Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Horoskopi

ASTROLOĢIJA: Par kar­mas mā­cī­bām, vieg­lu aizie­ša­nu un ka­pu tra­dī­ci­jām

Vē­dis­kais as­tro­logs At­is Za­riņš uz­sver, ka cil­vēks ne­var jus­ties la­bi, ja nav pa­rū­pē­jies par sa­vu tē­vu un mā­ti. Rū­pes ne­no­zī­mē pa­lī­dzēt ve­cā­kiem tik­mēr, ka­mēr vi­ņi ir dzī­vi, bet arī pa­rei­zi iz­va­dīt tai­sau­lē © F64

Sa­ru­na ar vē­dis­ko as­tro­lo­gu At­i Za­ri­ņu par se­nām zi­nī­bām, ku­ras esam pa­zau­dē­ju­ši; par ce­ļu pie se­vis un pirm­sā­ku­ma; par kar­mas mā­cī­bām; par šo sau­li un aiz­sau­li. Jo jū­li­jā un augus­tā Lat­vi­jā no­tiek ka­pu svēt­ki – tra­dī­ci­ja, ku­ru ie­vē­ro­jam, bie­ži vien pat ne­cen­šo­ties no tās no­lo­bīt ik­die­nas ka­pu kul­tū­ras mi­zi­ņu.

– Līdz kris­tie­tī­bas ie­nāk­ša­nai Lat­vi­jā viens no ap­be­dī­ju­mu vei­diem bi­ju­ši ugun­ska­pi. Kur­šu dzī­vē uguns ri­tu­āliem bi­ju­si lie­la no­zī­me. Vis­jau­nā­ka­jos lai­kos kre­mā­ci­ja gan vairs nav po­pu­lā­ra, tās ne­pie­cie­ša­mī­bu ta­gad skaid­ro drī­zāk uti­li­tā­ri, ne­vis iz­prot jē­gu. Kā­pēc, jū­su­prāt, esam at­tā­li­nā­ju­šies no se­na­jām zi­nā­ša­nām?

– Ne­dip­lo­mā­tis­ka at­bil­de bū­tu: tā­pēc, ka cil­vē­kiem ir jā­cieš. Tā­da ir pa­sau­les uz­bū­ve. Vē­dis­ka­jā kul­tū­rā, ja gri­bat ie­rau­dzīt Die­vu, pa­ska­tie­ties uz Sau­li. Ja ne­bū­tu Sau­les, ne­kā ne­bū­tu. Sau­le vē­dis­ka­jā as­tro­lo­ģi­jā ir ga­ra pār­vald­nie­ce. Gars vi­sai dzī­vai pa­sau­lei ir viens, un vi­si esam ar to sais­tī­ti. Se­na­jās kul­tū­rās vī­riš­ķais pirm­sā­kums ir uguns un sie­viš­ķais – ūdens. Pla­šā­kā no­zī­mē arī Sau­le ir uguns iz­paus­me. Cil­vē­ka gars ir sais­tīts ar gais­mu, ma­te­ri­ali­zē­ša­nās – ar ūde­ni. Mā­tes mie­sās at­ro­da­mies – kur? Šķid­ru­mā.

Viss sā­kas ar Sau­li. Vis­pirms ro­das Sau­le, ro­das Sau­les sis­tē­ma, pēc tam – dzī­vī­ba, vei­do­jas dzī­vī­bas un ba­rī­bas ķē­dī­te un tā tā­lāk. Kad cil­vēks no­mirst, ceļš tur­pi­nās at­pa­kaļ – pie Sau­les. Vi­si esam ar gais­mu sais­tī­ti. Mēs zi­nām, ka kād­reiz no­mir­sim, un lie­lā­kā da­ļa bai­dās. Ja bai­dās no nā­ves, tā­tad cil­vēks dzī­ves lai­kā nav ie­mā­cī­jies vai iz­pil­dī­jis sa­vu uz­de­vu­mu. Un nā­ve tad ir diez­gan grū­ta un sa­rež­ģī­ta. Ja cil­vēks uz­de­vu­mu ir iz­pil­dī­jis, tad viņš aiziet no šīs pa­sau­les mie­rīgs.

