Horoskopi: ASTROLOĢIJA: Harisma. Personības spēks un gara lielums 3 komentāri
 
Horoskopi

ASTROLOĢIJA: Harisma. Personības spēks un gara lielums

 
Skatīt 7 bildes
Juris Rubenis / F64
Juris Rubenis / F64
Oļģerts Kroders / F64
Ita Marija Kozakeviča / Arhīvs
Pēteris Kļava / F64
Marina Kosteņecka / F64
Māra Zālīte / F64
Armands Puče / F64
 
ASTROLOĢIJA: Harisma. Personības spēks un gara lielums
1 / 7 Bildes 
 
 

Viņos ieklausās, no viņiem mācās, viņus citē. Viņus apbrīno, viņiem uzticas un pakļaujas. Par viņiem neaizmirst pat pēc nāves.

Vācu sociologs Makss Vēbers harismātiskus cilvēkus pielīdzinājis pusdieviem. Mūsdienās tik eksaltēti izturamies nebūt ne pret visiem cilvēkiem, kuriem piedēvējam īpašību kopumu, ko vienā vārdā apzīmē ar vārdu «harisma», taču, jā, tiešām, ir tādi, kurus daļa sabiedrības dievina. Jo harisma sevī ietver tādu īpašību kopumu, kas nepiemīt visiem cilvēkiem, kā arī īpašu varu – tādiem cilvēkiem uzticas un respektē viņu viedokli, viņi atstāj spēcīgu iespaidu uz sabiedrību, kas ir gatava pat pakļauties un sekot. Krievu līderisma treneris Radislavs Gandapass nosauc četrus kritērijus, kas ir raksturīgi harismātiskai personai: imidžs – izskats un izturēšanās, vara, psiholoģija un mistika.

Izvēloties septiņus Latvijā pazīstamus cilvēkus, «Praktiskā Astroloģija» ar numeroloģijas palīdzību pēc dzimšanas datiem nosaka to īpašību kopumu, kas ļauj pazīt harismātisku personību.

Juris Rubenis, luterāņu mācītājs, vairāku grāmatu autors, neoficiāli nosaukts kā viens no piemērotākajiem Latvijas Valsts prezidenta amata kandidātiem. Šobrīd viņa vadītais Elijas nams – kristīgās meditācijas vieta – kļuvis par tikpat pieprasītu un daudziem nepieejamu lietu kā biļetes uz atsevišķām Jaunā Rīgas teātra kulta izrādēm. Tā gribētos salīdzināt, zinot, kā uz turieni laužas. Iepriekš cilvēki brauca uz Torņakalna baznīcu klausīties mācītāja Rubeņa sprediķus, kuros izskanēja daudz vairāk nekā tikai Bībeles vārdi, tagad viņi dodas uz Elijas namu. Atmodas laikā Juris Rubenis bija viens no disidentiskās mācītāju kustības «Atdzimšana un atjaunošanās» dalībniekiem. Neatkarības atgūšanā šiem sabiedrības garīgajiem līderiem bija, iespējams, pagaidām neizvērtēta un nenovērtēta loma. Valstij un tautai izšķirošos brīžos viņš joprojām mudina ieņemt aktīvu pilsonisku pozīciju.

«Jurim Rubenim piemīt spēcīga pozitīva enerģija, ko varētu raksturot ar diviem vārdiem «nemiera gars», tāpēc viņam ir nepieciešams izcelties pārējo vidū un viņš spēj piesaistīt ļoti daudzus cilvēkus. Viņš drīkst strādāt ar lielām masām, jo cilvēkus viņa pozitīvā enerģija uzlādē, nevis ir kaitīga. Ir garīgi ārkārtīgi spēcīgs cilvēks. Rubenis savā varā spēj «paņemt», pakļaut auditoriju. Viņš strādā ar sirdi, caur sirdi, ļoti daudz no sevis atdod, un tas ir pareizais dzīves veids. Viņam ir jādod citiem. Dzīves ceļu bruģējis pats saviem spēkiem, viegli nav bijis,» raksturo sertificēta numeroloģe Ineta Ventniece-Krīgere.

