Tautasdziesmas ir latviešu mantras, kas sevī slēpj dziļas domas un lielu vārda spēku. Tās spēj dziedināt, uzmundrināt un atvērt sirdi mīlestībai un dzīvespriekam. Dziedot kokles pavadījumā, šīs mūsu tautas garamantas ļauj vēl jo dziļāk piekļūt tuvāk sev, savam dievišķajam kodolam. Tā ir īsta meditācija un dziedināšana – par to pārliecinājusies Inga Karpiča, kura šo ceļu aizsākusi jau pirms kāda laika un arī citiem ir gatava to ierādīt. Tāpēc Inga kopējās, viņas rīkotās sadziedāšanās nosaukusi par «Dziedināšanu caur tautasdziesmu».
Inga ar mūziku bijusi kopā visu savu mūžu. Mācījusies Bauskas Mūzikas skolas kora klasē. Pirms pieciem gadiem piedalījusies realitātes šovā «O!Kartes skatuve». Tas bijis laiks, kad viņa dziedājusi lielākoties popmūziku, tad tieši šis pasākums licis saprast, ka šis nav viņas ceļš, un sākusi meklēt savējo. To atradusi, pateicoties arī tautasdziesmām. Un koklei. 2014. gadā viņa izdeva savu pirmo albumu «Dvēseles dziesma».
Pārbaudījums un pārmaiņas
«Tautasdziesmas pie manis nonāca pa apkārtceļu. Skolā tās mani nemaz neuzrunāja - likās tādas plakanas! Tās atradu pēkšņi - kad man bija dzīvē grūts posms, kas mani piemeklēja pēc šova - jutos pilnīgi iznīcināta, bez savas patības. Kā lelle teātra izrādē, kura dara to, ko liek, ģērbjas tā, kā liek, dzied tā, kā grib citi. Jutos psiholoģiski sagrauta, jo tā tur nebiju es. Pirms tam viss likās tik skaisti - būs lielā skatuve, dziedāšana, kas man vienmēr bijusi tik mīļa. Tagad, protams, saprotu, ka šiem pārbaudījumiem bija arī pozitīvas sekas, citādi es nebūtu izvētījusi ne sevi, ne savas dzīves vērtības,» par to, kas viņu atvedis pie tautasdziesmām, skaidro Inga. Meklējot sevi, meklējot spēka avotus, viņa jau bija atradusi jogu un meditācijas. Trūcis vien skolotāja, kas ievadītu dziļāk tajā visā, jo bijis tāds kā apjukums - visa ir tik daudz, informācija vienkārši plūda pāri malām. Kur lai rod īstos pieturas punktus? Taču kā jau daudziem - kāds notikums pēkšņi dod atspērienu. Radusies iespēja aizbraukt saulgriežos uz Tiltiņa kalnu Drustos. Pusotras stundas garo meditāciju taku, ko pārvar basām kājām, izgājusi, runādama ar augstākajiem spēkiem un cieši lūgdamās, lai tie palīdz atrast savu vietu šai pasaulē. Uzkāpjot virsotnē, bijuši arī dažādi rituāli - gan ar uguni, kas viņai ir īpaši tuvi, gan tikušas skandētas latvju dainas. «Man tas bija liels pārsteigums, ka tās ir pavisam kas cits, nekā es iepriekš atkārtoju vārdus: «Visi ceļi atslēgām…» Kas tas īsti ir? Jutu dziļu un patiesu vēlmi atklāt tur paslēpto jēgu. Sāku apmeklēt dažādus pasākumus, meklēt cilvēkus, kas pēta šīs lietas. Vienkārši piezvanīju un pieteicos ciemos. Man ieteica dažādus avotus un grāmatas, un palēnām sāka nākt informācija,» atceras Inga. Tā ļoti mērķtiecīgi tas neesot noticis, viņa ļāvusies dzīves plūdumam, kurš arī aizvedis īstajā vietā un laikā. Viņa bija apņēmusies darīt tikai to, ko sirdī dziļi apjautīs kā savu. Sekot savām sajūtām, savai intuīcijai. «Darīšu to, lai klāt būtu mana patikšana. Bet nesastādot plānu, tikai izvirzot mērķi, ļaujot pie tā nonākt tā - brīvi un dabiski. Tā es satikos ar sievieti, kas Gulbenē taisīja «Latvju zīmju vēstījuma taku», un viņa man teica: tev vajag savu kokli. Es biju tik pārsteigta - man kokli? Kāpēc gan?» par negaidītajiem dzīves pavērsieniem stāsta Inga. Tomēr ierosinājums sirdī aizķēries, un viņa piezvanījusi savai mīļajai bērnudārza mūzikas audzinātājai Mārai Zelmenei, kura bijusi pirmais meitenes pavadonis ceļā pie mūzikas. Skolotājai bijusi kokle, ko arī labprāt savai bijušajai audzēknei aizdevusi. Šim notikumam sekojusi vēl vesela rinda dažādu pasākumu, kurā meitene satikusi zīmīgus cilvēkus. Arī Inesi Kozuliņu, kura vēl vairāk pavirzījusi pretī tautasdziesmām. Sākušas muzicēt kopā. Bet nu pārliecinājusies, ka dainas ir īsts spēka avots, dažādu zinšu pilnas - ar tām var meditēt un rast harmoniju un sazemētību.
