Astroloģija un citas smalkas maņas palīdzējušas Paulai Līcītei nonākt īstajā laikā īstajā vietā, bet vēl jo vairāk palīdzējušas nenonākt neīstajā vietā.
Paula Kristīne Līcīte dzimusi 1889. gada 20. augustā un mirusi 1966. gada 11. augustā. Dzīves laikā izpelnījusies Latviešu Konversācijas vārdnīcas XII sējuma (R., 1935) 23 337.–23 338. slejā apliecinātu komponistes vārdu, pēc nāves – vietu «Meža kapos, kur ceļi krustojas», citējot Paulai Līcītei veltītu monogrāfiju, ar kādu tiek pagodināts ne kurš katrs mūzikā vai jebkurā citā jomā darbojies un/vai vietu Meža kapos nopelnījis cilvēks. Bija jāpaiet daudziem gadiem pēc Paulas Līcītes nāves, līdz beidzot 1985. gadā varēja iznākt grāmata «Vasaras pastorāles», ko muzikoloģe Silvija Stumbre (1925–1987) bija iesākusi jau grāmatas varones dzīves laikā. Grāmatas autore izspruka par mata tiesu no savas varones Paulas Līcītes patiesā paredzējuma pašai par sevi, ka «monogrāfiju es vairs nelasīšu» (citāti 135. un 134. lpp.).
Tas nekas, ka grāmatas iznākšanas laikā tās varones vārds «var atgādināt tikai izskanējuša akorda grūti uztveramo atbalsi» (5. lpp.). Grāmatas autorei un izdevniecībai galu galā bija izdevies uzminēt valsts pārvaldes aparātā nobriedušo vajadzību darīt zināmu sabiedrībai, ka dzīvojusi reiz tāda Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbiniece (126. lpp.), kas «interesējās, kā un ko meklēt zvaigžņu rakstos, un dažkārt labiem draugiem un kolēģiem sastādīja horoskopus» (60. lpp.). Tālāk 132. lpp. atklāts – «runājot par sapņiem, Paulai Līcītei tie nereti bijuši gaišredzīgi». Par vēl trešo Paulai doto iespēju ielūkoties nākotnē atceras viņas tieši pēcteči. Pēc viņas mazdēla Māra sacītā, piepildījies tas, ko ome saredzējusi nākotnē pēc kārtīm.
Paraugāmies – grāmata par Paulu Līcīti iznāca 1985. gadā, kad Padomju Savienībā varu pārņēma tās pēdējais vadītājs Mihails Gorbačovs. Viņa karjeras astroloģiskais skaidrojums Lolitas Mališčicas izpildījumā iepriekš ir pieminēts «Praktiskās Astroloģijas» 2015. gada 4. numura 33. lpp.: «Urāna sekstila laikā bija izdarīts pēdējais mēģinājums reformēt PSRS, jo bija skaidrs, ka ar vecajiem paņēmieniem varu noturēt paliek arvien grūtāk. Pie varas atnāk Gorbačovs.» Astroloģijas atgriešana komunistiskā režīma stingri kontrolētajā masu komunikācijā bija manāma jau kopš pagājušā gadsimta 80. gadu sākuma. Tieši tāpēc ir pamācoši «Vasaras pastorālēs» atrast divas citas pozīcijas, kurās režīms 1985. gadā vēl uzskatīja par iespējamu noturēties līdz pasaules galam.