Lat­vis­ka­jā un vē­dis­ka­jā tra­dī­ci­jā dvē­se­lī­te cen­šas pie­ķer­ties pie Die­va ka­ma­nām, ve­ļu mā­te rū­pē­jas par dvē­se­li, kad tā no­nāk pie Die­va. Ja cil­vē­kam bi­ju­si lie­la pie­ķer­ša­nās ma­te­ri­āla­jai pa­sau­lei, tad ve­lis ne­tiek prom. To re­dzam, kad cil­vēks mirst, un kā viņš tad jū­tas.

– Tad jau lie­la da­ļa cil­vē­ku dzī­vo­ju­si, go­dā ce­ļot ma­te­ri­ālo pa­sau­li.

– Ne mums to vēr­tēt. Vi­ņiem tiks do­ta vēl vie­na ie­spē­ja pie­dzimt.

– Tē­lai­ni ru­nā­jot, cil­vē­kam ie­ro­do­ties pa­sau­lē, kat­ram tiek uz­rak­stī­ta in­struk­ci­ja ar dar­bu sa­rak­stu, kas bū­tu jā­pa­da­ra. Acīm­re­dzot cil­vēks nav sa­ņē­mis to in­struk­ci­ju. Ja bū­tu sa­ņē­mis, tad bū­tu iz­da­rī­jis lik­te­ņa pa­re­dzē­tos uz­de­vu­mus.

– Ir sa­ņē­mis. Ta­jā brī­dī, kad Dievs ra­dī­ja pa­sau­li, viņš ie­de­va arī in­struk­ci­ju. Vē­dās tā ir mū­žī­gā mā­cī­ba, kā pa­rei­zi rī­ko­ties ik­die­nā. Šīs zi­nā­ša­nas ir pie­rak­stī­tas vēl grū­tāk sa­pro­ta­mā vei­dā ne­kā mū­su tau­tas dzies­mas. Vai mēs vairs zi­nām, ka «ve­lē­na» šo­brīd no­zī­mē jeb­ku­ru iz­rau­tu zā­les pi­ku, bet se­nāk tā ap­zī­mē­ja zā­li ap­be­dī­ju­ma vie­tā; ve­lis no­zī­mē «pē­dē­jā stun­da», «pē­dē­jais brī­dis» un san­skri­tā – arī «smal­kais ķer­me­nis».

In­for­mā­ci­ja, ko cil­vēks ir iz­da­rī­jis dzī­ves lai­kā, pēc vi­ņa nā­ves tur­pi­na ek­sis­tēt kā at­mi­ņa par to. At­mi­ņu mēs nē­sā­jam līdz­i. Tā ka in­struk­ci­jas mums ir, tā ir kar­ma jeb at­mi­ņa par to, kā esam rī­ko­ju­šies. Tā ir kā ko­lek­tī­va bib­li­otē­ka vai ar­hīvs, ku­rā re­dzams, kā esam rī­ko­ju­šies at­tie­cī­bās cits ar ci­tu. Tā­pēc dzī­vē sa­tie­kas tie, ku­ri viens ot­ram kaut ko iz­da­rī­ju­ši. Ja bū­sim no­da­rī­ju­ši pār­i, tad tik­sim sa­lik­ti ko­pā ar cil­vē­ku, kurš to pa­šu no­da­rīs mums. Līdz ar to mū­su dzī­ve jau ir di­ag­no­ze. Tā­pēc – ja kaut ko ne­zi­ni, ja ne­sa­nāk, tad mā­cies! Ne­vis mai­ni, pie­mē­ram, par­tne­rus. Ak, ne­sa­nā­ca, iz­šķir­si­mies. Cil­vē­ki īs­te­nī­bā pat ne­zi­na, kā­pēc iz­šķi­ras.

Mums ir sais­tī­ba gan ar tē­va, gan mā­tes dzim­tu, gan ar mū­su ga­ru, jo gars ek­sis­tē bez­ga­lī­gi un ir dzī­vo­jis dau­dzās dzī­vī­bas for­mās. Vē­dis­ka­jā kul­tū­rā gars var ma­te­ri­ali­zē­ties 84 000 000 dzī­vī­bas for­mu. At­ri­si­not sa­vus uz­de­vu­mus, sa­kār­to­jot tās dzī­ves jo­mas, ku­rās kaut kas ne­sa­nāk, ir ie­spē­ja iz­kļūt no šī mil­zī­gā dzī­ves ap­ļa. Viens ne­var ap­pre­cē­ties, ot­ram nav bēr­nu, cits ļo­ti sli­mo. Kad ir ne­at­ri­si­nā­ti uz­de­vu­mi, tad cil­vē­kiem ro­das da­žā­di šķēr­šļi. Viens no vis­bie­žā­ka­jiem Lat­vi­jā ir tas, ka jā­brauc prom.

