Šovasar zinību festivālā «Helsus» Jelgavā ieraudzīju informāciju par mediāciju. Pienāca mierīga sieviete un rāmā, nosvērtā balsī izstāstīja, kāpēc starptautiskajā zināšanu festivālā ir vieta arī mediatoriem – salīdzinoši jaunas profesijas pārstāvjiem Latvijā. Un piebilda: man ir kolēģe, kas mediācijā izmanto arī astroloģijas zināšanas. Tā es iepazinos vispirms ar mediatori Lolitu Strodi un tikai intervijas dienā – ar viņas kolēģi un, kā atklājās, vienu no «Helsus» komandas, Viktoriju Porteri.
- Izvairoties no graboši sausa skaidrojuma - kas ir mediācija?
Viktorija Portere: - Strīdu risināšana ārpus tiesas. Tiesāšanās Latvijā ir ilgstoša, cilvēks var pārdzimt pa to laiku, kamēr strīds vēl nav atrisināts. Tāpēc tiesas iesaka mediāciju. Mediācijā cilvēki ar vidutāja palīdzību izrunā sāpi, savas intereses, un abi medianti atrod labāko variantu sev. Kāds trešais cilvēks no malas nelemj viņu vietā. Tas notiek tikai tāpēc, ka abi ir beidzot sadzirdējuši un sapratuši viens otru, izrunājušies par savām vajadzībām.
- Gan viena, gan otra strīdnieka intereses ir vienādi nozīmīgas?
Lolita Strode: - Citādi nevar būt. Cilvēki runā par savām interesēm un vajadzībām. Tā ir mediācijas būtība.
V. P.: - Gadās arī tā, ka aiz mediantiem stāv pelēkie kardināli, kas viņus rausta. Ja to nenoskaidro, tad situācija var būt gandrīz atrisināta, bet pēdējā brīdī pelēkais kardināls pasaka «nē». Tiklīdz mediators pamana, ka strīdā, konfliktā iesaistīti vēl citi, uz mediāciju aicina visas personas.
L. S: - Un par to vienojas ar abām iesaistītajām pusēm, jo medianti ir līdzvērtīgi. Tas ir svarīgi. Gribētu teikt, ka mēs uz tiesas dotajiem svariem nesveram cilvēku emocijas un jūtas.
V. P: - Tiesa redz likumus un notikumu un nospriež, kā vajag, bet noslogotības dēļ nevar iedziļināties. Mediācijā var izprast un izteikt cilvēku intereses.
- Tomēr cilvēkiem ir atšķirīgas ētiskās vērtības, uz kurām viņi būvē savu dzīvi. Ja vērtības katram ir dažādas, tad viņi runā dažādās valodās.
V. P: - Vissmagākās ir lietas, kad vērtības atšķiras. Tad vispirms ir jāsaprot otra cilvēka vērtības, jāpieņem, ka tādas pastāv, ka tādas var būt, un tikai tad jautājumu var atrisināt.
- No likumu viedokļa var pastāvēt dalījums, kā ir pareizi vai nepareizi, bet cilvēks cilvēkam savas «pareizās» vērtības uztiept nevar.
V. P.: - Taisnība ir katram sava, bet patiesība ir viena. Tas ir izaugsmes līmenis. Jo pieaugušāks cilvēks, jo ļauj citam būt brīvam un pats ir brīvs. Ja sevi neciena, nemīl, neļauj būt brīvam, apspiež sevi, tad nevar pieņemt citas domas un uzskatus.
- Strīdus un konfliktus izraisa emocijas? Ja konflikta būtību apdomātu ar vēsu prātu, iespējams, velns nebūtu tik melns, kā to mālē.