Kokle un tās enerģētika
Kā iemācījusies koklēt? Patstāvīgi, izmantojot klavieres, piemeklējot notis. Muzikālā izglītība noteikti palīdzējusi. Izrādās, ka kokli, ar kuru viņa muzicē šobrīd, gatavojusi pati. Pieteikusies nometnē, kur, nedēļu dzīvojot laukos, bijusi iespēja pagatavot savu kokli. Šādi pasākumi tiekot rīkoti diezgan bieži, un kokļu vai citu instrumentu gatavošana esot kļuvusi diezgan populāra. Kā tas notiek? Tās parasti ir nelielas grupas, un skolotājs soli pa solim skaidro un palīdz pašam izgatavot savu instrumentu. «Iedod platu dēli. Tad uzzīmē uz tā formu. Vislabāk to darīt, sekojot līdzi koka līnijām, kas tev palīdzēs tam veidot savu seju. Tā, lai tas viss būtu maksimāli dabiski. Pēc tam paņem kaltu un vēl citus rīkus - un uz priekšu!» pasmaida Inga. Vai jau kādreiz ar koka darbiem bija pazīstama? Nē, nekad iepriekš neko tādu neesot darījusi, bet bijusi tāda iekšēja paļāvība, ka noteikti izdosies. Uzreiz gan neesot izdevies pabeigt, tāpēc pie skolotāja vēl pēc tam uz pāris dienām aizbraukusi, un galu galā viss izdevies tā, kā gribēts.
Kad ir pašas darināts instruments, tad ir pavisam cita sajūta un spēlēšana, jo šķiet, ka tas ir pašas garīgais turpinājums. Enerģētika cita nekā tad, ja spēlē citam piederošu kokli. Paņem to rokā, uztausti ar stīgām melodiju, un skat - tā ar tevi runā! Vari pat nemācēt spēlēt, pat vienkārši skandējot to, rodas harmonizējošas sajūtas. Vibrācijas ir tādas, ka ar visu savu būtību tās uztver. Nereti rodoties sajūta, ka arī pati kokle vada viņas roku, saka priekšā - ko un kā spēlēt, tāpēc varot apgalvot, ka nekādā ziņā tas neesot tikai viņas vienas priekšnesums. «Es pret kokli izturos kā pret dzīvu būtni, cenšos pret to būt ļoti saudzīga. Kad tā atsitas pret kaut ko, liekas, ka viņai tas sāp. Instruments ir kā dievība, to nedrīkst likt zemē, tas jāciena un jāgodā,» saka Inga, rūpīgi un saudzīgi ietīdama savu kokli apvalkā un vēl noglaudīdama tās sānus. Viņa nepiekrītot tiem, kas domā, ka tas ir vien dēļa gabals, kas izcirsts no miruša koka. Esot taču tautasdziesma, kur pastarīte iet gar Daugavu un lasa baltus ziedus. Viņa iekrīt upē, un, kad viņu tā iznes krastā, tur uzaug kupla liepa. Svētā rītā atjāj Dieva dēli kokles griezt. Kad tā gatava un sāk spēlēt, meitenes māte uzreiz atpazīst un saka - tā dzied mana pastarīte. Kāpēc? Tāpēc, ka skaņa tiešām ir ļoti īpaša, tā spēj pacelt garu virs ikdienības.