– Vi­si ne­aiz­brauc dar­ba mek­lē­ju­mos, brauc arī pēc iz­glī­tī­bas un ar vē­lē­ša­nos dzī­vot at­vēr­tā­kā sa­bied­rī­bā.

– Tā­du ir ļo­ti maz. Ne jau no la­bas dzī­ves cil­vē­ki aiz­brauc, lie­lā­kā da­ļa – ma­te­ri­ālo ap­stāk­ļu dēļ. Es zi­nu, jo klau­sos, kā lie­lā­kā da­ļa jaun­ie­šu man jau­tā «kad?», ne­vis «uz ku­rie­ni?». Brauc prom no dzim­te­nes tā­pēc, ka ir pro­blē­mas un ne­no­kār­to­tas sais­tī­bas ar dzim­tu.

– Jau­tā­šu tie­ši: vai mūs­die­nās aiz­gā­jējs ir jā­kre­mē?

– Lat­vi­jā ir daudz var­dar­bī­gu nā­ves ga­dī­ju­mu, ja tā­du cil­vē­ku kre­mē, tad sa­de­dzi­na arī lie­lu da­ļu vi­ņa kar­mas. At­gā­di­nā­šu, ka kar­ma ir in­for­mā­ci­jas ne­sējs. Ir bū­tis­ka lie­ta – cil­vē­ka nā­ves brī­dī vi­ņa fi­zis­ko ķer­me­ni ir jā­at­stāj vi­sai ener­ģi­jai. Līdz­i var pa­ņemt ti­kai pie­re­dzi. Ga­dās, ka ener­ģi­ja pa­liek pie­sais­tī­ta tam, kam cil­vēks bi­ja ļo­ti pie­ķē­ries dzī­ves lai­kā. Ja ne­no­tiek at­da­lī­ša­nās, tad ap­zi­ņa ie­strēgst un ne­tiek tā­lāk. Tad ķer­me­ņa sa­de­dzi­nā­ša­na ir pa­lī­dzī­ba at­da­lī­ša­nās pro­ce­sā.

Ta­gad tu­vi­nie­ki raud, bē­dā­jas un skrien uz ka­piem. Bet se­nāk virs ka­pa­vie­tas zā­li ne­pļā­va, pu­ķes ne­la­sī­ja, jo šī vie­ta pie­de­rē­ja aiz­gā­jē­jiem. Ve­ļiem. Dzī­vie gā­ja ve­ļus ba­rot, un tas bi­ja veids, kā rū­pē­ties par vi­ņiem un gūt ener­ģi­ju. Mēs da­rām pre­tē­ji. Mums ir ka­pu kults. Tas iz­vei­do­jies tā­pēc, ka saik­ne jo­pro­jām sa­gla­bā­ju­sies, jo tu­vi­nieks no tās pa­sau­les sa­ka – man ir pro­blē­mas, pa­lī­dzi man, bet pa­li­cējs ne­zi­na, kā to iz­da­rīt. Vie­nam uz­liek lie­lā­ku pie­mi­nek­li, ci­tam ar šķē­rī­tēm no­griež zā­li un sa­cen­šas par to, ku­ram smu­kā­ka ka­pa ko­pi­ņa. Fol­klo­rā pa­teikts, kas jā­da­ra.

– Un kas ir jā­da­ra?

– Jau tau­tas dzies­mās teikts – uz tu­rie­ni ne­ko līdz­i ne­pa­ņem­si. Pirms nā­ves jā­at­brī­vo­jas no ma­te­ri­ālās pa­sau­les, jo ķer­me­nis beigs ek­sis­tēt un īpa­šums ne­būs va­ja­dzīgs. Cil­vēks sa­vu īpa­šu­mu lai at­dod tu­vi­nie­kiem, tiem, ku­riem vis­vai­rāk va­ja­dzīgs. Starp ci­tu, kad ir strīds par man­to­ju­mu, tas no­rā­da, ka dzim­tā ir pro­blē­mas.

