«Sākumā bija klusums,» uzskata filozofs un sirds meditācijas praktiķis un pasniedzējs Valdis Svirskis. Caur klusumu varam atrast ceļu pie sevis, savas būtības. Savas sirds. Kas ir tas īstais mūsos?
- Jau daudzus gadus jūs runājat par sirds meditāciju. Kā šo jēdzienu izskaidrot, lai saprastu būtību? Tātad ir «parastā» meditācija un sirds meditācija?
- Domāju, ka jāsāk ar jēdzienu meditācija un tā lietojumu. Viens no šī jēdziena lietojuma veidiem saistīts ar Eiropu, kristīgo tradīciju, cēlies no filozofiskajiem darbiem, kuros meditācija ir apceres forma, iedziļināšanās noteiktās atziņās, kādā problēmā un savas atziņas noskaņošana uz problēmas risinājuma meklējumiem. Otrs šī jēdziena saturiskais piepildījums saistās ar Indijas un Tālo Austrumu tradīcijām, vēl precīzāk - tām indoeiropiešu ciltīm, kuras atnāca uz Indiju kopā ar vēdisko tradīciju, jo vēdiskā kultūra pabeidza savu noformēšanos Indijas areālā, bet sākās viņpus tā. Vēdiskā tradīcija, Senindijas tradīcijas, filozofija un atziņas ir daļa no mūsu senču mantojuma, tāpēc daudzās indoeiropiešu valodās ir kopskanīgi vārdi un tie ļauj uztvert līdzīgus jēdzienus. Piemēram, bengāļu valodā durvis ir duār, rati - rāt, salds ir madu, šudar. Kad tekstus sāka tulkot Eiropas valodās, tad, lai apzīmētu noteikta veida stāvokli, sāka piemērot jēdzienu no Eiropas tradīcijas -meditācija, meditation. Tas nav veiksmīgs apzīmējums.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka sanskritā šis termins ir dhārana - koncentrēšanās un dhjāna - meditācija. Koncentrēšanās un meditācija veido veselumu, tie ir divi pakāpieni. Ir vēl trešais - kontemplācija, bet tas jau ir ļoti pieredzējušiem cilvēkiem. Kad sasniegta dhjāna, norimst domāšanas plūsma, domu nemiers. Izveidojas iekšējs klusums, un cilvēks jūt saskaņošanos, saplūsmi ar kaut ko plašāku nekā viņa ķermeniskās robežas. Viņš sāk piedzīvot saplūsmi ar apkārtējo dabu, mūzikas skaņām, apvārsni, mežu, jūru, uguni.
- Tas nozīmē zaudēt vielisko sajūtu, ka es esmu?
- Pat ne tikai vielisko sajūtu, bet tieši būrīša sajūtu. Notiek nevis sevis pazaudēšana, bet aprobežotības izjūtas pazaudēšana.
- Vairs nestaigāju aplociņā kā aita?
- Jā, izslīdi pāri aploka malām, sāc apzināties un piedzīvot sevi kā noteiktu lauku.
- Atgādina miglu.
- Pamēģini pārcirst miglu, tā tik un tā atjaunojas un plūst. Šis stāvoklis saistās vēl ar divām būtiskām pazīmēm, ko cilvēks parasti piedzīvo - tā ir problēmsituāciju noskaidrošanās, it kā atkāpšanās nostāk tādā ziņā, ka spējam nevis aizmirst par to, bet atlaist un pateikt: kālab es tik ļoti uztraucos, kā būs, tā būs, rīt būs vēl viena diena. Kā viena no būtiskām cēloņsakarības sekām šī stāvokļa rezultātā iestājas iekšējs miers, līdzsvarošanās, dažkārt tīrības, prieka, visaptverošas mīlestības sajūta. Būtiskākais, ka mieru, mīlestību, prieku izjūtam nevis tikai iekš sava ķermeniskā veidola, bet rodas izjūta, ka miers ir apkārt. Tā norāda uz autentisku pārdzīvojumu. Jo pārdzīvojums var būt arī iztēles spēle, iedvešana, mēģinājums sevi programmēt. Tad cilvēks sevī jūt mieru, bet apkārt viss ir haosā. Tas nozīmē, ka pārdzīvojums nav īsti garīgs un nav saistīts ar dhjānas stāvokli, bet ir sava veida virtuālā prāta konstrukcija un pašapmāns. Tāpēc ir nepieciešams runāt par meditācijas kultūras un garīgās prakses, garīgās pilnveidošanās paņēmienu kultūras kopšanu. Dhjānas stāvoklī valda iekšējs klusums, kas spēcina un dod piepildījuma sajūtu sirdī.