V. P.: - Konfliktu pamatā ir drošības izjūta, nauda iztikas nodrošināšanai, piederības izjūta, atzinība, pašnoteikšanās, taisnīgums un brīvība. Ja cilvēks nav sevi garīgi attīstījis, tad viņam svarīga ir drošība - pirmās čakras līmenī - un to viņš aizstāv. Viņam ir bail nebūt. Sasniedzot brīvības izjūtu, konfliktu ir daudz mazāk. Ja cilvēks zina, kas ir brīvība, viņš ļauj to piedzīvot arī citiem. Brīvība ir ļoti liela atbildība, nevis visatļautība. Ja jūtos brīvs, man jāuzņemas atbildība par sevi. Mūsu cilvēkiem ļoti pietrūkst drošības, un, ja kāds nejauši uzkāpj uz kājas, jūties ļoti apdraudēts. Garīgi var attīstīties tas, kurš ir gana paēdis. Kamēr esi izsalcis un mokies ar bada sajūtu, par citu neko nevar domāt.
- Vai tas nozīmē, ka Latvijā pirmā čakra nav atstrādāta, ja svarīgākais ir vajadzību piramīdas pamats, zemākais līmenis - drošība?
V. P.: - Mēs baidāmies, esam sevi iebiedējuši. Mūs biedē, un mēs baidāmies, jo ar to var manipulēt. Mēs baidāmies, jo nav iekšējas drošības, cilvēki nav pārliecināti par sevi, nav pašcieņas, un mēs esam priecīgi, ka varam baidīties. Vismaz kaut kas. Ja nevaram priecāties, tad varam baidīties, jo cilvēkam kaut kas ir jādara, uz vietas stāvēt nevar, tas nav iespējams.
L. S: - Konfliktus izraisa vajadzības, kas katram cilvēkam var būt ļoti dažādas vienā un tajā pašā notikumā. Mēs esam dažādi, un vajadzības ir dažādas. Kādā brīdī cilvēks var teikt: man to vajag principa pēc. Viņš pat nesaprot, ko iegūs, strīdu uzvarot tiesā. Ir tādi, kam nepieciešams gandarījums, ka viņš ir uzvarējis, un viss. Un vēl - cilvēki nerunā. Tas noved līdz strupceļam - viens saka «man vajag», un otrs - to pašu.
V. P : - Tas ir sansaras rats, kā veidojas liktenis. Cilvēks domā, no domām veidojas darbi, no darbiem - ieradums, no ieraduma rodas raksturs, no rakstura - liktenis. No likteņa - intereses un vēlmes. No vēlmēm - atkal domas.
- Mainot domas, rats iegriežas citādi.
V. P: - Jā, un veido citus darbus un ieradumus, raksturs mainās, slimības mainās vai to nav vispār, jo slimības veidojas no rakstura. Viss mainās. Vājākais punkts šajā aplī ir domas, un tikai domas var mainīt. Tas notiek tad, kad cilvēks ierauga medaļas otru pusi, vēl kādu redzējumu. To var parādīt kāds no malas.
- Vai mediators? Tātad mediators nav tikai tehnisks darbinieks, kurš nosēžas strīdniekiem pa vidu, bet gan izmanto savas zināšanas. Šajā profesijā jāprot izmantot gan dzīves pieredzi, gan psiholoģiju, fiziognomiku…
V. P: - Arī astroloģiju un numeroloģiju, visu zināšanu kopumu, kādā veidā var nolasīt informāciju par cilvēku. Katrai grumbai sejā ir nozīme. Ja ir cēlonis, tad ir sekas, un to var nolasīt. To spēj jebkurš, ja vien ar to nodarbojas. Mediatoram jājūt situācija, jāsaprot cilvēki un jāredz pāris soļu uz priekšu. Tad viņš var uzdot trāpīgu jautājumu, un cilvēks pats ierauga risinājumu. Man šovasar no četriem pāriem, kas gribēja šķirties, pēc mediācijas divi neizšķīrās.
L.S.: - Kad kolēģiem to stāstu, viņi saka: o, puse palika kopā. Jā, tas ir daudz.
- Arī jūs abas turpināt apgūt zināšanas par cilvēku?
V. P: - Mācījos astroloģiju, numeroloģiju, dziedniecību, fiziognomiku. Visu, kas var sniegt informāciju. Tagad mācos padziļināti un vispusīgāk. Man citu skatījumu uz pasauli iedeva maiju astroloģija.