Pēteris Kļava, bērnu ārsts un reanimatologs. Viedokļu līderis, kurš izsakās ne tikai par problēmām savā profesionālajā nozarē, bet baksta ar pirkstu sabiedrībai acī, lai, Raiņa vārdiem runājot, tā mainītos uz augšu. Šķiet, reizēm viņš nogurst būt vidutājs starp ideju un realitāti, starp ideālu un ikdienas trulumu, un tad šķīst ārsta vārdiskie zibeņi un pērkoni. Sešus gadus vadījis televīzijas sarunu raidījumu «Šeit un tagad». Dibinājis biedrību «Reanimare», kas meklē un palīdz meklēt citiem atbildes uz jēgpilniem jautājumiem. Lasa lekcijas, vada seminārus. Viņa ilggadējais, profesionālais un pašaizliedzīgais ieguldījums smagi slimu bērnu ārstēšanā novērtēts ar Atzinības krustu.

Arī viņam piemīt ļoti liela enerģija, kas ļauj būt par sabiedrības garīgo vadoni, jo viņš nespēj dzīvot tikai savā čaulā vien. Svarīgi, lai viņš saprot, kurp ved pārējos, jo daudzi harismātiskajam ārstam seko akli, nedomājot. Pēteris Kļava prot sevi pasniegt, viņš ir gudrs cilvēks, un uz viņu var attiecināt Gandpasa kritēriju – mistiķis jeb 1964. gada indigo bērns. Viņš ir talantīgs tajās jomās un sfērās, kurās darbojas. Tāpēc viņu nevar neieraudzīt. Prot aizraut, suģestēt, iedvesmot. Arī viņš ir cilvēks, kuram ir citiem jādod vairāk, nevis jāizvirza sevi pirmajā vietā.

Cilvēks, kurš neaptraipīja ideālus – Ita Marija Kozakeviča – noslīka (vai tika noslīcināta?), peldoties jūrā. Citā valstī, citā jūrā. Filoloģe, žurnāliste un sabiedriska darbiniece, Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāte, viena no aktīvākajām Latvijas PSR Tautu foruma organizētājām pašā Atmodas sākumā. Aktīva tautfrontiete. Tauta savu cieņu viņa parādīja, 1990. gadā izvēlot par «Sievieti Latviju». Viņai piestāvētu tituls «Māte Latvija», j o Itas Kozakevičas dzīves mērķis bija darīt labu – cilvēkiem, valstij, visiem. Vaira Vīķe-Freiberga Itu Kozakeviču nosauca par Latvijas brīvības un neatkarības simbolu. Viņas vadībā tika atjaunota Latvijas Poļu sabiedrība un izveidotas poļu mazākumtautības skolas Latvijā, kļūstot par neformālu vēstnieci starp Latviju un Poliju. Viņa mīlēja Latviju un Poliju, latviešus un poļus.

Ita Kozakeviča spēja saprasties ar ikvienu cilvēku, tāpēc viņa, tēlaini runājot, patika visai pasaulei, lai gan pati ikdienā labāk jutās, ja atradās starp dažiem cilvēkiem, nevis milzīgas auditorijas priekšā. Sievišķības iemiesojums, kas ap sevi izstaroja gaišumu un labestību. Cilvēks, kurš bez vārda runas deva citiem vairāk nekā prasīja sev. Gaiša personība, labdare, ļoti atbildīga un patriotiska, toleranta. Prata likt lietā psiholoģes spējas. Neordinārs un izcils cilvēks.

Armands Puče – žurnālists, uzņēmējs, rakstnieks. SIA «Mediju nams» vadītājs. Viņam bijusi strauja karjera žurnālistikā, tagad – autoritāte sporta žurnālistikā. Viņa pieredze un zināšanas sportā ļauj izteikties tik trāpīgi, ka skaidas lec – maisā neiebāzīsi. Meklē atbildes uz urķīgiem jautājumiem un izvirza drosmīgas versijas dokumentālajā prozā. Tā bagāža, ar kuru Armands Puče nācis pasaulē, ļauj būt par skolotāju ne tikai jaunajiem un topošajiem žurnālistiem, bet arī krietni vecākiem cilvēkiem.