Dažkārt dzirdēts, ka cilvēki jūtas iztukšoti, es gribētu teikt, ka tas nav meditācijas rezultāts. Viņi ir apstājušies pusceļā, kļuvuši brīvi no domām un uzskata, ka tas ir garīgais stāvoklis. Nē, ja atbrīvo prātu no domām, tad šķiet, ka piedzīvo tukšumu, un viss pārējais ir iluzors no tukšuma skatu punkta. Bet, ja pasper soli tālāk un esi sirdī, tad tukšums piepildās, šķietamības nav, tu redzi vairākus apvāršņus lietām un norisēm. Tas, ko uztver ar ķermeniskajām maņām, ir daļa no īstenības. Bet daļa nav visa īstenība. Ir vēsturiski izveidojušās mācības, kas radikāli apgalvo: ja uztveram tikai daļu, nevis visu, tad viss, ko uztveram, ir kļūdains. Savukārt cita pieeja, ko es uzskatu par viedāku, saka: pat ja uztveram nepilnīgi, nevaram teikt, ka tas, ko uztveram, ar ko saskaramies, ir pilnībā šķietams. Vienkārši tā vēl nav visa patiesība, bet tā nav arī nepatiesība.
- Vai atceraties to brīdi, kad sajutāt sirds piepildījumu?
- Es to jūtu pašreiz. Piepildījums, pieredze nāk no mūsu garīgā centra, garīgās sirds, kas atrodas dziļāk - aiz fiziskās sirds. Dažkārt pieliekam rokas pie garīgās sirds un skaidrāk jūtam piepildītību, iekšējo pozitīvo, magnētisko spēku, kas piemīt sirdij, jo tā ir kā Visuma un dzīves ass. Ja cilvēks pazaudē sirdi, tad ar prātu viņš diemžēl nevar tikt galā ar pasauli. Viņam visu laiku caur pirkstiem izslīd kaut kas būtisks. Ne velti, vadot meditācijas nodarbības, citēju Antuāna de Sent-Ekziperī vārdus no «Mazā prinča»: būtiskais nav acīm saredzams. Vien sirds jūt.
Kad cilvēks piedzīvo domu nemiera norimšanu un vienlaikus sevis dziļumu, saplūsmi ar esības plašumu, tad domas dažkārt pazūd pilnībā un ir sajūta, ka pats izkūsti. Ne jau mēs pazūdam, pazūd mūsu neziņa. Kad tumšā istabā ieslēdz gaismu, vai gaisma sper tumsai? Nē, ir tikai gaismas trūkums. Gaisma ir skaidrība, apzinātība. Apziņai ir senāks vārds latviešu valodā - samanīšana, samaņa. Interesanti, ka vārds «samana» ir viens no jēdzieniem budismā un jogas tradīcijā. Samana - tā ir samaņa, samanīt - būt spējīgam apzināties.
Parasti cilvēka apzinātības lauks ir visai šaurs, to iezīmē ķermeņa apziņas robežas, kas piesaistītas maņu orgāniem. Nākamais pakāpiens ir emocionālās, enerģētiskās sajūtas, ko dažkārt cilvēki ar ekstrasensorām spējām jūt spēcīgāk. Seko domāšanas apziņa, kad aptveram intelektuāli, pasauli ietveram domā. Par prāta apzinātības lauku vēl plašāks ir sirds apzinātības lauks, jo ar sirdi mēs varam sajust kopību un vienotību ar cilvēkiem pat tūkstošiem kilometru attālumā. Māte, būdama Latvijā, var sajust dēlu Austrālijā. Tādu esības vienotību piedzīvojam un jūtam, pateicoties mūsu augstākajai būtībai, mūsu garīgajai sirdij.
