Gaidītās aukstās, tumšās un nedzīvās pasaules vietā automātiskā kosmosa zonde «New Horizons», kas jūlijā sasniedza Plūtonu, konstatējusi, ka uz šī Saules sistēmas nomalē esošā debess ķermeņa joprojām turpinās ģeoloģiski procesi, bet zem ledus kārtas, iespējams, viļņojas okeāns. Un kas zina, varbūt tajā ir arī kaut kas primitīvām dzīvības formām līdzīgs...
Pagaidām gan apkopota tikai neliela daļa no «New Horizons» septiņu zinātnisko instrumentu savāktajiem datiem, un misijas vadītāji atzinuši, ka par «pilnu bildi» varēs runāt vien vairāk nekā pēc gada, kad būs kārtīgi izanalizēta visa informācija un apspriestas dažādas hipotēzes par Plūtona sagādātajiem pārsteigumiem. To netrūkst jau tagad, un dzirdamas runas, ka Plūtons būtu pelnījis, lai tam atjaunotu 2006. gadā atņemto pilnvērtīgas planētas statusu.
Zinātnieki jau pašlaik ir pārliecināti, ka 720 miljoni dolāru, kas tika iztērēti «New Horizons» misijai, nav izmesti vējā un bija vērts pagaidīt deviņus ar pusi gadus, kamēr zonde veica gandrīz piecus miljardus kilometru garo ceļu no Zemes līdz Plūtonam, lai uzzinātu to, kas strauji mainījis cilvēces uzskatus par pundurplanētu. Īsumā sakot – tā nebūt nav «prasta ledus bumba», kā uzskatīja daudzie skeptiķi, kuri iestājās pret ASV Nacionālās aeronautikas un kosmosa pārvaldes (NASA) finansējuma piešķiršanu misijai.
«Mēs zinājām, ka misija uz Plūtonu nesīs pārsteigumus, taču tagad varam sacīt, ka rezultāts pārsniedz to, ko gaidījām. Plūstoši ledāji, neparasta virsmas ķīmija, augsti un stāvi kalni, kā arī bieza dūmaka atmosfērā – Plūtons mums nodemonstrējis patiešām interesantu ģeoloģisko daudzveidību un unikālu reljefu,» – tā jau saņemtos un daļēji apstrādātos datus sarunā ar AP komentējis NASA zinātniskās nodaļas vadītājs Džons Gransfelds. Misijas vadītājs Alans Sterns, kurš tāpat kā viņa kolēģi spītīgi dēvē Plūtonu par planētu, nevis pundurplanētu, piebildis, ka tagad visdažādāko nozaru speciālistiem nāksies krietni palauzīt galvas, lai izskaidrotu vairākus uz Plūtona novērotos fenomenus – sākot ar pārsteidzošo ģeoloģisko aktivitāti, turpinot ar atmosfēras īpatnībām un beidzot ar visas Plūtona sistēmas (pundurplanētas un vismaz piecu pavadoņu) uzbūvi.
Pētnieki joprojām analizē jau saņemto informāciju, bet jaunu datu pārsūtīšana no zondes, kas traucas tālāk Koipera joslas dzīlēs, atsāksies tikai septembra vidū. Šis process ir diezgan lēns (lai signāls no misijas vadības centra sasniegtu zondi, nepieciešamas deviņas stundas) un ilgšot pat 16 mēnešus.
14. jūlijā «New Horizons» pašāvās garām Plūtonam tikai 12 500 kilometru attālumā, un zinātniekiem pirmo reizi bija iespēja aplūkot ļoti detalizētas debess ķermeņa fotogrāfijas. Tajās redzamas vismaz divas prāvas kalnu grēdas (vienā augstākās virsotnes ir 3200 metru, bet otrā – 1600 metru augstas), plašs ledus līdzenums, kuru atsevišķos sektoros sadala nenosakāmas izcelsmes «kanāli», tumšāki apgabali, kur, kā jau gaidīts, redzami asteroīdu atstātie krāteri.