Piekļūt tuvāk sev
Kad piedzīvojusi brīnumainus brīžus šādā kopējā muzicēšanā un meditēšanā, arī pati nolēmusi citiem tādus radīt. Tā bijusi uzdrīkstēšanās, jo pirms tam viņa gan bija uzstājusies uz skatuves, bet ne vadījusi citus. Pamēģinājusi un pārliecinājusies, ka iznāk. Kā tad notiek šī kopīgā dainu skandēšana? Vai ir kāds īpašs rituāls? «Pašā sākumā paskaidroju, kā atbrīvoties, uz ko vērst savu skatu un koncentrēties. Uzsveru, ka svarīgi ir būt iekšpusē, nevis uz āru vērstam. Būt te šajā brīdī, nekur citur. Galvenais ir mierpilnā atmosfēra, kad visi apsēžas uz grīdas aplītī un aizver acis. Tas nav koncerts, kur dziesma ir kā priekšnesums, kad tās seko cita citai un nu tikai jācenšas tām visām izskriet līdzi. Nē, te viss ir nesteidzīgi. Rāmi. Nekas nav jādara, nekur nav jāskrien, nekas nav jāpagūst. Vienkārši jāļaujas tam melodijas un balss plūdumam, arī pašam piedziedot līdzi. Tad pēkšņi var nākt tā labā apjauta, ka esi atslēdzies no ikdienas rūpēm, steigas un domu virpuļiem, kas nebeidzami riņķo pa galvu,» stāsta Inga, piebilstot, ka nu vairs lapas ar dziesmu vārdiem neizdalot, jo arī tāda lasīšana novērš uzmanību. Vienkārši, ik rindiņu atkārtojot, palēnām visi vārdus tāpat apgūst. Nereti pēc tādas iekšējas attīrīšanās varot atnākt neparastas, vārdiem neaprakstāmas sajūtas, arī atbildes uz kādiem jautājumiem, risinājums ilgi izsāpētām problēmām. Vēl būtiski - pašā noslēgumā jācenšas to gaišumu, kas ir sadziedāts, izplatīt pa visu ķermeni. To pat fiziski var just, kā tas notiek. Tā, lai dziedinošais efekts ir paliekošāks. Un ne tikai sevi izgaismot, bet arī to vietu, kur esi. Iet plašumā - aptverot pat visu pasauli. Piepildot to ar gaišumu, un beigās nonākt sevī atpakaļ. Jo, tā meditējot, tu tiešām it kā atgriezies no kaut kā plašāka. Ir pat vēlme atgulties un paildzināt to mieru.
Kā viņa izvēlas dziesmas? Daļu ieteikusi Inese Kozuliņa, dažas veidojusi pati. Arī no «Dvēseles dziesmas» albuma? Nē, tas gan vairāk veidots kā koncertprogramma. Parasti meditācijai, kas ilgst pusotras stundas, izmantojot kādas piecas dziesmas, kas tiek tā no sirds izskandētas. Pat atkārtotas tās nekad neskan vienādi. Bieži vien tajās atklājas kas iepriekš neuztverts, nesaklausīts. Piemēram, tādi spēka vārdi kā «ej, Laimiņ, tu pa priekšu...».
«Jāiet ir dziļumā, nevis jāskrien, pavirši pieskaroties. Dziesma ir jāizjūt, jāizdzīvo, tikai tad tā aizskan līdz sirdij, līdz pat šūnu līmenim. Tad tā atver iekšējās durvis, ļaujot atvērties un dziedināt. Ir reizes, kad es vārdiem uz vietas piemeklēju melodiju. Atkārtojot vārdus vēl un vēlreiz kā mantras - tie aiziet pavisam citā plānā. Kā un kas notiek - vai to maz var izskaidrot? Kas tie ir par spēkiem, kas pieslēdzas? Varbūt tas arī nemaz nav jāzina. Vienkārši dzīvo to dzīvi, kas ir dota. Tā, lai tev ir prieks, lai tevī ir gaišums,» par dzīves sūtību ir pārliecināta Inga. Viņa uzsver, ka griboties tajā, ko dara, ne tikai pašai iet dziļumā, bet arī citus aicināt to darīt. Ieklausīties sevī, būt ik pa laikam tikai ar sevi, klusumā.