Jogas literatūrā piemin sirds čakru. Es gribētu teikt, ka sirds čakra ir īpaša vieta, tā ir kā dubultzvaigzne - aiz tās atrodas klātesoša esības saule jeb tas, ko sauc par augstāko es, par dvēseli, esamības pirmtēlu eidosu. Tas izpaužas caur sirdi. Tad cilvēki neatkarīgi no vecuma, reliģiskajiem vai filozofiskajiem uzskatiem spontāni spēj piedzīvot esības vienotību. Visbiežāk tas notiek dabā vai klausoties dvēselisku mūziku, dzeju. Šādā brīdī notiek spontāna nomierināšanās. Pumpurs, kas visu laiku bija aizvērts, pēkšņi atveras. Zieds ir daudz lielāks nekā pumpurs. Pēc tam ziediņš aizveras un savelkas pumpurā, pārdzīvojums pāriet, un dažkārt tas rada atvieglojumu. Un cilvēki, pat nesaprazdami, kādēļ, atkal meklē iespējas izbraukt pie dabas. Viņi saka: relaksēties, atpūsties, restartēties. Viņi meklē ne jau dabu, bet gan daba palīdz nonākt līdz šim stāvoklim - iedzimtai meditācijas spējai. Tā pavīd noteiktos apstākļos - kādreiz vairāk, citreiz mazāk. Senie skolotāji, jogas veidotāji apjēdza to, cik vērtīga ir dabiskās mediācijas spēja, jo caur to notiek personības izaugsme.
- Tad kālab meditācijas spēja nav konstanta, kāpēc visu laiku nedzīvojam sirds meditācijas stāvoklī?
- Šādu jautājumu uzdeva bramaņu priesteri, vēdu skolotāji pēc tam, kad novēroja šādu stāvokli. Sākotnēji pastāvēja uzskats, ka tādu stāvokli piedzīvo varbūt tikai tie, kam ir zināšanas un kuri skandina mantras, daino. Vēlāk ievēroja, ka viss kaut kas notiek ar dažādiem cilvēkiem. Taču nesagatavots cilvēks nezina, ko tas nozīmē un ko ar to varētu darīt. Ir nepieciešama kompetence, bet, kā vēsturiski zināms, kompetence uzkrājas lēnām.
Tad, lūk, priesteri un skolotāji uzdeva tieši šo jautājumu, un kā atbilde piedzima joga. No dhāranas un dhjānas - koncentrēšanās un meditācijas - radās joga jeb sajūgs, savienojums. Ko mēs savienojam? Cenšamies veidot apzinātības tiltu starp mūsu ārējo uztveri, personību, apziņu, mūsu cēlāko un patiesāko, nezūdošo būtību, mūsu augstāko es, dievišķo dzirksti, dvēseli un visbeidzot - Visuma pamatu, Visuma dvēselēm, dievišķo, visaptverošos. Tā ir saikne starp mūsu ārējo būtību, iekšējo būtību un visaptverošo. Ja šī saikne tiek panākta neatgriezeniski, tad to var nosaukt par visaptverošu apgaismību jeb dieva vienotību. Cilvēks nedomā, viņam parādās tiešuztvere, viņš vienmēr ir saskaņā ar Visuma ritumu un dara to, ko vajag, un nedara to, ko nevajag. Nevajag ticēt, ka tā paredzēta tikai izredzētajiem.
Joga nozīmē uzmanības, elpošanas, iztēles, iejušanās un visbeidzot, vairākus gadsimtus vēlāk, arī fizisko vingrinājumu kopumu ar nolūku sagatavot, noskaņot, līdzsvarot, ievirzīt cilvēka ārējos apziņas slāņus, viņa ķermeni, zemapziņas dziņas, emocijas - šo saules pinuma verdošo katlu, kurš ik pa laikam saskrien galvā un rausta cilvēku. Tas attiecināms arī uz sabiedrību - ap nabassaiti, saules pinumu cirkulē vitālā enerģija, dzīves dziņas enerģētika. Tā vienlaikus rada gan agresiju, gan dinamiku. Nesakoptā veidā tā var izpausties destruktīvi, bet koptā veidā - ļoti radoši un konstruktīvi. Tātad - tikt galā ar emocijām, nemitīgi lēkājošajām domām. Prāts dažkārt atgādina…
- Pērtiķi?