L. S: - Es ļoti ātri sapratu, ka nevaru ar cilvēkiem runāt un šo darbu veikt, ja neizzinu un nemēģinu saprast vairāk un dziļāk. Pirmām kārtām jāsāk saprast, dzirdēt un izzināt sevi. Tad kā priekškars nokrīt un sāc citādi skatīties uz cilvēkiem - caur savām sajūtām, pieredzi un zināšanām ieraugi, cik cilvēks ir svarīgs un tajā pašā laikā mazs smilšu graudiņš. Runāju, un cilvēkam acīs ir asaras. Viņš saka: man nekad mūžā neviens neko tādu nav paprasījis. Ja es nemācītos izzināt sevi un saprast caur astroloģiju un citām zinībām, tad, esmu pārliecināta - nevaru būt labs mediators, nevaru palīdzēt cilvēkiem tā, kā vēlos.
V. P: - Es strādāju par advokāti un sapratu, ka man ne visai patīk tas, ko daru. Sāku mācīties tālāk, dziļāk, kamēr nonācu līdz mediācijai. Arī man sākumā pietrūka sapratnes, kāpēc notiek tieši tā, kā notiek. Sāku izzināt, kā veidojas cēloņi un sekas, un ieraudzīju, ka pastāv sistēma. To izzinot, varam paredzēt notikumus, redzēt rezultātu. Ja «pa ceļam» kaut ko izmainām, mainās rezultāts. Tāpēc ir svarīgi zināt, ka cilvēks var mainīt savu likteni, savu ceļu jebkurā brīdī, tikai vajag saprast, kā to izdarīt. Kā tu, Lolita, teici - tas iespējams tikai caur sevi. Ja saprotam, kā rīkojamies, ja, sevi pētot, līdz galam esam taisnīgi un godīgi, tad varēsim saprast jebkuru citu cilvēku.
- Sevi pētot, mēdz būt i sāpīgi, i bail no tā, ko varētu uzzināt. Negribas sevi mocīt un emocionāli uzšķērst.
L. S: - Vai, kā negribas! Ja rodas sajūta, ka jautājums par kādu notikumu nodara sāpes, vai, kā gribas pakāpties solīti atpakaļ. Bet, ja vari pārvarēt sevi, tad paveras cits skatījums.
V. P.: -Jābūt motivācijai, tad var pārkāpt sev. Ja ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt, tad ir motivācija tikt tam pāri. Kad tiekam operēti vai sāp zobs, mēs paciešam, jo zinām, ka pēc tam būs labi.
- No jūsu stāstītā secinu, ka mediatoram jābūt harmoniskam, sakārtotam cilvēkam, lai pēc iespējas labāk palīdzētu citiem. Vienmēr var sevī kādu uti uziet, pašattīstība nebeidzas nekad. Kad mediators ir «gatavs»?
V. P.: -Palīdzot citiem, palīdzam sev. Sākotnēji par mediatoru var strādāt tehniski. Mediators praktizē, un ar laiku rodas pieredze, līdz ar pieredzi - harmonija. Klienti atrod tieši to mediatoru, kurš viņiem vajadzīgs. Mēs nesatiekamies tāpat vien. Arī klienti mediatoram kaut ko iemāca.