– Mū­su pie­ķer­ša­nos mi­ru­ša­jam var dē­vēt par sē­rām. Nā­ve ir jā­iz­sē­ro, lai dzī­vais tur­pi­nā­tu dzī­vot. Kā­pēc ve­lis ne­spēj pār­cirst saik­ni ar ma­te­ri­ālo pa­sau­li?

– Pie­ķer­ša­nās dēļ. Pa­dom­ju lai­kā cil­vē­kus li­ka at­tie­cī­gā slim­nī­cā, kad vi­ņi stās­tī­ja – dzī­vok­lī pulk­ste­nim rā­dī­tā­jus kāds pa­griež, kaut ko pār­bī­da. Par to ru­nā ju­tī­gi cil­vē­ki. Ci­tiem aiz­gā­jējs sap­nī nāk un rā­da, un stās­ta, kā­da pa­lī­dzī­ba va­ja­dzī­ga. Tas no­zī­mē, ka ir pa­li­ku­šas ne­at­ri­si­nā­tas sais­tī­bas, un ve­lim nav kur mek­lēt pa­lī­dzī­bu, ti­kai sa­vā dzim­tā. Pro­blē­mas var at­ri­si­nāt ti­kai tad, ja at­ro­dies fi­zis­ka­jā ķer­me­nī. No tās pa­sau­les jums e-past­u ne­at­sū­tīs. Tā­pēc cil­vē­kiem sāk ras­ties sa­rež­ģī­tas si­tu­āci­jas. Kat­ram ho­ro­sko­pā ir vā­jā vie­ta, un pa to tad arī sit, lai at­gā­di­nā­tu, ka ne­pie­cie­šams pa­rū­pē­ties par tu­vi­nie­ka dvē­se­li. Kad to iz­da­ra, tad kon­krē­tā pro­blē­ma vairs ne­trau­cē.

– Kā va­ja­dzē­tu pa­rū­pē­ties?

– Vie­nā in­ter­vi­jā to ne­var iz­stās­tīt. Viens no vei­diem ir sa­de­dzi­nā­ša­na. Lat­vie­šiem ir arī lī­ķa vā­ķī­ša­na, ir ri­tu­āli, ku­ros ru­nāts par to, kā ve­lis jā­ba­ro. Ve­lim va­jag ēst. Ja ve­lim pie­trūkst ener­ģi­jas, viņš to ņem no dzim­tas. Kat­ra dzim­tas cil­vē­ka vā­jā­ka­jā vie­tā pa­rā­dās kāds šķēr­slī­tis, bet to var ri­si­nāt. Ve­ļi ir sais­tī­ti ar ener­ģi­jām, tā­pēc kon­krē­tā lai­ka pe­ri­odā, īpa­šā lai­kā jā­rū­pē­jas par aiz­gā­jē­ju dvē­se­lēm. Vē­dis­ka­jā as­tro­lo­ģi­jā un lat­vis­ka­jā dzī­ves­zi­ņā šis lai­ka sprī­dis sa­krīt – no sep­tem­bra līdz no­vem­brim. Tas ir īpa­ši lab­vē­līgs laiks. Mums ti­kai lie­kas, ka cil­vēks no­mirst un viss bei­dzas.

– Par pie­ķer­ša­nos. Kad no­mirst tuvs un mīļš cil­vēks, ir grū­ti val­dīt emo­ci­jas. Mēs rau­dam, mēs sē­ro­jam, un tā­dā brī­dī vār­di, ka tas ir mū­su ego­isms un pie­ķer­ša­nās, kas raud un ne­laiž prom aiz­gā­jē­ja dvē­se­li, būs vājš mie­ri­nā­jums un mo­ti­vā­ci­ja ļaut tai aiziet. 