- Vai augļu trauku virtuvē, ap kuru vasarīgā laikā pulcējas augļu mušiņas. Nav jau viņas dikti nejaukas. (Smejas.) Varam salīdzināt ar kukainīšiem, kas lēkā dīķa virspusē. Tie rada vibrācijas, un ūdens caurspīdīgums mazinās. Tu it kā redzi, it kā neredzi, tā kā skaidrs, tā kā nav skaidrs. Tā ir prāta daba - tā kā ir, tā kā nav...
- Nevar būt, ka prāts ir mūsu ienaidnieka, ja tas mums dots.
- Šajā gadījumā nevaru teikt, ka kāda no mūsu daļām ir pretstats, no kura vajadzētu atbrīvoties. Es gribu norādīt uz to, ka mūsu iekšējām daļām piemīt īpašības, kuras var būt destruktīvas pret mūsu dzīvi kopumā, ja tās neuzmanām, neiemācāmies kopt, valdīt, savākt. Mēs sakām: nu savācies taču. Kad cilvēks nesavācas, bet nojūdzas, tad nopūšamies: ak, dievs! Bet apzīmējums «nojūgšanās» norāda uz to, ka cilvēks ir pazaudējis veselumu, vienotību, tātad - jogu.
- Zaudējis harmoniju un līdzsvaru?
- Harmonija un līdzsvars var būt statiski, ja cilvēks slīgst pašapmierinātībā. Dažkārt līdzsvars var būt viegli smacējošs un valgojošs. Savukārt es domāju tādu harmoniju, kas saistās ar dinamisku izaugsmi, kad notiek svārstīšanās, tomēr to līdzsvaro. Un kas līdzsvaro? Spēja just vienotību, un tā ir raksturīga sirdij. Prāts visu aptausta, apskrubina. Tas sadauza un tad liek puzli. Bet neviens puzlis nekad nav ideāli atbilstošs kopainai, vienmēr ir kādas līnijas. Prāta realitātes pieredze vienmēr ir šaurāka, nekā dod sirds. Spontānie, iedzimtie meditācijas stāvokļi ļauj piedzīvot plašāk, vairāk un apjaust, ka esam kaut kas vairāk nekā tikai ķermenis, kas dzīvo noteiktu laiku. Kā reāli iespējams sajust vienotību ar kādu, kas ir viņpus tavām ķermeņa robežām, sajust viņa sāpi, prieku? Vai to var iztēloties? Vai analītiski izspriest?
- Izmantot savu pieredzi, piedzīvoto, izjusto.
- Tikai ar nosacījumu, ka ir kāds lauks, kurā mēs to atrodam, un katrs esam daļa no šī vienotā lauka. Kad pieskaramies vienojošajam, kas ir mūsos, tad uzreiz varam izjust vienotību otrā. Tiklīdz ar sirdi spējam attiekties pret pasaules lietām nevis ar labas audzināšanas attieksmi, kas ir virspusēja un nepietiekama, tad tie brīži, ko sauc par dabisko meditācijas, dabisko dhjānas stāvokli, ir mūsu samaņas, apzinātības lauka paplašināšanās brīži. Ne jau mūsu apziņa paplašinās, bet mūsu apzināšanās paplašinās. Senindiešu jogas veidotāji sacīja: tas, kurš atklāj augstāko sevī, atklāj augstāko visā. Tāpēc, ka ir tikai viens visaugstākais, bet pastāv nianse - tavas atskārsmes ir pakāpeniskas. Neatkarīgi no tā, kas ir cilvēka prātā, kas mantots no kultūras un vides, vai viņš ir ateists vai reliģisks fanātiķis, filozofiski, zinātniski vai mākslinieciski domājošs, pārdzīvojums nāk pie viņa. Bet uzskati, izglītība un domāšana var vai nu nomākt šīs pieredzes pieņemšanu un praktisku izkopšanu, vai sekmēt.
- Ja cilvēkam rodas vēlme saņemt atbildes uz jautājumiem, jo jautājums jau ir radies, kurā ceļa posmā uz esības vienotību viņš atrodas?
- Būtiski ir tas, ka no sirds nākošais ir plašāks nekā jautājums.
- Jautājums ir pārāk konkrēts.
