Zvaigžņotās debesis saistījušas cilvēkus jau kopš sirmas senatnes. Ne tikai skaistuma un noslēpumainības, bet arī praktisku iemeslu dēļ, jo zināšanas par debesu spīdekļiem ļāva noteikt gadalaikus un gada garumu. Gadiem ritot, cilvēks spējis arvien tālāk ielūkoties aiz apvāršņa un paplašināt savas zināšanas par to, kas slēpjas Visuma dzīlēs.
Astronomija Latvijā savus pirmos soļus sāka spert pirms teju 150 gadiem, kad Latvijas Universitātes (tolaik Rīgas politehnikuma) tornī sāka darboties observatorija ar grozāmu kupolu. Par spīti visiem kariem un varas maiņām, Latvijā joprojām darbojas profesionāli astronomi - galvenokārt Baldones Riekstukalnā un Ventspils Starptautiskajā radioastronomijas centrā. Taču ir arī vietas, kur zvaigžņotajās debesīs var palūkoties ar teleskopu arī amatieri un vienkārši interesenti. Viena no tādām ir «Starspace» Suntažu pusē, kur darbojas Anna un Arnis Ginteri (viņi abi strādā IT jomā).
Skābbarības tornis un teleskops
Sākotnēji abi zvaigžņu pētnieki darbojušies Rāmkalnos, kur tika izveidota observatorija. Taču izrādījies, ka tā nav laba vieta astronomiskiem novērojumiem, tāpēc pārcēlušies uz šejieni un īstenojuši projektu vīra dzimtai piederošajā mājā. «Kaltiņos» observatorija ir iekārtota bijušajā skābbarības tornī, kas uzcelts kūts galā, bet pašā kūtī mitinās Ginteru simtgalvīgais aitu ganāmpulks. Nācies krietni pasvīst, lai šo būvi piemērotu jaunajam mērķim - tas bijis kā izmēzt Augeja staļļus. Taču šobrīd te ir ierīkota neliela lekciju telpa, ir arī aplūkojami vairāki nelieli debesu «ķīķeri». Taču pašā augšā izvietots Ginteru dārgums - viens no jaudīgākajiem Latvijas teleskopiem, kurš pa daļām iegādāts dažādās valstīs un pēc tam šeit nokomplektēts. Sarunas laikā, kas notiek augusta sākumā, gan varam tikai apskatīt aparatūru un skaisto ainavu no platformas augšas. Zvaigznes liedz aplūkot gan mākoņainās debesis, kuras teju, teju grasās pārplīst un samērcēt debesu vērotājus, gan pārāk gaišais laiks. Vislabāk to sākt darīt augusta beigās, kad naktis kļūst tumšākas un augšā notiekošais top skaidrāk redzams. Tomēr jāsamierinās arī ar neērtībām, jo apkures tornī nav, un zvaigžņu pētniekiem nākas norūdīties, izturot gana garas stundas aukstumā. Taču to var pieciest, ja ir iespēja redzēt to, ko slēpj Visums.
Anna teic, ka neba jau nu viņi vienīgie, kuriem astronomija ir kas vairāk par vaļasprieku. Ja Latvijā būtu vairāk skaidra laika, tad, iespējams, arī viņi ar vīru nodotos astronomijai. Viņa gan uzsver, ka zinātniskā līmenī debesis un spīdekļi tiek pētīti Baldonē un Ventspils Radioastronomijas centrā. Šobrīd viens no galvenajiem darbiem tur esot veco, analogo arhīvu digitalizēšana. Tas būšot liels ieguldījums nozarē, jo novērojumi, kas tur tapuši vairāku gadu desmitu garumā, ļaus salīdzināt vecos un jaunos datus. Tāpat Baldonē veic tuvākās Zemes apkārtnes pētījumus, kuru mērķis ir atklāt asteroīdus, īpaši tos, kas varētu būt mūsu planētai bīstami (šobrīd gan, izskaitļojot to orbītu, satraukumam pamata nav). Jā, un vēl tur tiek pētītas oglekļa zvaigznes. Kas tās tādas? Tās ir Saulei līdzīgas zvaigznes, un zinātnieki cenšas noskaidrot, kas ar tām laika gaitā noticis. Uzzinot to likteni, varētu prognozēt mūsu spīdekļa nākotni - arī tā izdzišanas brīdi. Anna nomierina, sakot: zinātnieki izpētījuši, ka tas varētu notikt vien pēc miljardiem gadu.