Taču plašajā līdzenumā šādu krāteru nav, kas licis zinātniekiem izdarīt nepārprotamu secinājumu – šī virsma ģeoloģiskos mērogos ir pavisam jauna. Mofetfīldas Eimsa izpētes centra ģeologs Džefrijs Mūrs izteicies, ka ledāji varējuši izveidoties gan pirms aptuveni 100 miljoniem gadu, gan arī krietni nesenāk («kaut vai pagājušonedēļ»), un daudz kas liecinot, ka uz Plūtona ģeoloģiskie procesi vēl joprojām norit pilnā sparā. Piemēram, konstatēts, ka ledus lauki, kas sedz Tombo apgabalu (nosaukts par godu Plūtona pirmatklājējam Klaidam Tombo), ir kustīgi. «Šī kustība ir analoģiska ledāju kustībai uz Zemes,» intervijā «Space.com» skaidrojis Alana Sterna vietnieks Viljams Makkinons, piebilstot, ka ledus laukus veido sasalis slāpeklis, metāns un oglekļa monoksīds – atšķirībā no augstajiem kalniem, kuru pamatā, visticamāk, ir parastais jeb ūdens ledus. «Tas ir elpu aizraujošs atklājums. Uz Plūtona virsmas, kur valda -234 grādu temperatūra pēc Celsija, mēs novērojam aktivitāti. Ir nepārprotami skaidrs, ka to vada kāda enerģija,» sacījis Kornela universitātes planetologs Aleksandrs Heiss.
Tagad jāmeklē atbildes uz jautājumu, kas nodrošina šo enerģiju. Līdz šim tika uzskatīts, ka ģeoloģiskā aktivitāte uz relatīvi nelieliem debess ķermeņiem turpinās vien tad, ja tos ietekmē kāda krietni prāvāka kaimiņa radītā gravitācija – tā tas notiek uz atsevišķu lielo planētu pavadoņiem. Taču Plūtona gadījumā šis izskaidrojums neder, jo tam vienkārši nav šāda masīva kaimiņa. Tāpēc aizvien vairāk un vairāk speciālistu izsaka aizdomas, ka starp Plūtona kodolu, kas varētu sastāvēt no akmens iežiem, un ledaino garozu atrodas zemledus okeāns, pateicoties kuram pundurplanēta saglabā aktivitāti. Fotogrāfijās, kas izanalizētas līdz šim, gan nav redzami geizeri, kuriem šādā gadījumā vajadzētu veidoties, taču to uziešana, iespējams, ir tikai laika jautājums. «New Scientist» raksta, ka ģeoloģisko aktivitāti iespējams izskaidrot arī ar radioaktīviem procesiem, kas norit dziļi planētas dzīlēs.
Tikmēr šķiet, ka uz vienu no jautājumiem atbildi jau izdevies rast. Vēl pirms zonde bija maksimāli pietuvojusies Plūtonam, tā to intensīvi fotografēja, un misijas vadības centrā zinātnieki brīnījās par pundurplanētas iesarkano nokrāsu. Šo mīklu, šķiet, izdevies atminēt, pateicoties neiedomājami krāšņajām fotogrāfijām, kas uzņemtas brīdī, kad «New Horizons» jau bija pašāvusies garām pundurplanētai un tā atradās starp zondi un Sauli – faktiski lokāla Saules aptumsuma laikā.
Šādā veidā izdevies no neparasta rakursa nofotografēt Plūtona atmosfēru, konstatējot tajā dīvainu dūmaku jeb miglu. Viens no tās slāņiem atrodas aptuveni 80, bet otrs – 130 kilometru augstumā, raksta AP. Tiek uzskatīts, ka dūmaka veidojas, Saules ultravioletajam starojumam reaģējot ar atmosfērā esošo metānu. Šīs reakcijas rezultātā rodas sarežģītas ogļūdeņražu gāzes, kas atmosfēras aukstajos apgabalos kondensējas uz ledus putekļiem, radot dūmaku. Taču tālāk seko pats interesantākais – ultravioletā starojuma ietekmē no dūmakas rodas sarežģītas organiskās molekulas tolīni, kas pēc tam gluži kā lietus nolīst uz Plūtona virsmas, piešķirot tai sarkanīgo nokrāsu. Starp citu, saskaņā ar dažām hipotēzēm, tolīni uzskatāmi par «dzīvības ķīmiskajiem priekštečiem», ir versija, ka savulaik komētas tos atnesušas uz Zemi un tie kalpojuši kā pamats, lai uz mūsu planētas rastos dzīvība. Šīs hipotēzes piekritēji jau tagad skaļi spriež, ka uz Plūtona, precīzāk – tā zemledus okeānā, varētu pastāvēt kādas primitīvas dzīvības formas, taču interneta ziņu vietne «LiveScience.com» uzsver, ka hipotēzei par to, ka dzīvību uz Zemes atnesušas tieši komētas, ir daudz pretinieku, kuru argumenti arī ir samērā pārliecinoši.