- Izmantošu salīdzinājumu. Jautājuma formulēšana, izskaidrojot pārdzīvojumu, līdzinās kvadrāta iezīmēšanai riņķī - tas ir vienmēr mazāks. Gandrīz vienmēr, kad izmantojam intelektu līdzās mūsu pārdzīvojumu pasaulei, mēs spējam formulēt ievērojami mazāk nekā tad, kad piedzīvojam, jūtam. Tāpēc garīgā sirds ir augstāko, svētāko, tīrāko, vispārcilvēcisko, tikumiskāko īpašību kopums. Ja cilvēks ir iekšēji nobriedis, ja viņa iekšējā būtne ir gatava dīgt, tad parādās slāpe, viegls nemiers vai ilgas - pēc kaut kā tāla, nezināma, sirds ilgojas, sirds ilgojas. Jūti, ka ir kaut kas īsts, ir kaut kas vēl, dziļāks, patiesāks. Kā Veronika Strēlerte teica: tici tālumam.
- Intelekts ļauj uzkrāt zināšanas, bet gadās piedzīvot atklāsmi, ka zināšanas, informācija krājas kā veca draza bēniņos, jo to īsti nav kur likt, nezini, kā izmantot, bet izmest žēl.
- Tas ir saistīts ar iekšējiem izaugsmes pakāpieniem, kad cilvēks vēlas dziļāku piepildījumu, bet intelekts to nesniedz. Intelektam ir viss kaut kas par visu kaut ko, bet tas nav piepildījums un dziļums. Noteiktā brīdī cilvēks sāk izjust ilgas un slāpes, un dažkārt intelektuāli cilvēki var būt izteikti nelaimīgi un nevar paskaidrot, kāpēc. Tāpēc, ka viņi ir atrauti no sava kodola, no tās vietas sevī, no kuras ir izauguši. Vairums bērnu līdz piecu, septiņu gadu vecumam dzīvo ar sirdi un caur sirdi, tāpēc viņi ir priecīgāki nekā pieaugušie.
- Kāpēc tik maz no septiņiem miljardiem zemeslodes iedzīvotāju ir sasnieguši šo lielisko stāvokli?
- Strādāt ir grūti. (Smejas.) Mans meditājas skolotājs Šrī Činmojs teica - garīgums bez grūtībām ir nieki. Ko tas nozīmē? Gribētu raksturot ar tautas dziesmas rindām, kuras man ir ārkārtīgi iedvesmojošas: dod, dieviņi, kalnā kāpt, ne no kalna lejiņā. Tās saka: dod man šo grūto, smago izaicinājumu kāpt kalnā un neļauj kāpt lejā. Mēs taču zinām, cik jauki ir laisties no kalna ar ragaviņām. Uh! Tad, kad strādā, darbojies, piedzīvo grūtus un vieglākus brīžus, tad sāc novērtēt darba rezultāta vērtību, nopelnītās naudiņas vērtību. Ja strādā vairāk no sirds, nevis naudas skaitītāja attieksmes, tad visur ir sirds pieskāriens, cilvēks iemācās darīt labu tāpat vien, tāpēc, ka tas ir iedvesmojoši un skaisti, nevis tāpēc, ka par to būs Triju Zvaigžņu ordenis.
- Kā tad ir ar teicienu «dots devējam atdodas»? Kas viņam atdodas?
- Atdeve nozīmē izaugsmi. Ja dzīvoju pēc principa «dots devējam atdodas», es rēķinu, kādu labumu gūšu. Un apgriežu iespējas. Esmu intelekta būrītī, neļauju sev brīvi un spontāni darboties. Man jau ir gatava shēma, kura var būt efektīva un rezultatīva, bet tās rezultāti un efektivitāte vienmēr būs ar daudz mazāku piepildījumu un patiesās vērtības saturu attiecībā uz iekšējo būtību nekā tad, ja cilvēkam izdotos ievērot Jēzus vārdus: «Bet kad tu dari žēlsirdības darbus, lai tava kreisā roka nezina, ko labā dara.» Tāpēc, ka tādā veidā ļaujamies savam kodolam, intuitīvai dabai. Garīgā dzīve nav intelekta dzīve, tā nav sajūtu, taustīšanas un ošņāšanas dzīve. Garīgā dzīve ir sirds cēlāko izjūtu dzīve.