Kosmosa aģentūra un projekti
Tā kā Latvija darbojas Eiropas Kosmosa aģentūrā, tad tā ir iespēja vairāk izpausties šajā jomā arī mūsu privātuzņēmējiem un pētniekiem. Piemēram, aģentūra ir apstiprinājusi divus Vides risinājumu institūta zemes virsmas un jūras pētniecības projektus, kas ir ļoti augsts novērtējums Latvijas speciālistiem. Tomēr nākotne būs stipri atkarīga arī no tā, cik kvalitatīva būs mūsu darbība Kosmosa programmā. «Aģentūrā esam iestājušies, taču - tā kā ilgi nevarējām samaksāt dalības maksu, desmit jau apstiprinātos projektus nācās iesaldēt. Kāda var būt Eiropas Kosmosa aģentūras attieksme? Valsts piesakās, bet tad pēkšņi nobremzē, lai gan organizācija no savas puses visu izdarījusi: projektus pieņēmusi, tos izvērtējusi, izvēlējusies tos, kas tiek atbalstīti. Darbs taču tiek plānots un skatīts kopumā, bet tad pēkšņi viena dalībvalsts saka - nu mēs laikam tomēr nē. Tikai pēc ilgāka laika beidzot veic iemaksu,» pavīpsnā Arnis, piebilstot, ka - skaidrs, ka šie projekti uzreiz nenes atdevi, taču ilgtermiņā - noteikti. Un tas neattiecas tikai uz to nelaimīgo satelītu, ko Latvijai tā arī neizdodas palaist un kas stāv vairākus gadus uz zemes. Bet lai nu paliek neizdarītais! Uzteicami taču ir tas, ka mēs spējam piedāvāt konkurētspējīgus projektus, mums ir idejas, kas spēj izturēt pamatīgu atlasi. Un standarti un prasības tur ir augsti. Arī valstij to vajadzētu saprast un darīt visu iespējamo, lai noturētu tos cilvēkus šeit. Jo - ja jaunais cilvēks ir izgājis te vienu projektu un viņam vairs te nav ko darīt - saprotams, ka viņš meklēs vietu, kur ir vajadzīgs.
Diemžēl kopumā sabiedrība ir diezgan mazizglītota un uzskata, ka Latvijai nevajag ne astronomiju, ne kosmonautiku, jo «mēs taču kosmosā nelidosim un zvaigznes nepētīsim», nogroza galvu observatorijas saimniece. Viņa uzsver, ka mūsdienās nevar vairs iztikt bez satelītu pakalpojumiem, kas nodrošina gan sakarus, gan svarīgu informāciju. Šīm iekārtām, kas lido Zemes orbītā, vajag detaļas, un arī tās var piedāvāt mūsu valsts gudrie prāti. Šīs jomas attīstīšana un atbalstīšana būtu arī laba motivācija jauniešiem mācīties inženieriju un dabaszinātnes. Tas arī Latvijas uzņēmumiem, kas piedalās šajos projektos, būtu jauns papildinājums, un visi perspektīvie speciālisti neaizplūstu uz ārzemēm. Un - kas zina: varbūt tad zinātne kļūtu arvien spēcīgāka?! Turklāt šobrīd ir lieliskas iespējas valstīm kooperēties. «Latvijai nebūt nav jābūvē savas observatorijas vai kosmosa kuģi, mēs varam kļūt par dalībniekiem kādā citu valstu projektā un iegūt tiesības izmantot tajā iegūtos datus,» skaidro Anna. Daudz kas gan esot atkarīgs no valsts uzstādījuma un attieksmes pret šo jomu, arī no tā, vai atbalstīs inženierzinātnes un citu eksakto zinību apguvi - arī astronomijas. Par astronomu te var izmācīties pamatprogrammas līmenī, taču, augstāk kāpjot un specializējoties, - jādodas studēt citur.