Numeroloģe nosmej, ka acītē dzimis cilvēks nevar nebūt harismātisks. Armanda dzimšanas diena ir 21. novembris. Viņam piemīt izteikta vīrišķā enerģija, tāpēc būtiska profesionālās dzīves daļa saistīta ar sportu, nevis, piemēram, ar garīdzniecību vai medicīnu. Armands Puče suģestē ar intelektu, prasmi sevi pasniegt jebkādos apstākļos. Viņā ieklausīsies pat tad, ja Armands būs ģērbies nevis uzvalkā, bet dungriņos. Gandrīz vienmēr prot sevi turēt rāmjos, kas ir būtiska imidža daļa. Ir sava gada – 1968. – indigo bērns, tātad mistiķis. Un prot piesaistīt daudzus, jo cilvēkus viņa enerģētika neatgrūž. Tā ir pozitīva. Viņš savu dzīvi veidojis pats, un šī pieredze – gan puni, gan sasniegumi – ļauj pakļaut un iedvesmot plašu auditoriju.

Marina Kosteņecka – krievu rakstniece, publiciste, radio žurnāliste. Darbojusies Latvijas Tautas frontē, bijusi PSRS tautas deputāte, apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Piedzīvojusi situācijas, kad ir svešā starp savējiem un savējā starp svešiem. Par spīti visam, viņa turpina mīlēt cilvēkus un nenodod savus humānos ideālus. Viņa nav spējusi stāvēt malā ne tad, kad vajadzēja cīnīties par Latvijas neatkarību (tajā skaitā Maskavā, turklāt Kosteņecka bija viena no pirmajām, kas par Latvijas neatkarību rakstīja krieviem un krieviski runājošiem), ne tad, kad vajadzējis pievērst uzmanību Latvijā sāpīgām problēmām. Šā raksta autore joprojām atceras Marinas Kosteņeckas rakstus par bāreņiem. Viņa rakstīja arī par Černobiļas katastrofu un tās varoņiem, par karu Afganistānā un to, kā tas ietekmējis cilvēku likteņus Afganistānai tālajā zemē Latvijā.

Cilvēks, kam piemīt milzīga izturība. Lai cik daudz Marina Kosteņecka būtu plosīta, viņa vienmēr palikusi pati un saglabājusi savu būtību un mugurkaulu. Kaut arī viņa, krieviete būdama, cīnījās par Latvijas neatkarību un starp latviešiem ir cienīta un godāta, arī savu tautiešu vidū Marinai Kosteņeckai nav daudz nelabvēļu. Viņa nekad nesabruks, tāpēc ir piemērs citiem. Viņas harisma meklējama neparastajā personībā un psiholoģes talantā. Viņa it kā iemiesojas cilvēkos, ar kuriem ir kopā pat uz īsu brīdi. Līdzpārdzīvo un jūt līdzi, tādējādi ļoti tuvu – dvēseles attālumā – pienāk tiem cilvēkiem, par kuriem raksta, ar kuriem sarunājas un kuriem palīdz. Ļoti lādzīga. Pašpietiekama. Atpazīstamību ieguvusi, pateicoties savam darbam, nevis apstākļu sakritībai. Un darbs ir paliekošāka un cienījamāka vērtība cilvēku atmiņā.

Māra Zālīte. Viņas amatu un titulu saraksts ir garš. Dzejniece, dramaturģe, prozaiķe, sabiedriskā darbiniece. Līdz piecu gadu vecumam augusi ar stāstiem par Latviju, jo atradās izsūtījumā. Bez pompozas patriotisma izrādīšanas viņa tik un tā ir Latvijas simbols, jo runā par ētiskām un garīgām vērtībām un to saglabāšanu. Māra Zālīte ir uzrakstījusi vienus no skaistākajiem mīlestības vārdiem Latvijai, kam komponists Uldis Stabulnieks uzrakstīja mūziku – «Tik un tā».