– Ma­na vec­mā­mi­ņa for­ši pa­tei­ca: vai va­ram sa­ru­nāt, ka tu man sa­rī­ko­si bē­res un, lū­dzu, lai ne­viens no cie­mi­ņiem ne­rau­dā­tu! Ja kāds sāk­tu rau­dāt, tad man bi­ja jā­pie­ce­ļas un jā­pa­sa­ka, ka šeit ne­kas tāds ne­no­tiks. Vi­siem uz­ai­ci­nā­ta­jiem no­sū­tī­ju in­struk­ci­ju, lai ne­brī­nās par to, kas no­tiks vec­mā­mi­ņas bē­rēs. Tā bi­ja ļo­ti skais­ta at­va­dī­ša­nās, katrs at­ce­rē­jās kā­du mī­ļu, jaut­ru stās­tu.

– Tā bi­ja tra­dī­ci­ju lau­ša­na?

– Tā nav tra­dī­ci­ju lau­ša­na, tā ir at­grie­ša­nās pie tām tra­dī­ci­jām, no ku­rām esam tik tā­lu aiz­gā­ju­ši, ka vairs pat ne­zi­nām, uz ku­rie­ni ejam.

– Un vi­si pie­ņē­ma šos spē­les no­tei­ku­mus?

– Vi­si ie­ra­dās uz vec­mā­mi­ņas bē­rēm. Un to­laik pat ne­bi­ja ru­na par vē­dis­kām zi­nāt­nēm, tā bi­ja vec­mā­mi­ņas pē­dē­jā vē­lē­ša­nās. Starp ci­tu, bū­tis­ka lie­ta.

– Sva­rī­gi ir būt sa­vu bē­ru sce­nā­ris­tam?

– Jā, un pa­teikt, ko tā­lāk ar ma­ni da­rīt – ap­rakt vai kre­mēt. Zi­nu ga­dī­ju­mu, kad di­viem brā­ļiem ur­ni­ņa ar tē­va pel­niem stā­vē­ja «uz kla­vie­rēm» un vi­ņi četr­us ga­dus strī­dē­jās, ko da­rīt. Viens tei­ca – ap­rakt, otrs – ka va­jag pel­nus ie­bērt upē. Ka­mēr strī­dē­jās, dzī­vē sā­kās sa­rež­ģī­ju­mi. Es ie­ro­si­nā­ju tre­šo va­ri­an­tu – iz­kai­siet jū­rā! Vi­ņi tā iz­da­rī­ja, un bei­dzot ie­stā­jās miers ta­jos jau­tā­ju­mos, kas bi­ja ne­at­ri­si­nā­ti pa­ra­lē­li strī­dam par tē­va pel­niem. 

– Vai ir ne­pie­cie­šams aiz­gā­jē­ja pel­nus at­dot ze­mei, jū­rai vai gai­sam? Var­būt lai ur­ni­ņa stāv plauk­tā, ne­vie­nu ta­ču ne­trau­cē.

– Cil­vē­ka sa­da­lī­ša­nās ga­la pro­dukts ir pel­ni. Tas pa­liek pē­dē­jais no ma­te­ri­ālās pa­sau­les, tā­pēc pel­nus va­jag at­dot līdz ga­lam. Ja to ne­da­ra, tad tā ir dzī­vā cil­vē­ka pie­ķer­ša­nās mi­ru­ša­jam ra­di­nie­kam, bet pie­ķer­ša­nās trau­cē. Pro­tams, tas sais­tīts ar emo­ci­jām. Upa­ni­ša­dās (skaid­ro­jums, kā sa­pro­ta­mas vē­das – red.) ir stās­tīts par to, ka dzim­tas mi­ru­šie ir sais­tī­ti ar cil­vē­ka sir­di, bet sirds – ar prā­tu. Ta­ču tas, kas var pa īs­tam sa­prast, ir sa­prāts. Ka­mēr cil­vē­ka prāts ne­spēj ilg­sto­ši kon­cen­trē­ties, tik­mēr kar­ma cen­šas at­ri­si­nāt sa­vu uz­de­vu­mu. Tē­lai­ni iz­sa­ko­ties, tā kle­jo pa Sau­les sis­tē­mu tā­pat kā cil­vē­ka prāts ha­otis­ki do­mā vi­sā­das do­mas. Tad, kad cil­vēks ir pa­rū­pē­jies par sa­vas dzim­tas dvē­se­li, prāts un sirds­dar­bī­ba no­mie­ri­nās.