Zināšanas, mīti un skola
Interesanti, ka Annas skatienu zvaigžņotajam debesjumam piesaistījis tas, ka viņas vecākiem bijusi liela zinātniskās fantastikas bibliotēka. Ielasījusies, un izrādījies, ka tā ir ļoti saistoša literatūra. Tad arī radies pamudinājums iedziļināties astronomijas gudrībās. Padomju laikā tas nebija liegts, varbūt arī pateicoties aukstajam karam starp ASV un Padomju Savienību un vēlmei apsteigt vienai otru kosmosa jomā. Ne velti daudzu bērnu sapnis bija kļūt par kosmonautu, lai varētu līdzināties pirmajam kosmonautam Jurijam Gagarinam - aplidot ap Zemi, apgūt ne tikai Mēnesi, bet arī Marsu un citas planētas. Tolaik šķita, ka tūlīt, tūlīt nonāksim arī uz Sarkanās planētas. Tas tomēr nav noticis, bet - kas zina... Nav jau jākļūst par kosmonautu, lai uzzinātu ko jaunu par Visumu, jo mūsdienās šajā nozarē ir daudz vēl pētāma - un to var izdarīt arī no Zemes. Ja arī nedarīt to profesionālā līmenī, tad kā vaļasprieks ir ļoti saistoši. «Tas ir pavisam kas cits - skatīties attēlus vai paša acīm ieraudzīt uz Mēness krāterus, mēģināt nopeilēt - vai tur ir redzams amerikāņu karogs vai ne. Visums ir ļoti krāšņs, ar teleskopa aci raugoties, - gan dzimstošas, gan mirstošas zvaigznes, komētas, asteroīdi, planētas. Ir redzēts arī kaut kas tāds, ko varbūt izdodas tikai vienreiz dzīvē, piemēram, komētas izvirdums,» aizrautīgi stāsta Anna. Par to visu var pārliecināties arī tie interesenti, kas te ierodas un noklausās abu pētnieku lekciju. Jo bez stāsta un skaidrojuma debesīs vērojamais ir tukša bilde. Diemžēl bez padoma vairākums spēj atrast vien Mēnesi, varbūt Saturnu vai vēl kādu debesu ķermeni. Izrādās, ka pat atrast Polārzvaigzni daudziem nav pa spēkam. Starp citu, skolā tiekot stāstīti mīti, ka tā debesjumā ir visspožākā. «Mēs cenšamies šos mītus sagraut un parādīt to, kas patiesībā tur, augšā, ir redzams, un paskaidrot, kāpēc to sauc par Polārzvaigzni. Tās var saukt par tīri praktiskām zināšanām,» norāda Anna. Savulaik astronomija skolā bija atsevišķs mācību priekšmets, taču tagad tā informācija ir integrēta daudzos citos, diemžēl pat pieļaujot kļūdas. Saprotams, kāpēc skolotāji nepievērš tik ļoti uzmanību tam, jo gluži loģiski šķiet - kas tad notiks, ja skolēns nezinās, kur atrast zvaigznājus vai planētas. Tad nu abi Ginteri mēģina aizpildīt šo robu un iepazīstināt apmeklētājus ar daudz ko tādu, ko slēpj Visums. Nē, ar pētniecību nenodarbojoties, esot gan dažas iekārtas observatorijā, kas veic astronomiskos mērījumus, bet to par zinātni nenosauksi.
Atklājumi, tehnoloģijas un citplanētieši
Taču nav šaubu, ka kosmoss ir ļoti interesants un daudzi atklājumi mūs vēl gaida nākotnē. Šogad pirmo reizi fiksēti gravitācijas viļņi, jo to izdarīt atļauj arvien jutīgākie instrumenti. Šobrīd ir jaudīgākais ir Habla teleskops, bet 2018. gadā kosmosā tiks nogādāts Džeimsa Veba, un tas būs būtisks solis uz priekšu, jo tad varēsim ielūkoties kosmosa dzīlēs vēl tālāk un detalizētāk. Cik tālu ielūkojas teleskopa acs? Nu tā spēj fiksēt pašus Visuma pirmsākumus, kad dzimusi pirmā gaisma - dažus simtus miljonu gadu pēc Lielā sprādziena. Jaunais aparāts to ļaus izdarīt vēl labāk, iespējams, ielūkoties tumšajos laikos, kad gaismas nebija. Par to laiku ļauj spriest arī lielais hadronu paātrinātājs. Iespējams, ka varenais teleskops dos iespēju uzzināt arī ko vairāk par melnajiem caurumiem.
