīt. Pat ja zinu un gatavojos, un neko lielu neplānoju tajā laikā, nekur nevaru aizbēgt. Esmu pārliecināts, ka man ir dots konkrēts laiks, un tas mani apmierina. Zinu, ka gaidāmi divi ļoti smagnēji gadi. Izskatās, ka tos pārdzīvošu. Smejos, ka pie manis nāk ciemos divas dāmas - Mirdza un Ritma. Mirdzaritmija. Un vēl Roze sāk piestaigāt, kas pilnā vārdā ir Skleroze. Bet tā jau laba lieta, kā siena, aiz kuras paslēpties - ai, neatceros.
Tagad iekšējā balss saka: ar oktobri beigšu strādāt. Fiziski es vēl varu, bet kaut kas manī brīdina, ka jābūt piesardzīgam. Iestājies gara izsīkums. Man patika, ka profesore Baltiņa, aizejot no onkoloģijas, teica: iestājās humanitārās dimensijas izsīkums.
- Aiziesiet no darba un kopsiet dārziņu?
- Man nav problēmu, es atrodu nodarbošanos. Dārzs ir vasarā.
- Jūsu izpratnē - kas ir dvēsele?
- Nezinu. Esmu lasījis, ka tā ir enerģētiskā substance, kas iemājo cilvēka organismā dzimšanas brīdī, un tai ir iepriekšējo dzīvju pieredze. Tā vada mūsu fizisko ķermeni, un slimības cēloņi jāmeklē dvēselē, ne velti saka: izdziedini dvēseli savu. Astrologs Astrogors rakstīja: meklējiet dvēseli sirdī savā, un, ja tās tur nav, tātad tā mīt kādā orgānā un raud par tā slimību. Protam ārstēt fizisko ķermeni, nē, pat neprotam, spējam tikai aizvietojošo terapiju kā grožus uzmaukt, bet hronisku slimību neprotam izārstēt. Cilvēkam pašam jāsaprot, ka jāseko savai veselībai. Lielākā daļa to nedara un mūs, ārstus, nedzird. Ja cilvēks nepiedalās, mēs neko nevaram. Daži spēj ārstēt arī astrālo, ēterisko ķermeni. Ja mentālo ķermeni varētu ietekmēt, tad visas slimības būtu izārstējamas - tas tā, teorētiski runājot.
- Vai dvēseli varētu saistīt ar sirdsapziņu, jo arī sirdsapziņas taustāmi nav? Tā nav ne acis, ne deguns, ne aknas, pat ne sirds.
- Mēdz runāt par dvēseles ciešanām. Tai jācieš šī indivīda dēļ, un tāpēc tā tur iemājojusi un satur vēl citas neatstrādātās ciešanas, kas var novest pat līdz gara slimībām. Kas ir sirdsapziņa? Nezinu. Varbūt kaut kur pa vidu starp šo visu.
- Ko neļautu darīt jūsu sirdsapziņa? Teorijā visi esam gudri, apgalvojot, ko nedarītu, bet realitātē nezinām, uz ko esam spējīgi.
- Kurš var atbildēt, kas ir sirdsapziņa? Tikai spriedelējam par to, ka mums ir sirdsapziņa, ka tā neļauj izdarīt kaut ko sliktu, bet mēs tāpat taču darām. Man jautāja, vai cilvēkam ir sargeņģelis? Katram cilvēkam ir divi eņģeļi, viens balts, otrs melns, viens raud, otrs smejas. Viens agresīvs,otrs mierīgs. Kas tas ir? Līdzsvars. Ja tā nav, tad cilvēkam ir patoloģija, viņš kļūst maniakāls. Cik tādu valstsvīru nav bijis.
- Jūsos mīt bailes? No kā?
- Kā ikvienam cilvēkam, man ir bail. Priecājos, ka manī nav patoloģisku baiļu jeb fobiju. Bailes ir cilvēka aizsargreakcija. Viņš baidās. No kā? Vai bailes ir pamatotas? Jā, baidos grēkot, jo tad var nākt atmaksa. Tāda izpratne, iespējams, nāk ar pieredzi. Tāpēc, ka tas, kas ir labi vai slikti, jāiegūst kopā ar pieredzi. Ceru, ka fobiju man nebūs, bet vecums nenāk viens. Kad man prasa, kāpēc rakstu, tā arī atbildu: vecums nenāk viens. Vecums vispār ir memuāru laiks, tas nes visādas blaknes. Jā, tāpēc sāku rakstīt. (Smejas.) Bet, nedod, dievs, man dzeju rakstīt!
- Klasiķa vārdiem runājot, mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars…
- Ja sākšu rakstīt dzeju, tad gan lai kāds pasaka: ar tevi nu reiz ir traki.