Kar­ma no abām dzim­tām sa­vāc in­for­mā­ci­ju un uz­tur cil­vē­ka ģe­nē­ti­ku, no­sauk­sim to par at­mi­ņu no da­žā­dām vie­tām. Tā ir ap­zi­ņas da­ļa, kas uz­bū­vē­ta ši­nī ģi­me­nē. Ja dzim­tā viss ir la­bi, tad cil­vē­kam prāts ir skaidrs, mie­rīgs un at­spo­gu­ļo re­ali­tā­ti. To var pie­dzī­vot, kad no­mirst tu­vi­nieks, jo īpa­ši – vecs cil­vēks. Tad dzim­tas kar­ma sa­da­lās uz dzī­va­jiem. Bie­ži vien no­tiek tā, ka, ve­ca­jam cil­vē­kam dzī­vo­jot, dzim­tā vi­siem ir la­bi, vi­ņam no­mir­stot, sā­kas ne­pa­tik­ša­nas. Ja no­mirst cil­vēks, kurš vi­su pa­re­dzē­to nav at­ri­si­nā­jis, tad dzim­tas kar­ma pēc vi­ņa nā­ves pa­slik­ti­nās. 

– Kas no­tiek ar dzim­tu, kad no­mirst bērns?

– Tas no­zī­mē, ka vi­ņa ve­cā­ki pirms bēr­na ie­ņem­ša­nas nav do­mā­ju­ši par at­tie­cī­bām gan ar dzim­tu, gan ar bēr­nu. Lie­lā­kā da­ļa cil­vē­ku bēr­nus pa­gā­dā vieg­lāk ne­kā tiek pie au­to­va­dī­tā­ja ap­lie­cī­bas. Un pēc tam brī­nās – vai, kas nu sa­nā­cis. Ļo­ti dau­dzi šo­brīd iz­man­to māk­slī­go ap­aug­ļo­ša­nu. Tā vi­ņi mē­ģi­na ri­si­nāt sa­vus šķēr­šļus, ti­kai da­ra to caur ma­te­ri­ālo pa­sau­li un ne­ko vai­rāk par ol­šū­nu un sper­ma­to­zo­īdu ne­zi­na. Tie ir ti­kai ma­te­ri­āls, no ku­ra vei­do bēr­nu, ta­ču bērns re­in­kar­nā­ci­jā nāk uz Zem­i, lai kaut ko iz­zi­nā­tu. Ve­cā­ku kar­ma ir sais­tī­ta ar bēr­nu, ja vi­ņi at­ri­si­na sa­vas grū­tī­bas un šķēr­šļus, tad viss ir la­bi, diem­žēl lie­lā­kā da­ļa to ne­maz ne­zi­na, jo vi­ņiem nav zi­nā­ša­nu.

– Cil­vē­ki mēdz šķir­stā ie­vie­tot aiz­gā­jē­jam mī­ļas lie­tas – mī­les­tī­bas vēs­tu­les vai ko ci­tu.

– Tas ir pa­rei­zi.

– Arī tad, ja pīš­ļus no­lemts at­dot ugu­nij?

– Vi­sās tau­tās un tra­dī­ci­jās aiz­gā­jē­jam klāt li­ka da­žā­das lie­tas, vi­su sa­de­dzi­nā­ja un pēc tam ne­aiz­ti­ka. Tas ir pa­rei­zi, jo ar fi­zis­kā ķer­me­ņa nā­vi dzī­ve ne­bei­dzas. Tas ir tā­pat kā ar cie­mi­ņiem – vi­ņus mie­lo un ie­dod cie­nas­tu līdz­i. Bet de­dzi­nāt dzī­vus zir­gus vai sie­vas – tā ir de­gra­dā­ci­ja. Die­vam jau viss pie­der, kā­pēc vēl kā­du dzī­vi zie­dot aiz­gā­jē­jam līdz­i? Rig­vē­dā (sens in­die­šu svē­to rak­stu krā­jums ar lūg­ša­nām un him­nām san­skri­tā – red.) ir man­tras ap­be­dī­ša­nas ri­tu­āliem. Sie­va sim­bo­lis­ki no­gu­ļas līdz­ās aiz­gā­jē­jam, un vi­ņai sa­ka – ce­lies augš­ā, dzī­vo tā­lāk, pre­cies, mek­lē vī­ru un dzem­dē bēr­nu, ja tā ir jaun­a sie­vie­te. Ja sie­vie­ti sa­de­dzi­na kā In­di­jā, tad tas jau ir re­li­ģi­jas un ti­cī­bas jau­tā­jums, ne­vis ap­zi­nā­ta rī­cī­ba un iz­prat­ne. Die­vam to ne­va­jag. Viņš vi­su ir ra­dī­jis.