Pirmkārt, nedrīkstēja atzīt, ka profesionāla astroloģija latviešiem būtu kādreiz iepriekš bijusi. Nē, īstā astroloģija jau bija jāiekļauj to sasniegumu sarakstā, par ko latviešiem vēl tikai būs jāpateicas Padomju Savienībai, kas apgādā Latvijas PSR ar Maskavā un citos pasaules mēroga kultūras un zinātnes centros radītiem produktiem. Ja kaut kas šiem produktiem līdzīgs tomēr bijis manāms uz vietas, tad Silvijai Stumbrei nācās to pasniegt kopā ar jautājuma zīmēm: «Nevainīga rotaļa? Laika kavēklis omulīgā sabiedrībā?» (60. lpp.) Tikai pieļāvuma formā Silvija Stumbre norādīja, ka «dzīvesbiedrs varēja veicināt arī pievēršanos astroloģijai» (60. lpp.), bet bez paskaidrojuma, ka šis dzīvesbiedrs bija astrologs: «1926. gadā Paula Līcīte apprecējās (ne apprecējās, bet faktisko kopdzīvi patiešām uzsāka – A. K.) vēlreiz, šoreiz ar farmaceitu un homeopātu Kārli Čunčiņu» (59. lpp.), tāpēc tālāk tikai «par homeopātiju, dabas dziedniecību, par medicīnu vispār...» Ne vārda par to, ka Latvijā pagājušā gadsimta 20.–30. gados tomēr bija 2–3 cilvēki, kas nerimtīgi un publiski pārstāvēja astroloģiju kaut vai darbu savienošanas kārtībā, un ka bija auditorija 2–3 kaut ne regulāri iznākošiem astroloģijas žurnāliem un gadagrāmatām, kuru uzturēšanā Paula Līcīte piedalījās kā autore un izdevēja. Grāmatā par Paulas Līcītes muzikālajiem sacerējumiem iekļautajā viņas publikāciju sarakstā nebija vietas norādei uz komponistes plašo, žurnāla «Sfinkss» 1928. un 1929. gada numuros publicēto traktātu «Mūzika – okulta māksla?», pat ja citos kontekstos 1985. gada Padomju Latvijā jau drīkstēja izteikties tā, kā Paula Līcīte bija formulējusi «Sfinksa» 1928. gada 8. numura 127. lpp., ka «kosmiskās patiesības mūžīgās vērtības sastāda mākslas darba vērtību». Šā raksta vietā Silvija Stumbre ir nosaukusi pēc apjoma un satura daudz pieticīgāko, ar «atref. P. L.» pieteikto rakstu «Mūzika – maģija» žurnāla «Mūzikas Apskats» 1936. gada 12. numura gada numerācijas 303.–308. lpp.
Otrkārt, stāsts par Paulas Līcītes pirmajām laulībām drīkstēja grozīties tikai ap to, ka «Paula Līcīte iemīlēja jaunu ekonomikas studentu, kādas kredītsabiedrības grāmatvedi, lielu mūzikas draugu». Turpat 28. lpp. ir atklāts, ka mīlestība vainagota ar 1912. gada laulībām, pēc kurām Paula Līcīte «dažus gadus savu vārdu rakstīja – Līcīte-Skrastiņa». Mazliet tālāk 36. lpp. Paulas Līcītes dzīvesbiedrs izpelnījies nosaukšanu vārdā par Ādolfu un norādi uz viņa iesaukšanu armijā Pirmā pasaules kara laikā. Arhīva dokumentu versijā (1) 1888. gada 1. jūnijā dzimušais Ādolfs Skrastiņš 1915. gada 23. novembrī brīvprātīgi iestājies latviešu strēlniekos un 1919. gada 28. maijā – Latvijas armijā, uzdienējis līdz Liepājas kara hospitāļa saimniecības vadītājam, atvaļināts no armijas pēc valsts okupācijas, strādājis par grāmatvedi viesnīcā, 1941. gada 14. jūnijā arestēts, aizvests uz nāves nometni un nošauts 1942. gada 8. aprīlī (I, 3, 9, 10, 11, 51). Skrastiņa un Līcītes laulība šajos dokumentos datēta ar 1914. gadu (I, 8).
Pieminēt Ādolfu grāmatā par Paulu Līcīti 1985. gadā drīkstēja tikai ar nosacījumu, ka tas nekādā gadījumā neuzvedinās jautājumam, vai Paula nav izvairījusies no Ādolfa otrās sievas, 1903. gada 14. februārī dzimušās (II, 76), 1927. gada 28. jūlijā ar Ādolfu salaulātās (I, 10) Jadvigas likteņa tikt aizvestai uz Sibīriju reizē ar vīru un turētai ieslodzījuma un nometinājuma vietās, līdz 1956. gada 3. maijā uz Sibīriju tika aizsūtīts Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas lēmums ļaut viņai atgriezties dzimtenē (II, 74. lapas otrā puse). Viņas lieta noslēgta ar Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas 1992. gada 18. februāra lēmumu par viņas izsūtīšanas nelikumību (II, 78), kas pieņemts sešus gadus pēc viņas nāves 1986. gada 19. maijā Liepājā (I, 60).