- Mediators mainās pats, palīdz mainīties citiem un maina pasauli? Vai tā?V. P.: - Ezotērikā un astroloģijā runā par Zivju un Ūdensvīra laikmetu, kas nomaina viens otru. Zivis dzīvo katra savā ilūzijā. Ūdensvīra laikmets ir informācijas laikmets, un informācija maina visu. Mediācija ir informācijas saņemšana. No mediācijas var iegūt, ja esi atvērts. Līdz ar to mediācija ir instruments, kas Latvijā ienāk laikus - tad, kad cilvēks ir spējīgs uztvert un pieņemt. Kāpēc mediācija nesākās jau 2006. gadā, kad tapa koncepcija? Mediācijas likums ir pieņemts tikai 2014. gadā. Likumā ir ierakstīti ļoti skaisti vārdi: «Likuma mērķis ir radīt tiesiskus priekšnoteikumus tam, lai veicinātu mediācijas kā alternatīva domstarpību risināšanas veida izmantošanu, sekmējot sociālo attiecību harmonizāciju.» Kurā likumā vēl ir šāda frāze? Mediācija ir jaunās sabiedrības pamats, ierocis jaunas sabiedrības veidošanā. Ja cilvēks dzird sevi, sāks dzirdēt otru, ieraudzīs reālo situāciju, domās citādi. Es tam ticu, es ticu, ka sabiedrība kļūst skaista un attiecības kļūst skaistas.
- Kā būtu pareizāk - mediācijā nav uzvarētāju vai nav zaudētāju?
V. P: - Zaudētāju nav, jo katrs ir kaut ko ieguvis. Varbūt izkratījis sirdi, ticis uzklausīts, spējis izrunāties, pat ja nav panākta vienošanās. Cilvēks ir izstāstījis savu sāpi, un viņš kļūst mierīgāks, un citādi skatās uz pasauli. Arī otrs ir dzirdējis ko jaunu. Man patīk visu saprast, tāpēc mediācijā stāstu, kāpēc viens rīkojas šādi, otrs - tā. Un cilvēki tiešām sevī atrod bērnības aizvainojumu, kam otrs negribot ir uzkāpis kā uz varžacs. To atstrādājot, viss mainās. Ja tai sāpei izejam cauri un izārstējam sevi, tad varam pieņemt otru cilvēku. Varbūt neizārstējam sevi pilnībā, bet saprotam, ka varam piedot savas kļūdas. Ja varu piedot sev, varu piedot citam viņa kļūdas. Pajautājiet, kāpēc sev varu piedot, bet citam nē? Viņš ir tāds pats cilvēks.
- Ja sev nespēj vai neprot piedot?
V. P.: - Parasti tādi cilvēki piedod otram, bet pēc tam jūtas aizvainoti. Tomēr ar laiku mediācijā arī viņi sev piedod.
- Viktorija, jūs izstāstījāt par pāriem, kuri izlēma palikt kopā. Kādi ir jūsu novērojumi - cilvēki prot strīdēties un risināt konfliktus, viņiem ir svarīgi saglabāt labas attiecības ar to cilvēku, ar kuru konfliktē?
V. P.: - Tas ir atkarīgs no cilvēka rakstura un vēlmes. Ir tādi, kuri savtīgi izmanto mediāciju, lai sāpinātu otru, atrastu viņa vājās vietas. To var pamanīt un laikus apturēt mediāciju, lai nenodarītu pāri. Tagad cilvēki sāk citādi uztvert pasauli, redzu, ka viņi sāk aizdomāties un grib būt brīvi, pieņemt savus lēmumus.
L. S.: - Lielākā problēma, ar ko ikdienā darbā esmu saskārusies, ir - nerunāt un izdomāt otra cilvēka vietā, kā viņš, iespējams, domā. Kad prasu, kāpēc nepajautāji, man atbild: es tak’ viņu zinu, es tak’ viņu pazīstu. Lielai daļai no mums ir pazudusi elementāra, cilvēciska sarunāšanās. Daudz domāju par to, kā mediāciju varētu pasniegt skolās. Ja jaunieši zinātu mediācijas principus, tad nerastos konflikti, kuriem pat nebūtu jābūt. Tas viņiem noderētu arī turpmāk kā pieaugušiem cilvēkiem.