– Dau­dzi uz­ska­ta, ka dvē­se­le starp­stā­vok­lī starp de­be­sīm un zem­i pa­va­da 40 die­nas, vē­dis­ka­jā kul­tū­rā teikts, ka 49 die­nas. Kā­da no­zī­me (un vai vis­pār tā­da ir) ir die­nu skai­tam, ku­ru lai­kā dvē­se­le it kā nav pil­nī­bā pa­me­tu­si sev tu­vos cil­vē­kus ša­jā sau­lē?  

– Da­tu­mu un die­nu skaits ir at­ka­rīgs no kul­tū­ras un re­ģi­onā­lām pa­ra­žām. At­šķi­ras arī ri­tu­āli. Arī skaid­ro­ju­mi vē­dis­ka­jā pa­sau­lē ir at­ka­rī­gi no tā, kā­dus priekš­rak­stus sko­lo­tājs ie­vē­ro. Dien­vid­in­di­jā ir 30 die­nas, Zie­meļ­in­di­jā 16 die­nas. Bū­tī­ba ne­mai­nās. Vie­nī­gi ne­va­jag kre­mēt uz­reiz, tik­līdz no­mirst, jo ir ga­dī­ju­mi, kad cil­vēks pēc pār­is die­nām piec­eļas. Ne­va­jag steig­ties.

Vē­dis­ka­jā kul­tū­rā tik­ko no­mi­ru­si dvē­se­le jeb ve­lis tiek go­dāts vie­nu ga­du. Tā lai­kā ir vai­rā­ki pie­tu­ras pun­kti – da­tu­mi un die­nas, ku­rās jā­veic ri­tu­āli. Tie nav sais­tī­ti ar ap­rau­dā­ša­nu, bet do­mā­ti, lai dvē­se­lei ie­do­tu ne­pie­cie­ša­mo ener­ģi­ju, jo tai būs va­ja­dzīgs at­balsts. Mēs, dzī­vie, va­ram pa­lī­dzēt at­brī­vo­ties no tiem ma­za­jiem kar­mas ga­ba­li­ņiem, ku­ru dēļ dvē­se­lei at­kal va­ja­dzē­tu re­in­kar­nē­ties uz Ze­mes. Ja pa­lī­dzē­sim, tad gars tiks at­brī­vots un aizies at­pa­kaļ pie Sau­les – uz tu­rie­ni, no ku­rie­nes ie­ra­dies. Viss ir viens – Sau­le, aiz­sau­le.

– Mū­su dzī­ve ir il­gā­ka šeit, uz Ze­mes, vai aiz­sau­lē?

– Ja cil­vēks uz Ze­mes ir vi­su iz­da­rī­jis, tad gars at­da­lās, pa­met Zem­i un aiziet pie tā pa­ša avo­ta, kas vi­ņu ir ra­dī­jis – pie Sau­les. Lai­ka jē­dziens ir mū­su ie­viests, laiks past­āv ti­kai uz Ze­mes, jo ap­zi­ņa to ir ra­dī­ju­si. Ek­sis­tē ti­kai vie­nī­gā ta­gad­ne, bet pā­rē­jais ir vai nu bai­les par nā­kot­ni, vai ce­rī­bas nā­kot­nē. Ne­kā ci­ta jau nav. Jo vai­rāk at­ro­da­mies gai­dās par nā­kot­ni un do­mās par pa­gāt­ni, jo vai­rāk at­tā­li­nā­mies no ta­gad­nes, no vie­nī­gās re­ali­tā­tes. Un tad vi­sa ener­ģi­ja aiziet turp, kur vēr­sta cil­vē­ka uz­ma­nī­ba.

– Vai ir si­tu­āci­jas, kad ir ētis­ki ar at­vieg­lo­ju­mu pa­teikt vai no­do­māt: cik la­bi, ka cil­vēks no­mi­ra?