Interesanti, ka līdz šim veiktās teorētiskās aplēses un datormodelēšana liecināja, ka dūmaka virs Plūtona var veidoties, lielākais, 30 kilometru augstumā, un novērojumu izskaidrošana ir vēl viena mīkla, kas zinātniekiem jārisina. Tikmēr Alans Sterns jūsmojis par šo attēlu skaistumu. «Man vārda tiešā nozīmē atkārās žoklis, kad ieraudzīju fotogrāfiju, kurā bija redzama Koipera joslā esošas planētas atmosfēra. Tas man atgādināja, ka kosmiskie pētījumi nav tikai pārsteidzoši atklājumi, bet arī pārsteidzošs skaistums,» viņš teicis.
Hārvarda-Smitsona Astrofizikas centra vadošais speciālists Skots Kenjons starptautiskajām ziņu aģentūrām atgādinājis arī par citu «New Horizons» savākto informāciju, kas ir gana interesanta. Novērojot pundurplanētu ar teleskopiem, kas atrodas uz Zemes, un pat kosmisko teleskopu «Hubble», tā patiešām izskatījusies kā zvaigžņu puteklītis, un attēli ļāvuši izdarīt ļoti maz secinājumu. Tagad precizēts, ka Plūtona diametrs ir 2370 kilometru jeb par 80 kilometriem vairāk, nekā tika lēsts līdz šim. Cita starpā tas nozīmē, ka Plūtons tomēr ir lielāks par citu Saules sistēmas nomalē esošo debess ķermeni Erīdu, un šis atklājums izsit trumpi no rokām tiem, kuri apgalvoja, ka Plūtons nav dēvējams par pilnvērtīgu planētu kaut vai tāpēc vien, ka tā diametrs ir mazāks nekā citam Koipera joslas objektam.
Savukārt planētas blīvums izrādījies mazāks, nekā zinātnieki bija rēķinājuši – tas nozīmē, ka Plūtona sastāvā ir lielāks ledus un mazāks iežu daudzums.
Pamatīgu pārsteigumu sagādājusi arī punduplanētas atmosfēra. «New Horizons» zinātnisko instrumentu mērījumi liecina, ka tā sniedzas aptuveni 1600 kilometru augstumā. Ļoti retinātās atmosfēras augšējie slāņi sastāv no molekulārā slāpekļa, bet apakšējos fiksēts metāns, etāns un citi ogļūdeņraži. Atmosfēras spiediens pie pašas pundurplanētas virsmas ir aptuveni 100 000 reižu mazāks nekā Zemei, tās turbulence esot neliela, tomēr virs Plūtona virsmas mēdz veidoties vējš, kura ātrums nepārsniedz 2 metrus sekundē. Izteikta hipotēze, ka šis vējš sekmē eroziju un eventuālo geizeru izmešus iznēsā pa visu pundurplanētas virsmu.
Vēl viens atklājums liecina, ka Plūtons ar katru dienu kļūst aizvien mazāks un mazāks, ik dienas zaudējot 500 tonnu masas. Tas saistīts ar tā dēvēto plazmas asti. Maikls Sammerss, kurš atbild par šo pētījumu daļu, skaidrojis, ka molekulārais slāpeklis spēj pārvarēt vājo pundurplanētas gravitāciju. Plazmas asti veido Saules ultravioletā starojuma jonizētās slāpekļa molekulas. Zinātnieks atgādinājis, ka šis process ir raksturīgs arī tādām planētām kā Marss un Venera, taču uz tām tas nav tik straujš. «Mēs zinājām, ka Plūtons zaudē masu, taču nedomājām, ka tas notiek tik strauji,» sacījis Maikls Sammerss. Pētniekiem vēl ir jānoskaidro, vai šis process bijis ilgstošs, vai arī sācies relatīvi nesen. «Ja tas ir pastāvīgs, tātad savas pastāvēšanas laikā Plūtons zaudējis tik daudz slāpekļa, kas ir ekvivalents līdz pat divarpus kilometru biezam ledus slānim,» uz to, ka pundurplanēta kādreiz bijusi prāvāka, norāda «New Scientist».