- Kad jūs to apjautāt?
- Es to apjautu, pateicoties Šrī Činmojam. Deviņdesmito gadu sākumā klausījos lekcijas par šo pieeju un pēc kāda laika sapratu, ka tieši to meklēju, jo beidzot izdzirdēju man būtisko - tā ir garīgā prakse, kuras vērtības ir nevis antisabiedriskas vai antisociālas tajā ziņā, ka noraida sabiedrības, pasaules un sociālās vides reālumu, nedēvē to par šķietamību un ilūziju, bet runā par sirds prakses kopšanu, pieņem sabiedrību un tās dzīvi kā savu turpinājumu, saskaņojas ar to. Jo sirds spēj saskaņoties, bet prāta idejas ir grūti saskaņot, tur šķīst dzirksteles. Sirds piedod un pieņem, un pasaule, kas atklājas caur sirdi, ir pavisam citādāka. Šrī Činmojs nekad neuzskatīja, ka viņš varētu būt tāds vienīgais, vienīguma jautājums uzreiz nošķir garīgo prakšu kultūru no reliģiskās kultūras. Reliģiskā kultūra vienmēr ir centrēta uz vienpatiesību, akcentē savu vienīgumu patiesības priekšā. Tāpēc notiek radikāla cīņa ar pārējām reliģiskajām kultūrām. Šis ir viens no motīviem, kādēļ pievēršanās reliģijai nevar risināt un atrisināt sociālās problēmas, jo reliģiskās kultūras formas un modeļi ir sevi izsmēluši.
- Vai tad baznīca nemēģina pielāgoties pieprasījumam, sabiedrības noskaņojumam?
- Šajā gadījumā varam runāt par to, ka dažādu reliģiju ietvaros ir cilvēki, kuri jūt universālo vērtību aicinājumu, to, ka ētika ir būtiskāka par reliģiju, kā teica dalailama. Es pateikšu savādāk: tikumiskās īpašības, ko mēs kopjam, piedzīvojam un praktizējam, ir būtiskākas par ticības apliecībām. Kad Mātei Terēzei no Kalkutas žurnālists jautāja, kā viņai sokas ar pagānu dvēseļu glābšanu no hinduisma nevēlamās ietekmes, kā viņa nes kristietības vēsti, viņa teica: mēs visupirms vadāmies no cietēju vajadzībām, nevis no ticības apliecības.
Nevar baušļu, likumu, normu formā iekļaut to, kas ir kā dzīvs tavas mīlestības, līdzcietības, piedošanas turpinājums tavā sirdī. Ja cilvēkiem ir dziļāka apjausma par garīgo dimensiju, viņi mēģina izcelt, parādīt šīs vērtības, atjaunināt skartījumu uz reliģiskām tradīcijām. To varam redzēt Latvijas kristietībā, pateicoties Jura Rubeņa ilggadējam darbam un sadarbībai starp Latvijas luterisko un katoļu baznīcu, kas ir iedvesmojošs piemērs, kā iedzīvinās kaut kas īsts un patiess.
- Jo nojauc mākslīgi uzbūvētas robežas.
- Tas ir būtiski - mākslīgās robežas. Cilvēki sāk vadīties pēc iekšējā vērtību satura, nevis pēc partijas statūtiem. Daudzi cilvēki dzīvo ar uzskatu, ka ir tikai viena patiesība un tā ir noformulēta vai dizainēta tikai vienā pieejā.
Ar ko atšķiras reliģiskā un garīgā pieeja? Apgaismotam garīgajam skolotājam nav problēmu norādīt meklētājam uz kādu citu apgaismotu skolotāju. Viņš negrasās apkarot citus. Ja no kādas garīgas personas jūtat daudz kritikas, tad ir jautājums, vai viņš tiešām ir sasniedzis to, par ko runā. Otra problēma ir naudas kāre, mēģinājums pārdot meditāciju, garīgās zināšanas par bargu naudu un uzskatīt, ka visiem ir jādod kaut kas pretī. Mans skolotājs Šrī Činmojs mani iedvesmoja, jo darīja to sabiedriskā kārtā, bez maksas. Kad tu no sevis dāvā, neprasi maksu, toties pretī saņem uzcītību un tiekšanos iemācīties. Šādā veidā viss līdzsvarojas - tava atdeve savienojas ar otra cilvēka atdevi un dod iespēju vairoties vienotībai, priekam, gandarījumam, piepildītībai. Ja visupirms vadies pēc sirds tiekšanās sajūtas, tad nekad nepazaudē ceļu.