– Uz ko jūs ma­ni ta­gad pro­vo­cē­jat? Pro­tams, ja cil­vēks cieš, sma­gi sli­mo, vi­si ģi­me­nē par vi­ņu rū­pē­jas un gai­da to brī­di, kad sli­ma­jam pa­liks vieg­lāk. Un ir skaidrs, ka vieg­lāk vi­ņam kļūs tad, kad viņš no­mirs. Ir tā­das si­tu­āci­jas.

– Vai ir ie­spē­jams kaut ko kar­mis­ku at­ri­si­nāt lai­kā, kad vi­si, arī tu pats, ļo­ti gai­da nā­vi?

– Lie­lā­kā da­ļa ne­ko ne­ri­si­na, mēs ti­kai do­mā­jam, ka ri­si­nām. Ja nav zi­nā­ša­nu, tad kā var at­ri­si­nāt? At­ce­ra­ties in­teg­rā­los vie­nā­do­ju­mus? Kād­reiz do­mā­ju – kur es dzī­vē tos iz­man­to­šu? Ka­mēr ne­at­nāk sko­lo­tājs un ne­pa­rā­da for­mu­lu, kā to in­teg­rā­li at­ri­si­nāt, mums nav ie­spē­ju at­ri­si­nāt. Mēs ne­mā­kam. Ir jā­būt zi­nā­ša­nām, lai uz­bū­vē­tu kos­mo­sa ku­ģi un pa­lais­tu to gai­sā, bet dzī­ve ir vēl sa­rež­ģī­tā­ka. Lai kaut ko at­ri­si­nā­tu, ir va­ja­dzīgs pa­doms.

– Dzī­ve ir sa­rež­ģī­ta, cil­vē­kam jā­ri­si­na pro­blē­mas. Kā­pēc vi­ņam ar šā­du ba­gā­žu jā­ie­ro­das uz Ze­mes?

– Kā­pēc ne­var būt vien­kār­šāk? Tā­pēc, ka pa­ši kļū­dī­jā­ties un pie­dzi­māt vēl­reiz la­bot sa­vu kļū­du. Iz­la­bo­siet un dzī­vo­siet mie­rī­gi. Ka­mēr ne­iz­la­bo­siet, tik­mēr dzī­ve ra­dīs si­tu­āci­jas, pa­rā­dīs di­ag­no­zi un at­gā­di­nās, kas ir jā­da­ra. Sli­mī­bas, no­ti­ku­mi, kas at­kār­to­jas, šķir­ša­nās – kat­ram ir sa­va vā­jā vie­ta.

– Ar­vien vai­rāk cil­vē­ku mek­lē sa­vu ce­ļu, dzī­ves jē­gu un vis­maz cen­šas la­bot kļū­das. Ja tā tur­pi­nā­sies, tad kaut kad no­nāk­sim līdz ide­ālai ga­rī­gai sa­bied­rī­bai.   

– Nē, no­nāk­sim līdz nā­vei, kur to vi­su sa­snie­dzam, kad esam ie­mā­cī­ju­šies for­ši no­dzī­vot dzī­vi un ve­se­li no­mirt. Pie mums uz­ska­ta, ka no­mirt ve­se­lam ir ne­nor­mā­li. Pa­ras­ti pra­sa: no kā viņš no­mi­ra? Bet, ie­do­mā­jies, viņš no­mi­ra ve­sels.

Kā mēs ri­si­nām pro­blē­mas? Bie­ži vien sa­ka – es vi­su at­ri­si­nā­ju. Kā? Iz­šķī­ros! At­ri­si­na tad, kad ne­vis aiziet no cil­vē­ka, bet kad vairs nav pa­šas pro­blē­mas. Pro­blē­ma ir dzī­ves­vei­dā, tas no­sa­ka nā­ves brī­di un to, kas no­tiks pēc nā­ves. Ja cil­vēks ne­zi­na, kā viņš pie­ņem lē­mu­mus, tā­tad ne­dzī­vo ap­zi­nā­ti. Iz­prat­ne ro­das lē­nām un pa­kā­pe­nis­ki, tā­pēc jā­tre­nē pa­cie­tī­ba.