- Ar šādām zināšanām bērnu sagatavo, negribētu teikt - apbruņo, dzīvei. V. P.: - Trūkst elementāra priekšmeta - mācīties klausīties. Skolās un bērnudārzos būtu primārais uzdevums iemācīt klausīties. Mūs neviens nav mācījis saklausīt un saprast, ko dzirdam. Katram cilvēkam ir vairāki filtri, caur kuriem iziet skaņa un informācija. Informāciju, kas sāpina, sevī neielaižam. Mūsuprāt, tukšu informāciju nedzirdam. Tie irfiltri, kas cilvēkam veidojas socializācijas procesā. Ja tiek no tiem vaļā un vēlas sadzirdēt otru cilvēku, pasaule paveras plašāk, dzīve kļūst krāsaina, nevis tikai melnbalta. Bet cilvēks var dzirdēt un sadzirdēt, ja viņam piemīt pašcieņa vai pašvērtējums.
- Vai nav grūti saglabāt neitralitāti? Gribas taču kādreiz strīdniekiem piebikstīt - nu taču, akls esi, ka neredzi, kā jārīkojas?
L. S.: - Man visgrūtāk ir neteikt priekšā. Atrast pareizo jautājumu, un cilvēks atbildēs pats, jo tas būs tieši tas, kas viņam vajadzīgs.
V. P.: - Pamatu pamats ir nenodarīt sliktu. Ja pateiksi priekšā, tad uzņemsies atbildību par cilvēka likteni. Tas jau ir no ezotērikas lauciņa. Atbildība par sevi jāuzņemas katram pašam, tas ir mūsu izaugsmes pamatā.
- Vai mediācija beidzas arī ar neko, jo konfliktējošās puses nespēj atrast kopīgu valodu?
V. P.: - Notiek arī tā, jo mediators nelemj un nenorāda risinājumu. Gadās, ka tajā brīdī risinājuma nav. Paies laiks, tiklīdz cilvēks attīstās, sāk domāt citādi, parādīsies iespējas un risinājums.
- Ko tad, ja spalvas put pa gaisu, tā vien šķiet, ka klaigāšana beigsies ar dūru vicināšanu?
V. P.: - Risinājums rodas cieņpilnā atmosfērā.
L. S.: - Ja cilvēki ir gadiem klusējuši, nerunājuši un pieņēmuši savas domas par otru kā patiesību, tad mediācijā izlaužas emocijas, šķīst puņķi un asaras, bet tas tiek ļauts. Cieņa tā arī rodas. Emocijām jānāk uz āru, citādi tās kā bumba stāvēs un nekur neaizvelsies, nekas nenotiks.
V. P.: - Vajadzīgs līdzsvars. Jāļauj izteikties abiem. Ja runās tikai viens, tad otrs nevērsies vaļā. Nevar pieļaut situāciju, kad viens spējis izlādēties pilnībā, bet otrs negrib runāt un tiek izmantots.
- Vai spējat neitrāli izturēties pret ikvienu cilvēku, kurš atnāk pēc palīdzības? Citus vērtēt esam naskāki nekā laikus iekost mēlē. Un domām pavēlēt ir pavisam grūti.
V. P.: - Mēs esam ļoti dažādi, un jāļauj cilvēkiem tādiem būt. Tā padarām pasauli krāsainu.
L. S.: - Izstāstīšu sava kolēģa stāstu. Uz pieņemšanu atnāca cilvēks. No viņa nāca ļoti slikta smaka. Cilvēks grib runāt, atrisināt konfliktu, bet… viņš smird. Individuālā sesijā atklājās, ka cilvēkam no pārdzīvojumiem mainījusies hormonālā sistēma, ēšanas, higiēnas paradumi - viss. Viņš atrodas milzīgā diskomfortā ar sevi, un viņam to neviens nebija pajautājis. Mediācijas laikā viņš sāka mainīties. Stāsts ir par to, ka mēs redzam tikai ārējo čaulu. Kādas tiesības man ir atgrūst cilvēku? Arī smakai ir savs cēlonis. Man nav problēmu, lai kāds cilvēks atnāk. Viņš tik un tā ir cilvēks ar visiem saviem ārējiem veidoliem un čaulām. Būtība slēpjas dziļāk, to var uzzināt, runājot ar viņu.