To nekad nav iespējams droši apgalvot, kā būtu, ja būtu vai nebūtu – ja 1924. gada 2. septembrī nebūtu šķirta Ādolfa un Paulas laulība (I, 10). Varbūt tad Ādolfs nebūtu nonācis Liepājā un nebūtu piesaistījis cilvēku ķērāju uzmanību ar to, ka «kad Sarkanā Armija ienāca Latvijā, tad Skrastiņš kādā sapulcē teica: «Tos latviešus, kuri nepakļausies Sarkanās armijas prasībām, sarkanarmieši nošaus»» (I un II, 1. d, kā pārnumurētas abu šo lietu sākotnēji pirmās lapas) – tātad izteicies kā īstens pravietis, ja viņa vārdus salīdzina ar to, ko Kārlis Čunčiņš Ralfa Bethora aizsegā bija iedabūjis žurnāla «Bohēma» 1934. gada 5. numura 79. lpp.: «1934. g. komunistu barvežiem būs visļaundabīgākais. (..) Urāns... radīs marksistu utopijas sarukumu» u.tml.
Ticēsim, ka «marksistu utopijas» raksturu astrologs bija saskatījis 1934. gada zvaigžņu izkārtojumā, nevis pārrakstījis no iepriekšējās dienas, iepriekšējā gada vai gadsimta avīzēm, kurās jau bija izskaidrots sīki un smalki, kāpēc nemaz nav iespējams radīt marksistu lozungiem atbilstošu sabiedrību. Ar to domāta neiespējamība paplašināt marksistu biedrošanos līdz valstij, kas spētu nosargāt sevi cīņā ar pārējām, uz pareizākiem sabiedrības pamatiem būvētām valstīm. Tomēr Pirmā pasaules kara gaitā vismaz viena šāda valsts radās – ak, kāda bēda! – tieši blakus Latvijas Republikai. Tas lika ik pa brīdim aizdomāties, vai vispār bija jēga dibināt valsti tik nelāgā vietā, kuras projekcija debesīs atklāta Kārļa Čunčiņa un Paulas Līcītes faktiski pa abiem sagatavotajā grāmatā «Īstie senču pravietojumi 1930. gadam» un atreferēta «Praktiskās Astroloģijas» 2014. gada 5. numura 34. lpp.: «Visas pēc kara dibinātās valstis stāv zem lielās Saturna un Urāna opozīcijas iznīcinošā iespaida», un tieši par Latviju «gala vārds tad tiks teikts drīz vien». Ko tālāk darīt astrologam, kurš nolasījis tik draudīgas zīmes? Vai viņam jābēg uz drošāku vietu? Vai varbūt zvaigznes sniegs viņam padomu, kā izdarīt tā, lai pat nāvīgs trieciens valstij astrologu ķertu daudz mīkstākā veidā vai neķertu nemaz?
Latvijas Republikas izveidošanas laikā piedzīvotās šausmas brīdināja, ka arī uz priekšu iespējamā esošās valsts nomaiņa ar jebkuru citu valsti pakļaus viņus nāves briesmām un daudzus – arī nāvei. Tieši tāpēc cilvēki bija ar mieru paļauties uz daudz ko, sākot ar Ralfa Bethora piedāvāto Urānu, ja tas ar Padomju Savienības sagraušanu pārspētu ļauno komunistu zvaigzni Saturnu, un beidzot ar sevi pašu piedāvājušo Kārli Ulmani – kaut diktatoru, kaut doktoru, ja vien viņš solīja, ka Latvijas valsts paliks savā vietā.
Latvijas Republika Kārļa Ulmaņa diktatūras formātā nespēja glābt ne sevi, ne savus pilsoņus, bet kopš 1933. gada ar vienu uzvārdu dzīvojošie Paula un Kārlis Līcīši paši izgrozījās no briesmām, kas viņiem radās līdz ar Latvijas okupāciju un nonākšanu pasaules kara zonā. No vienas puses, to pašu ar plašākām vai īsākām atrunām varētu teikt par Latvijas un vispār kara pārņemto teritoriju iedzīvotāju vairākumu, kas savas dzīvības saglabāja. No otras puses, nav ziņu, ka nogalināts būtu kaut vai viens no tiem, kuri Latvijā pirms Otrā pasaules kara publiski atzīmēti ar spējām šādā vai tādā veidā ielūkoties nākotnē. Tādu cilvēku Latvijā bija tik maz, ka statistikas metodes nedod atbildi, cik daudziem no dažiem bija jāiet bojā, lai pareģu kopuma liktenis sakristu ar Latvijas iedzīvotāju kopuma likteni, toties saturiski šķiet pašsaprotami, ka viņu nogalināšanas varbūtība tomēr bija augstāka par statistiski vidējo. Pie šīs tēmas mēs vēl atgriezīsimies.