- Mūžīgais jautājums, kas bija pirmais - vista vai ola? Vai cilvēks var sevi mainīt ar domu tīrību, sak, ja domāšu kaut kā skaistāk, tad mainīšos? Vai arī domu tīrība ir rezultāts tam procesam, kurā cilvēks mainās kompleksi?
- Jūsu jautājums attiecas tikai uz prātu, uz vienu no mūsu iekšējās ēkas stāviem. Prātam ir grūti būt tīram. Ja prāts spēcīgi darbojas, tad cieš fiziskais orgāns sirds.
- Mēdz teikt, ka sirds saplīsa. Prāta cilvēki piedzīvo infarktu, insultu?
- Ne vienmēr. Mēs runājam par tendencēm, nevis vispārinām. Ja ir nemierīgs, spēcīgs intelekts, var izjust, ka tas izdara spiedienu uz fizisko sirdi. Mums jāveicina ne tik daudz kritiskā domāšana, cik apdomība.
- Kritiskā domāšana mūslaikos tiek piesaukta kā vērtība, jo nekritiski domājošu cilvēku skaits ir gana liels, viņi seko idejai vai personībai nedomājot.
- Termins ir neadekvāts - tas nes negatīvu emocionālu impulsu. Domāju, ka jāmaina terminoloģija - jārunā par apdomības tikumu. Jo vārds apdomība neskan negatīvi. Vārdu kopējais emocionālais vērtējums ietekmē cilvēku.
- Sākumā bija vārds, apgalvo Bībele.
- Es gan domāju, ka sākumā bija klusums. (Smejas.) Vārdi varēja būt tikai pēc tam. Senindijas vēdiskā tradīcija runā par to, ka sākumā bija mantra Om. Interesanti, ka dziļā meditācijā sirdī var izdzirdēt šo skaņu, tā ir Visuma pirmskaņa, tātad tā nav izdomāta. Atkārtojot šo skaņu, var palīdzēt noskaņoties uz dziļāko esību. Mantriskie izteikumi var būt jebkādā valodā, kurā tos pauž cilvēki, kuri piedzīvo šos augstos, cēlos stāvokļus. Indija ir bijusi ārkārtīgi bagāta ar personībām, kuras sasniegušas neatgriezenisko vienotību ar būtisko sevī un ar pārpasaulīgo, un dalījās ar pieredzi. Pakāpeniski šo pieredzi absorbē Rietumu pasaulē.
Mēs dzīvojam laikā, kad, manuprāt, viena no būtiskākajām lietām sabiedrībā ir koncentrēšanās, meditācijas iemaņu, garīgās pilnveidošanās un visupirms sirds tikumisko īpašību - piedošanas, pateicības, vienotības, miera, prieka, iekšējās labvēlības, smaida, piepildītības kopšana, izmantojot sirds meditācijas pieeju vai citur pasmeltu pieredzi. Bet tā ir vēršanās uz savu iekšējā svētuma, cēluma un patiesuma, nesavtīgās atdeves avotu.
- Uzticēties sev?
- Nē, tam, kas ir dziļi mūsos, ko izjūtu kā īstu sevī. Kad sakām «es», «sev», tad ar to parasti domājam virspusējo «es». Tāpēc būtu precīzāk runāt par to, kas veido manu kodolu un būtību, un ar laiku meditācijā izveidojam skaidrāku, nepārprotamāku saikni ar kodolu, intuitīvo es un skaidrāk saskatām, ko vajadzētu darīt un ko - ne.
- Vai tā būtu atbilde uz jautājumu, kas es esmu?
- Tā ir atbilde uz jautājumu, kas man ir jādara? Atbilde uz to, kas es esmu, ir dzīves ceļš. Bet visupirms tas ir klusums, tāpēc uz jautājumu, kas ir patiesība, Jēzus klusēja un Buda arī klusēja. Dažkārt neatbildēja, jo zināja, ka tas, kurš jautā, nemaz negrib dzirdēt.