- Ko jūs darāt, ja uz ielas kāds ļoti krīt uz nerviem? Analizējat, kāpēc tā jūtaties, kāpēc šis cilvēks šajā mirklī šķiet traucējošs?
V. P.: - Jā, domāju, kāpēc esmu piesaistījusi tādu cilvēku. Kas manā galvā nav tā kā vajag? Mēs jau redzam tikai projekciju, kas pastāv zemapziņā. Es arī jūs tādu redzu tāpēc, ka man ir stereotipi, man tā bilde saliekas tāda. Bet kāda esat realitātē, es nezinu. Runājot, jūs dzirdot, uzdodot jautājumus, varu redzēt savādāk. Ja kāds mani kaitina, tad kāpēc? Es pati esmu aizkaitināta. Citreiz tas mani nekaitinātu, es tādu cilvēku nedzirdētu un nepamanītu. Pat lasot grāmatu vai skatoties filmu, mēs katru reizi pamanām ko citu tāpēc, ka iepriekš tas nebija aktuāls. Kāpēc cilvēks, kurš ir ļoti iemīlēts un mīlēts, pēkšņi kļuvis neciešams? Vai tad viņš ir citādāks? Viņš ir tāds pats, es tikai neredzēju, biju apmāta. Man bija rozā brilles. Viņš nav mainījies. Tās ir mūsu gaidas, ka otram cilvēkam jāpiepilda manas vēlēšanās.
- Kā lai viņš par tām uzzina?
V. P.: - Pastāsti! Arī attiecībās ar sevi pamats ir runāšana. Kad cilvēks sāk attīstīties, viņš runā pats ar sevi. Skaļi. Visbiežāk sievietes. Sieviete formulē savu domu izrunājot. Radot teikumu, saliekas bilde. Vīrietis vairāk domā un tad pasaka. Sievietei vajag izrunāt, un viņa klausās sevī, ja vien sevi dzird. Pasakot un formulējot mēs zinām atbildi.
- Doma skrien ātrāk nekā izrunātie vārdi. Runājot tiešām esi spiests domāt, ko runā.
V. P.: - Cilvēks runā vienā tempā, bet domā - citā. Kamēr kāds runā, esam izdomājuši daudzas citas lietas, jo domājam ātrāk. Tāpēc mēs pilnībā nedzirdam otru, un ir svarīgi koncentrēties uz to, kas notiek šeit un tagad. Jācenšas iejusties tajā, ko stāsta sarunas partneris. Jārunā par savam vēlmēm un vajadzībām.
- Mana pieredze liecina, ka vīrieši par attiecībām runā pat vairāk nekā sievietes.
V. P.: - Ja vīrietim nav labu attiecību ar sievieti, viņam nav no kā smelties enerģiju. Ja nav enerģijas, nav ko dot tālāk, nav motivācijas. Līdz ar to viņam ir vitāli svarīgi, lai sieviete sniegtu to, kas viņam nepieciešams, un viņam jādod tas, kas sievietei vajadzīgs. Mēs nevaram viens bez otra. Jā, cilvēks ir pašpietiekams un principā var dzīvot viens, bet ja esam kopā, tad katram ir sava loma un viens otru papildinām. Ja abi ir pašpietiekami, tad sadarbība notiek citā līmenī. Runāju par čakrām. Sestās čakras līmenī ir jau cits sadarbības līmenis. Krieviski ir jēdzieni зависимость, независимость un созависимость. Atkarība ir ļoti slikta, jo tā ir vardarbība pret otru. Neatkarība ir vardarbība pret sevi, jo viens nespēj visu izdarīt. Būs pārstrādājies. Un, es teiktu, kopatkarība, nevis līdzatkarība, ir - abi kopā. Ir jārunā. Vīrietis maļas sevī, un ir jāizdabū laukā tas, ko viņš domā. Sievietei varbūt dažreiz jārunā mazāk, jo vienā teikumā viņa var pateikt tik daudz, ka vīrietis nespēj uztvert šo informāciju. Jābūt līdzsvaram. Bet noteikti jārunā abiem. Tāpēc sākt nekad nav par vēlu.