Līdz šim misijas speciālisti lielāko uzmanību pievērsuši tieši Plūtonam, taču «New Horizons» savākusi arī ievērojamu daudzumu informācijas par trim no tā pieciem pavadoņiem – Haronu, Nikti un Hidru. Ketija Olkina, kurā strādā misijas vadības centrā (tas atrodas Džona Hopkinsa universitātes Lietišķās fizikas laboratorijā), sarunā ar ziņu aģentūru AP stāstījusi, ka arī Harons reljefa ziņā izrādījies negaidīti daudzveidīgs un uz tā esošās aizas, kanjoni un klintis liecinot par ģeoloģisko aktivitāti, kas beigusies relatīvi nesen vai turpinās pat pašlaik. «New Horizons» savāktie dati palīdzēs arī noskaidrot, kā mijiedarbojas Plūtons ar Haronu. «Tie abi veido unikālu pāri. Harons ir tikai divas reizes mazāks par Plūtonu un tikai septiņas reizes vieglāks. Tas ļauj šo sistēmu uzskatīt par bināro planētu,» sacījis Skots Kenjons.
ASTROLOĢISKĀ UZZIŅA
Plūtona spēcīgā enerģija
Astroloģija tāpat kā citas zinības attīstās un iet līdzi laikam. Rietumu sistēmās līdzās tā dēvētajam «septeneram», kurā ietilpst Saule, Mēness, Merkurs, Venera, Marss, Jupiters un Saturns, savu vietu ieņēmušas arī pēdējos gadsimtos atklātās planētas – Urāns, Neptūns un arī pundurplanēta Plūtons, kas tiek uzskatīta par ļoti spēcīgu enerģijas nesēju.
Plūtons, līdzās Marsam, ir Skorpiona planēta, un tās «pārvaldībā» atrodas tādas nopietnas tēmas kā globālas pārmaiņas, varas transformācija, kari, atomenerģija, katastrofas, slēptā vara, lielas valūtas rezerves, terorisms, okultisms, nāve un pārdzimšana u.c. Mundānajā jeb valstu un globālo norišu astroloģijas novirzienā Plūtonam tiek piešķirta liela nozīme. Šobrīd Plūtons atrodas Mežāža zīmē (līdz 2024. gadam), kas norāda uz pārmaiņām līdzšinējā pasaules kārtībā. Mežāža zodiaka zīme astroloģijā saistās ar stabilitāti, visu fundamentālo, ar noteiktiem likumiem un pasaules lietu kārtību. Plūtona atrašanās Mežāža zīmē norāda uz to, ka vecā kārtība tiek drupināta.
Atskatoties vēsturē (kaut arī Plūtons tolaik vēl nebija atklāts, tas nenozīmē, ka nebija tā ietekmes), ir vērts pieminēt dažus būtiskus vēstures notikumus. Piemēram, 16. gadsimtā, kad Plūtons atradās Mežāzī, Eiropā sākās reformācijas kustība, savukārt spāņu kolonizatori iznīcināja trīs lielas kultūras: maiju, acteku un inku, bet 18. gadsimtā (Plūtons Mežāzī 1762–1777) veidojās jaunas politiskās un ekonomiskās struktūras. Tolaik izveidojās arī Amerikas Savienotās Valstis.
Daži astrologi cilvēku individuālajās astroloģiskajās kartēs Plūtonu īpaši vērā neņem, bet daži tam tomēr pievērš uzmanību. Gada ciklā, astroloģiskās kartes sektorā, kurā tas atrodas, iespējamas būtiskas pārmaiņas. Savukārt pamathoroskopā Plūtona atrašanās sektorā cilvēkam dota liela enerģija, kas jāizmanto un «jādarbina» pozitīvā virzienā. Individuālajā horoskopā Plūtons saistās ar gara enerģiju, transformācijām, tā ir garīgā skolotāja planēta, kā arī var norādīt uz okultām spējām un gaišzinību.
Plūtons nes sev līdzi arī aizsaules tēmu, un to pēta arī saistībā ar veselības problēmām vai dzīvības apdraudējumiem. Seno romiešu mitoloģijā Plūtons bija mirušo valstības valdnieks. Pēc uzvaras pār titāniem un gigantiem brāļi Zevs, Poseidons un Plūtons sadalīja pasaules telpu. Plūtonam tika pazeme, un viņš valdīja pār mirušajām dvēselēm. Dievs bija tik «viesmīlīgs», ka nelaida nevienu prom un no viņa valstības nebija iespējams atgriezties. Dažos mītos Plūtona vārds saistās arī ar milzu bagātībām.
Pagājušajā gadsimtā jaunatklāto planētu nosaukt Plūtona vārdā ierosināja 11 gadus vecā skolniece Venisa Bērnija no Oksfordas. Viņa aizrāvās ne tikai ar astronomiju, bet arī ar mitoloģiju.
Sagatavojusi Guna Kārkliņa