Katra zinātne zināmā brīdī kļūst nedaudz fantastiska, kad ir iespēja spekulēt, teoretizēt. Arī astronomija, kas pieļauj, ka ir paralēlie visumi, citas dimensijas. Tāpat ir teorijas, ka Lielais sprādziens ir tikai viens no etapiem un tālāk sekos lielā saraušanās. Runājot par tehnoloģijām, Anna ir visai piesardzīga - ja tās sāks dominēt pār mums un cilvēks kļūst par to kalpu, gala rezultātā civilizācija iznīks. Anna atzīst, ka daudz kas, ko savulaik lasījusi zinātniskās fantastikas grāmatās, šobrīd jau ir pierādīts zinātniski, arī tehnoloģijas ieguvušas taustāmu veidolu, piemēram, planšetes, mobilie telefoni. Jādomā, ka tas esot tikai laika jautājums, kad arī kosmosa braucieni kļūs par ikdienišķu lietu. Tāpat Anna ir pilnīgi pārliecināta, ka kaut kur Visumā ir saprātīgas būtnes - jo šī telpa ir tik milzīga, galaktiku ir neskaitāms pulks, ka noteikti ir vietas, kas ir piemērotas dzīvām būtnēm: «Ir pārāk iedomīgi uzskatīt, ka esam vienīgie dzīvie organismi visā Visumā. Jautājums tikai - kur viņi ir un cik tālu? Vai viņi spēj līdz šejienei nokļūt, jo attālumi kosmosā ir milzīgi. Mums tuvākā galaktika ir 2,5 miljonu gaismas gadu attālumā. Tātad, ja mēs lidojam ar gaismas ātrumu, tik ilgi arī jālido līdz šai vietai. Ne velti mēs neesam nekur tālu tikuši no Zemes, jo nav tehnoloģiju, kas spētu mūs tik tālu nogādāt.» Ja svešā civilizācija būtu atklājusi kādus zvaigžņu vārtus vai teleportāciju un tās pārstāvji pie mums būtu atlidojuši, tad ir jautājums, vai mēs attiecībā pret viņiem nebūtu kā skudras pret cilvēku. Mēs taču arī tās pētām, taču - vai šie kukaiņi spēj mūs uztvert?
Zinātne, realitāte un fantastika
Lai neatpaliktu no nozares straujās attīstības, abi Ginteri mācās tālmācības programmā Lankašīras universitātē Lielbritānijā. Starp citu, ne jau viņi vienīgie, vēl pieci citi cilvēki no Latvijas studē šajā augstskolā tieši astronomiju. «Visu laiku sevi jāuztur līmenī: jāmācās, jālasa, jāvāc informācija. Dažkārt tā nāk tik strauji, ka nepietiek laika visu iepazīt. Daļu no uzzinātā, maksimāli populārzinātniski vienkāršotu, ievietojam arī savā mājaslapā. Un ziņu apjoms jau pārsniedzis 5000,» bilst Arnis. Ja pašam būtu iespēja pievērsties astronomijai tikai zinātniskā līmenī, tad viņš padziļināti pētītu spektroskopiju. Jo šī joma ir tik plaša, tāpat kā ārstniecība tā kļūst arvien šaurāka un specializētāka. Kādreiz astrologs, kas bija arī astronoms, aptvēra visu - gan zvaigžņu pētīšanu, gan cilvēka astroloģisko karšu veidošanu, bet tagad ir tik daudz speciālistu - planetologi, astrobiologi, astroķīmiķi... Ir kas pievēršas tikai Saules pētīšanai. Un drīz jau arī Marsam būs atsevišķa nozare, jo tas kļūs par vietu, kur cilvēks varētu pārcelties uz dzīvi. Endija Vīra romānu «Marsietis» Anna un Arnis vērtē kā labu, un, tāpat kā daudzas labas zinātniskās fantastikas grāmatas, tā pamudina cilvēku «rakt dziļāk». Zinātkāre un neatlaidība ir laba ceļazvaigzne. Arī spēja fantazēt, iztēloties ir ļoti labs dzinējspēks.
Ginteri joprojām ir Latvijas Fantāzijas un fantastikas biedrības, kas dibināta 2000. gadā, biedri - tiesa gan, vairs ne tik aktīvi kā kādreiz. Citur ārzemēs šāda veida organizācijas darbojas ļoti aktīvi, Latvijā gan mazāk, taču reizi gadā lielāka sanākšana tiek rīkota, kurā notiek, piemēram, tikšanās ar rakstniekiem. Tas ir arī domubiedru loks, kas ne tikai apspriež zinātniskās fantastikas un fantāzijas tipa grāmatas, bet aizraujas arī ar kāršu, datora un galda spēlēm, kas saistītas ar šīm tēmām. Arī Anna savulaik piedalījusies konkursos ar saviem zinātniskās fantastikas stāstiem. Tas gan prasa daudz laika, tāpēc patlaban viņa to nedara, taču cer, ka, pensijā aizejot, varēs atkal pievērsties rakstniecībai.