- Sabiedrībai aktuālos notikumos, jautājumos mediators nostājas pa vidu un runā ar visām pusēm un grupām?
V. P.: - Mediācija ir vajadzīga visur, kur nepieciešama vienošanās. Visur, kur ir ierosinātājs un vajadzības. Ja nav iespējams saprast otru cilvēku, tad nepieciešams vidutājs. Piemēram, administratīvās lietās vajadzīga mediācija, kaut gan tur ir lēmums un likums. Bet cilvēkiem vajag paskaidrojumu un izpratni, kāpēc tā jārīkojas, nevis tikai lēmumus. Rīgas bāriņtiesā bija pilotprojekts - mediācija ģimenes lietās, taču trūkst finansējuma. Ir pašvaldības, kas projektu ietvaros finansē mediāciju - daļa ir bez maksas, daļa - par puscenu. Tiek runāts, ka mediācija varētu būt Valsts ieņēmumu dienestā.
- Kas pilda mediatora lomu starp kultūrām un valstīm?
V. P.: - Politiķi to vien dara. Mediācija politikā tiek izmantota ļoti labi. Jo vairāk eskalēts konflikts starp valstīm, jo tas tiek risināts tālāk no šīm teritorijām. Politika ir pārsvarā mediācija, bieži kāda konfliktā neiesaistīta valsts uzņemas vidutāja lomu.
- Ko šis darbs nozīmē katrai no jums?
V. P.: - Tas ir mans ceļš, kā varu būt noderīga šajā dzīvē.
L. S: - Pirms desmit gadiem nevarēju iedomāties, ka man sagādās patiesu prieku un pat laimes sajūtu redzēt, kā pēc mediācijas divi cilvēki var komunicēt, paskatīties viens uz otru, pasmaidīt, iet pa ielu un sarunāties. Man pat tagad skudriņas skrien, man tas sagādā gandarījumu. Palīdzu, un cilvēki kļūst atvērtāki, labestīgāki pret sevi un viens pret otru. Viņiem ir iedots dzinulītis būt labiem
V, P.: - Arī iemīlēt pašam sevi. Es kopš bērnības meklēju izskaidrojumu, cēloņus, ja to neizdaru, nevaru pieņemt lēmumus, nevaru ieraudzīt, kāpēc man kaut kas jādara. Jau vecmāmiņa mācīja, kā nevajag darīt. Tad arī sāku domāt par to, līdz nonācu pie šīs profesijas. Mediators ir tas, ko es gribu, māku un varu - būt vidutājam, saprast, kāpēc rīkojos, kāpēc tā notiek un kas būs.
Dosjē
Lolita Strode
Par sevi: «Mācījos un mācos.»
Mediatore; maģistra grāds ekonomikā; pirmā līmeņa profesionālā augstākā izglītība tiesību zinātnēs; 10-11 gadus izzina visu, kas saistīts ar mediāciju un cilvēka jūtām un emocijām.
Izzina sevi.
Vaļasprieks - adīšana. Tā rosina domas. No dzīpariem, struktūrām, krāsām rodas alegorijas attiecībā uz cilvēkiem, notikumiem, dzirdēto. Līdzko rokās paņemts adīklis, ikdienas stress atkāpjas.
Dosjē
Viktorija Portere
Mediatore; kopš 1997. gada darbojas kā zvērināta advokāte; ekonomiste; praktiskā psiholoģe; 10 gadus studē astroloģiju, numeroloģiju, vēdas, dziedniecību - visu, kas saistīts ar holistisko veselību.
Starptautiskā zināšanu festivāla «Helsus» dibinātāja.
Vaļasprieks - šūšana. Par sevi: «Es perfekti zinu, kā izveidot piegrieztni, bet tagad šuju bez tās. Piegrieztni veidoju galvā un griežu. Kad izdodas, man tas sagādā gandarījumu, man nepatīk darīt vienu un to pašu. Un, jā, rokdarbi attīsta smadzeņu neloģisko puslodi.»