Katru reizi, kad atgriežamies pie savas iekšējās būtības, attīstām savu apzinātības spēju, tad radām apstākļus, kad cēlākās īpašības sāk izpausties mūsos. Mēs to darām tāpēc, ka jūtam - tas ir īsts un labs. Nevis tāpēc, ka mums vajag paradīzi vai piekto dimensiju. Mēs gribam būt īstāki, labāki un dalīties vienkārši tāpat.
- Nevis tālab, lai izskatītos labāki savās un citu acīs? Kā nesen aizvadītajos Ziemassvētkos, kad ik gadu sākas histēriska ziedošana un daudzi ziedotāji gaida pateicību un publiskas uzslavas.
- Tas atkarīgs no personības brieduma. Mēdz teikt «gara inteliģence», bet vajadzētu sacīt - garīgais sirsnīgums, sirds viedums, kas ir intuitīvs, izjūtams, silts, nevis abstrakts kā kalnu kristāls, skaists un vēss. Sirds īpašības ir klātesošas. Akcijas ir vērtīgas, jo mudina cilvēkus nebūt vienaldzīgiem. Bet, ja cilvēki to dara patiesi un sāk izprast, kāpēc tā ir vērtība, tad maina attieksmi. Vislielākā vērtība, ko vari šai pasaulei darīt, ir katru dienu mazlietiņ noslaucīt savas apziņas loga stiklu un savas sirds pavardā uzpūst spožāku liesmu, lai siltums un gaisma izplatās ap tevi, jo neviens cits tavā iekšējā pasaulē to izdarīt nevar. Gribu pārfrāzēt atziņu, par ko runāja Juris Rubenis - ja kristietība nekļūs kontemplatīva, citiem vārdiem, garīgi praktizējoša, tad tā nepastāvēs vispār. Iedvesmojoties no šīs atziņas, es gribētu teikt: sabiedrības būtiskāko problēmu risinājuma pamats un sākums nav un nevar būt politika un ekonomika, tās ir sekas. Cīņa ar sekām nerada risinājumu. Visu problēmu risinājums sakņojas atsevišķa indivīda iekšējās pasaules kultūras - jūtu, domu, emociju un dziņu - kopšanā. Tas ir kodols. Mēģināsim iedvesmot sevi un citus pilnveidoties, saskatīt sevī un citos labāko! Tikai labais dod spēkus iedvesmai darīt vēl labāk, pilnveidoties.
- Jūsuprāt, vai varam runāt par «new age» garīgumu, kad senās, intuitīvās zināšanas kāds pielāgo mūsdienu cilvēkam? Piemēram, Pēteris Kļava vai Juris Rubenis izvelk esenci, sakompilē un pasniedz sabiedrībai. Un šī mācība ir pamatota arī ar viņu pieredzi.
- Gan Kļava, gan Rubenis runā par šīm lietām, tāpēc ka viņi tās praktizē. Viņiem ir klusuma, meditācijas, iedziļināšanās pieredze. Tāpēc viņi runā to, kas ir nevis patapināts no grāmatām, bet lielākā daļa izdzīvota. Ir brīnišķīgi, ka kāds tiecas strādāt ar sevi. Jā, viņš kļūdās, nav pilnīgs, bet pieskaras intuitīvās virsapziņas atblāzmojumam, kas paplašina apzināšanās lauku mūsos. Nē, es to nedēvētu par «new age» garīgumu.
VALDIS SVIRSKIS
Filozofs, Latvijas Universitātes zinātņu maģistrs, ilggadējs meditācijas praktiķis.
Kopš 1994. gada apgūst Šrī Činmoja meditācijas jogu, praktizē sirds meditāciju.
Patīk japāņu režisora Hajao Mijadzaki animācijas filmas. «Tajās ir labestība, mīlestība pret cilvēku, gaišums. Filmās ir arī smagums, bet aiz tā ir cerība, mīlestība, gaisma. Tajās filmās ir sirds. Nereti apdāvināts cilvēks iztērē sirds talantus niekos. Bet Mijadzaki ar savu mākslu ir radījis «heart touching», sirds pieskārienu,» saka filozofs.