Cilvēku dzīvības glābjošas zīmes un dziņas (vīzijas) varētu būt parādījušās viņiem jau gadus un gadu desmitus pirms izšķirošajiem notikumiem, un, no otras puses, vēl pēc gadiem viņi saprot, no kādām briesmām šie brīdinājumi viņus aizvirzījuši. 1944. gadā praktiski visi kaut cik rīcībspējīgie Latvijas iedzīvotāji nonāca situācijā, kurā visa viņu iepriekšējā dzīve izrādījās gatavošanās lēmumam palikt vai nepalikt Latvijā. Līcīši palika un nekļūdījās.
Paulas prasme nolasīt zvaigžņu, sapņu vai kāršu sniegto informāciju deva viņai iespēju vēl ilgus gadus nodzīvot komfortablākā muzikālajā un vispār intelektuālajā vidē Latvijas PSR, nekā būtu jādzīvo trimdā. Paula Līcīte ar viņas kompozīcijām kļuva vieglāk pamanāma tieši Latvijas PSR pēc tam, kad karš, padomju un tāpat vācu represijas un daudzu mākslinieku emigrācija 1944. gadā bija izretinājušas dzimtenē palikušo kultūras darbinieku un publiskai atskaņošanai atļauto latviešu komponistu darbu kopumu. «Toreiz Paulas Līcītes vārdu minēja bieži – īpaši, kad atzīmēja Padomju Latvijas komponistu labākos sasniegumus dziesmas žanrā,» Silvija Stumbre raksturoja pirmos pēckara gadus (100. lpp.), bet Latvijas PSR daudz kas norisinājās tik lēni, ka 1945./46. gadā uzsāktās Paulas Līcītes slavēšanas inerce sniedzās līdz viņas nāvei un vēl tālāk līdz «Vasaras pastorāļu» iznākšanai.
Sev labvēlīgajā vidē Paula nonāca it kā visvienkāršākajā veidā – paliekot uz vietas, kaut 1944. gadā nebija nekādu garantiju, ka šāda palikšana neatbilst nonākšanai Sibīrijā vai uzreiz kapā. Emigrācijā tad devās ne vien viņas vīrabrālis Bruno Čunčiņš, bet arī pašas meita Rita Skrastiņa (1914–2004), tobrīd jau laulībā Liepa un vēlāk, turpinot mātes, tēva un patēva dzīves stilu, otrajā laulībā Medoka. Viņa drīz vien kļuva par lielākā trimdas latviešu laikraksta «Laiks» līdzstrādnieci – ar Paijas vārdu pazīstamu autori vairākiem tūkstošiem nedēļas apskatu «Raibā dzīve». Viņas «Marsa melodija» avīzes 1993. gada 11. septembra 8. lpp. (avīzes pēdējā lpp., parastajā «Raibās dzīves» vietā) skan kā turpinājums mātes rakstītajam «Sfinksā» un «Mūzikas Apskatā». Šā iemesla dēļ konkrētais raksts izcelts starp ļoti daudziem, kuros Paija izmantojusi astroloģijas tēlus un tēmas. Kad «Laiks» sāka iznākt retāk, bet biezākā formātā, avīzes 2004. gada 22.–28. maija numuru noslēdzošā publikācija 24. lpp. bija visatbilstošākā vieta Astras Mooras vēstījumam par avīzes ilggadējo līdzstrādnieci: «Aizvērta «Raibās dzīves» pēdējā lappuse.»
Pieļaujams ir viss. Ja nu Paula Līcīte būtu devusies uz brīvo pasauli, tad varbūt tieši tāpēc kāds mūziķis tur būtu atradis tik ģeniālu interpretāciju Paulas Līcītes rakstītajām notīm, ka viņas darbus sāktu atskaņot visās pasaules malās un pavērtu komponistei ceļu uz brīvās pasaules labumiem. Pie kaut kā no šiem labumiem viņa tika pat Latvijas PSR, uz kurieni «meita sūtīja lielas pakas», kā stāsta Māris Līcītis. Komponistes notis ir palikušas un paliks kā liecības par latviešu sacerētās mūzikas vēsturi un konkrēti, paļaujoties uz Silvijas Stumbres vērtējumu, par «pārejas posmu no tradicionālās romantiskās domāšanas uz impresionistisko» (79. lpp.). Paula Līcīte bija starp vispār pirmajiem jaunatvērtās konservatorijas absolventiem, viena no divām pirmajām diplomētajām latviešu komponistēm, vecākā biedrene Lūcijai Garūtai (1902–1977).