- Man atmiņā palikuši vairāki salīdzinājumi, ko izmantojāt savas grāmatas pirmajā variantā. Rakstāt, ka dzīve ir kā tango. Tā vien gribas pajautāt, vai, šo tango dejojot, ir piedzīvota milongas ekstāze?
- Nezinu, kas ir milongas ekstāze. Tango man ir mīļākais skaņdarbs. Un, tango dejojot, sper soļus uz priekšu un atpakaļ. Tā notiek arī, kad Lilita darbojas. Es pieminu to tādā nozīmē, ka man sirds ritms arī tagad tango ritmā iet. Visa dzīve viens tango.
- Par sievu Gunitu uzrakstījāt tik skaisti, ka skaudība pārņem. Nebiju iedomājusies, ka astroloģijas terminus var sirsnīgi ietērpt: Gunitas Neptūns iekritis jūsu Saulei klēpī.
- Tā teicu, kad sāku mācīties astroloģiju. Jā, likteņa pirksts. Bet vēl viņai rakstīju: nāc man par Saulīti spīdēt, bet tas būs tavs visgrūtākais darbs. Man raksturs nav no vieglajiem.
- Ko jūs teiktu cilvēkiem, kas uzskata, ka astroloģija nav nopietni ņemama mācība? Senāk astrologs un ārsts bija divi vienā. Arī tagad ir mediķi, kuri ievēro Mēness fāzes, bet kautrējas atzīties, jo tas ir nezinātniski, kolēģi par viņiem var smieties.
- Medicīnas institūtā mācīja PSRS vēsturi, politekonomiju, zinātnisko komunismu un ateismu. Ja tā vietā būtu astroloģija, būtu pavisam citādi. Kāpēc tas bija jāmācās, kur es varu izmantot?
- Zinātniskais komunisms anestezioloģijā?
- (Smejas.) Vai ateisms. Man sevišķi grūti padevās sociālisma politekonomija, strādāju un mācījos, bet, lai saņemtu stipendiju, trijnieku nedrīkstēja dabūt. Man pietrūkst pašpārliecinātības. Ja nezinu perfekti, liekas, ka nezinu priekšmetu, bet, ja zinu perfekti, tik un tā liekas, ka nezinu.
- Aha, Jaunava ierunājās.
- Laikam jā. Un retrogrāds Merkurs. Kad salieku visu pa plauktiem, štukoju, kā savirpināt atbildi, lai ar pāris teikumiem tiktu sveikā. Man vajag laiku padomāt. Ja uzreiz jāatbild, es nezinu, tā man šķiet. Un vēl man vajag pamatojumu.
- Astroloģija tagad ir jūsu sirdslieta?
- Jā, bet sev, nevis naudas pelnīšanai. Es pret naudu izturos… Ne naudas dēļ tagad strādāju, lai gan nevaru saites ar slimnīcu pārraut momentā. Visam savs laiks.
Re, te ir Pāvela Globas grāmata (man gan tā ne sevišķi patīk) par Ļermontova «Dēmonu» - viņā iemiesojies dēmons, un ir septiņas pazīmes, kas liecina, ka kāds varētu kopēt cita cilvēka dzīvi.
- Nedomājat, ka Globa ir vairāk šovmenis nekā astrologs?
- Viņa apgalvojumi ir pārsteidzīgi, šķiet politizēti. Bet neķeros pie lietām, kuras man liekas svešas. Esmu pie Regīnas Tamanes mācījies medicīnas astroloģiju, lasījis par biznesa astroloģiju - tālab, lai saprastu, zinātu. Kā smejos - Alcheimera profilaksei. Andris Račs teica, ka astroloģijā esot tādi spečuki, kuri pateiks, uz kuras kājas ir dzimumzīmes. Man līdz tam ir tālu. Bet smadzeņu šūnas ir jānodarbina.
PĒTERIS KUČIKS
Anesteziologs reanimatologs, strādājis Rīgā, Gulbenē, kopš 1980. gada - Alūksnē. Alūksnes slimnīcas reanimācijas nodaļas vadītājs. Latvijas anesteziologu un reanimatologu asociācijas Goda biedrs kopš 2008. gada.
Astrologs, A. Rača astroloģijas skolas studijas pabeidzis 2014. gadā.
Vaļasprieks un intereses: ceļošana, fotografēšana, videofilmu uzņemšana, mūzika, astroloģija, dzimtas koka pētīšana, dārzkopība.
Uzrakstījis autobiogrāfisku stāstu, kas rediģētā un papildinātā versijā nosaukts «Plūtona varā».
Starp citu, Pētera vectēvs mācījies par feldšeri.