Dabas īpašais veldzējums
Svarīgi ir arī būt dabā. Pat pilsētā var atrast vietu, kur ir zaļāks, tāpēc vasarās Inga rīkojot meditācijas parkos. Viena no mīļākajām vietām esot Ziedoņdārzs (pērnvasar gan tur bijis remonts, tad dziedāšana notikusi Viesturdārzā). Tur neesot tik uzmācīgas transporta skaņas, bet vecie koki radot īpašu noskaņu. Sēžot zem koka, izjūtas esot īpaši spēcīgas. Tāda pasargātība. Lai arī ļaudis iet garām, tomēr viņi netraucējot. Tieši vasarā pulcējoties lielākas grupas, jo cilvēkiem patīk būt laukā. Tas attīrīšanās efekts šķietot vēl lielāks nekā telpās. Cik bieži muzicējot tā? Cenšoties reizi nedēļā. Ik pa laikam izbraucot ārpus Rīgas. Esot muzicējusi dažādās Latvijas vietās. Varbūt arī reiz vadīšot nodarbību mežā - tas viņai esot tāds sapnis. Ik pa laikam jau kaut kas esot jāmaina, lai atrastu labāku pieeju. Tā, lai spētu vairāk dot citiem. «Parasti jau pēc nodarbības neviens īsti neizpauž, kā jūtas. Taču reizēm jau uzraksta, ko pieredzējuši - kādas interesantas vizualizācijas un pieredzes atnākušas. Gribētos, lai spētu iedrošināt citus meklēt pastāvīgu ceļu pie sevis, nevis tikai reizi nedēļā vai mēnesī ko praktizēt. Ievērot regularitāti, kas tad arī palīdz rast līdzsvaru un priekpilnas sajūtas,» teic Inga. Var jau arī izmantot citas garīgas tehnikas. Arī viņa to darot, piemēram, praktizējot Ātma kriju jeb dvēseles jogu (tā viņa satikusi savu skolotāju Šrī Svami Višvanandu), kas ļauj apgūt paņēmienus, kā nomierināt prātu, un dod spēku, mieru, pacietību, intuīciju, prieku un līdzcietību. Iemāca būt šeit un tagad.
Viņa jau saprot, ka otram var tikai parādīt ceļa virzienu, bet ceļš katram pašam jāiet. Reizēm gan tā gribētos paņemt vienu otru aiz rokas un vest kādu gabaliņu, taču piespiest nevienu nevar. Ja cilvēks nav tam gatavs, nekas tur neiznāks. Un kā gan arī var ko uzspiest, ja pati esot ceļa sākumā. «Ir tādi, kas uzreiz atrod to taku, kas viņam ir atbilstošākā, cits izmēģina vairākas. Es gan esmu izvēlējusies savu un nemēģinu satvert vairākus pavedienus uzreiz. Citādi tāda sadrumstalošanās vien iznāks. Bet noteikti tai jābūt piepildītības sajūtai, kas virza tevi pa dzīves ceļu. Esmu priecīga, ka izdarīju šīs izvēles, ka nebaidījos atmest to, kas nebija mans. Man patīk, ka varu dziedāt tā, kā vēlos, ģērbties tā, kā jūtos vislabāk. Dzīvoju atvērtām acīm un atvērtu sirdi, un tad jau īstās norādes un cilvēki atnāk. Ja kaut kas ir aplam, to jau sirdsapziņa uzreiz ziņo, nevajag tikai to nomākt. Nebaidies arī uzdot jautājumus: kur tu gribi būt? Ko vēlies darīt? Dzīve ir tik īsa - tajā vairāk vajag prieka, piepildījuma un harmonijas,» saka Inga. Viņa vēl atceroties laiku, kad pati sēdējusi modernā dizaina un reklāmas ofisā pie datora, stundas tecējušas garām kā pelēkas peles. Un ar katru brīdi vairāk un vairāk jutusies kā ieslodzījumā un bijusi priecīga, kad beigusies darba diena. Jā, māneklis jau it kā bijis: stabils darbs, alga, ierasta rutīna... Tomēr sapratusi, ka tas noteikti nav viņas dzīves ceļš, tāpēc bijusi priecīga, ka pēc trim pārbaudījuma mēnešiem viņu atlaida. Taču katrā ziņā viņa nenosoda tos, kas dara tā, kā viņa tolaik kantorī. Katram savs. Arī viņai.