Būt māksliniekam nozīmē risku izbaudīt, cik nežēlīgi piepildās Paulas Līcītes vārdi no tepat jau izmantotā fragmenta rakstā «Mūzika – okulta māksla?»: «Bez dievišķās idejas, kura nāk tikai kā žēlastība un neļaujas no prāta izsaukties, katrs darbs paliks tikai darbs un ne māksla.» Zināja, lūk, Paula Līcīte arī tieši turpat citēto astrologu pamācību, ka «Urans ir Veneras oktave, bet Neptuns – oktave Merkuram», taču šādas zināšanas un prasmes pārlikt planētu rakstus debesīs nošu rakstos uz papīra nepalīdz viņas sacerējumiem skanēt pēc viņas nāves (vēl skarbāk mērot, pēc katra darba nāves savā pirmatskaņojumā... ja tāds vispār ir bijis). Pietiek ar pārbaudēm izlases kārtībā – pietiek ar dažu darbu atskaņojumiem dažas reizes (2), lai Paula Līcīte paliktu latviešu komponiste mūžīgi, t.i., tik ilgi, kamēr latviešu tauta spēs uzturēt muzikologus. Viņi aizvien no jauna papildinās latviešu komponistu sarakstus, pārrakstot tajos visus vārdus no senākiem sarakstiem, kaut varbūtība uzrādīto cilvēku mūzikas atskaņošanai nav daudz lielāka par pašu cilvēku augšāmcelšanos. Tieši tāpat Paula Līcīte ir jāatzīst par latviešu astroloģi, jo avīze «Pēdējā Brīdī» 1932. gada 16. janvāra 6. lpp. publicējusi šo: «Nopietni pie astroloģijas ķeroties, varot panākt brīnumlietas. Tā P. Līcīte pat varējusi pēc zvaigznēm noteikt dažus notikumus. Tāds ir bijis savā laikā viņas pareģojums Nac. Operas darbiniecei Vitai Skujeniec par priekšā stāvošo vilciena katastrofu, kurā, kā zināms, (1931. gada 8. augustā – A. K.) nosita pēdējās māsu – dzejn. Birutu.» Ar pagājušo gadu datētajā grāmatā «Ilze Vazdika. Saldā katorga» tās varone 61. lpp. liecina par savu kolēģi, vēl joprojām teātru publikas atmiņā palikušo aktrisi un skatuves kustību pasniedzēju Ēriku Ferdu (1914–1997): «Kādreiz jaunībā komponiste Paula Līcīte bija paredzējusi Ērikai nākotni. Ērika kalpošot divām mūzām, apprecēšoties ar krietni jaunāku vīru, kurš tomēr no šīs pasaules aizies pirmais, viņai būs trīs operācijas, no kurām pēdējā – liktenīga. Ērika pasmējusies vien, taču, gadiem ejot, smiekli vairs nav nākuši – pareģojumi piepildījušies cits pēc cita.»
1. Par Ādolfa Skrastiņa un viņa otrās sievas Jadvigas likteņiem liecina divas Latvijas Valsts arhīva lietas: I – 1986. fonda 2. apraksta lieta P – 7961 un II – 1987. fonda Rīgas apraksta 15047. lieta. Romiešu un arābu cipari pamattekstā norāda numurus attiecīgi lietai un lapai, kur apliecināti šeit minētie fakti.
2. Te nav nekāda nodoma diskreditēt komponistus. Atgādināsim līdz ar Igoru Bestuževu-Ladu «Padomju Jaunatnes» 1969. gada 12. februāra 4. lpp., «ka 60 līdz 80 procentus no visām pasaules lielāko bibliotēku grāmatām neviens nekad nav pieprasījis. No pārējiem apmēram puse pieprasīta ne vairāk kā pāris reizes.» Tagad varētu cerēt uz lielāku izkliedi lasāmo un tieši tāpat klausāmo gabalu izvēlē, jo bibliotēkas daļēji aizvieto internets. Tur dokumentēts, cik simtus reižu cilvēki noklausījušies P. Līcītes klavierdarbu ciklu Vilmas Cīrules izpildījumā un polifonisko skaņdarbu «Ave, Marija» ar Ineses Galantes solo partiju.