Mārai Zālītei piemīt ļoti spēcīga vēlēšanās un spēja sevi pierādīt un sasniegt mērķi. Viņas mērķtiecība ir cieņas vērta. Darbīgs cilvēks. Viņa spēj pulcēt ap sevi cilvēkus un panākt, ka viņā ieklausās. Cilvēkus šāda enerģētika piesaista, tāpēc par viņu balso vairākums, viņa patīk vairākumam. Mārā Zālītē ir apvienots ļoti spēcīgs ierocis labā nozīmē – viņai piemīt dvēseles un sirds enerģija. Tas ir milzu spēks, un to nevar nesajust tautas egregora līmenī. Atpazīstamība viņai ir ielikta šūpulī, jo piemīt spēcīga līderisma enerģija. Tāds cilvēks nekad nebūs nepamanāms diedziņš lielā, kopīgā auduma baķī.

Režisors Oļģerts Kroders kļuva par leģendu dzīves laikā. Un sievietes viņu dievināja. Par viņu teikts: «Bez Krodera Latvijas teātris 20. un nu jau arī 21. gadsimtā nav iedomājams.» Ar pasauli viņš runāja caur iestudētajām izrādēm. Citējot aizsaulē aizgājušo teātra un kino kritiķi Normundu Naumani: «Nu ko var darīt, ja mums valstī ir divarpus režisoru? Mākslinieku. Alvis Hermanis un trīs K – Kairišs, Ķimele un vecais Kroders. Pārējie – vairāk vai mazāk deģenerējušies amatnieki (taisnības labad jāsaka, būtu jau priecīgs, ja teātrī vairāk strādātu arī skarbais psihologs Pēteris Krilovs). (..) Kroders ir piemineklis vecajai, klasiskajai režijas skolai, kurā bija Jaunušans, Liniņš un kura modelēja teātri pēc harmonijas un labas literatūras principiem. Tie bija meistari, Kroders joprojām ir, kaut arī viņa izrādes vairs nav ar to duku.»

Izsūtīts uz Sibīriju, savu pieredzi vēlāk aprakstīja autobiogrāfiskajā stāstā «Mēģinu būt atklāts». Visbaisākos izsūtījuma laikā piedzīvotos notikumus Kroders aprakstījis ar vieglumu – ne tikai tāpēc, ka atmiņas pārklāj piedošanas patina, bet arī tāpēc, ka bija ārkārtīgi labsirdīgs cilvēks. Tomēr viņa vārdos ietērptais vieglums ir mānīgs. Kad nebija jārunā par sevi, bet par norisēm sabiedrībā, viņš spēja pateikt skarbi. Piemēram, 21. gadsimtu nodēvēja par garīgās kultūras demontāžu.

Oļģerts Kroders bija intelektuālis un gaišs cilvēks. Iekšēji ļoti pareizs cilvēks, bet tajā pašā laikā – ļoti sarežģīta personība, kam nekas nenāca viegli. Dzīvē viss bija jāpierāda un jāpanāk saviem spēkiem. Arī viņam slava un atpazīstamība bija likteņa lemta, pats pēc tās netiecās, pāri līķiem nesoļoja. Šķietami pašpietiekams (tiem, kuri viņu nepazina), tomēr viņa vislielākā vēlme bija būt vajadzīgam, vienalga kādos apstākļos, vienalga kur. Iespējams, tāpēc viņš pārcēlās uz dzīvi Valmieras teātra ēkā un jutās labi – lai tikai būtu saprasts un netiktu atstumts. Oļģertam Kroderam piemita smalka un jūtīga enerģija, tāpēc viņš vislabāk izprata sievietes.

Komentāri [3]
#
ome 24.decembris 2015 10:47 atbildēt
Nesmuki visu laiku citus apgānīt.Ļoti labi,ka ir pozitīvi raksti.Pati atbalstu visus nosauktos.
 
#
zinošais » ome 29.decembris 2015 7:04 atbildēt
.......... PATI .... kas tu tāda esi ???
 
#
kāds talants 24.decembris 2015 1:19 atbildēt
Cik viedi par citiem numeroloģes spriež; kā pirdienu izspiež, tik apgaroti un slaidi!
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers