Ceturtdiena, 25.aprīlis

redeem Bārbala, Līksma

arrow_right_alt Horoskopi

ASTROLOĢIJA: Intervija ar kris­tā­lu ener­ģi­jas tul­ko­tā­ju

Tatjana Fomičeva © f64

Vis­pirms klau­sā­mies pār­pa­sau­lī­ga­jās kris­tā­la trau­ku ska­ņās, pēc tam no­dun ša­ma­ņu bun­gas. Tat­ja­na Fo­mi­če­va tās iz­ga­ta­vo­ju­si sa­vām ro­kām. Kris­tā­la trau­kus vi­ņa spē­lē pēc iz­jū­tas, prot at­šif­rēt ak­me­ņu vēs­tī­ju­mus un ko­pā ar do­mu­bied­riem vei­do kris­tā­lu rež­ģi ze­mes­lo­des aiz­sar­dzī­bai. Kopš bēr­nī­bas sa­ru­nā­jas ar eņ­ģe­ļiem un sa­ska­ta ener­ģi­jas. Par se­vi sa­ka – kris­tā­lu ener­ģi­jas meis­ta­re.

– Kad un kā jums ra­dās in­te­re­se par kris­tā­liem?

– Reiz pa­vi­sam ne­gai­dī­ti, ap 1998. ga­du, vīrs man uz­dā­vi­nā­ja kris­tā­lu. Pa­ras­ti viņš pir­ka ap­avus, un bi­ju pār­lie­ci­nā­ta, ka ti­kai viņš spēj no­pirkt man vis­la­bā­kās kur­pes. Ko vēl vī­rie­ši dā­vi­na? Smar­žas, ro­tas­lie­tas. Bet te – kris­tāls. Ska­tī­jos uz to un ne­sa­pra­tu – tas ta­ču nav pat spī­gu­lī­tis-vi­zu­lī­tis. No­li­ku ma­lā un no­do­mā­ju, ka vē­lāk tik­šu skaid­rī­bā. Pa­gā­ja pār­is die­nu, un no­lē­mu to no­maz­gāt. Pēk­šņi no­zi­bē­ja dzirk­ste­les, un kris­tāls ma­nās ro­kās sa­plī­sa di­vos ga­ba­los. Sa­vām acīm re­dzē­ju zel­tai­nas dzirk­ste­les iz­li­do­jam. Tur­klāt kris­tāls sa­plī­sa tā, ka abas da­ļas va­rē­ja at­kal sa­vie­not. Do­mā­ju: tā­tad brā­ķis, jā­sa­mai­na. Vīrs aiz­brau­ca uz vei­ka­lu, tur pa­tei­ca – kris­tā­lus ne­mai­nām. La­bi. Es to ne­iz­me­tu, at­stā­ju mā­jās un lai­ku pa lai­kam pa­vē­ro­ju. Pēc lai­ka re­dzē­ju sap­ni, bet tie man ir ļo­ti re­ālis­tis­ki, ne­ko ne­va­jag mi­nēt un šif­rēt. Kris­tāls sa­ka: no­pērc man una­kī­tu! Kas tas par vār­du? Aiz­gā­ju uz vei­ka­lu un no­pir­ku grā­ma­ti­ņu par ak­me­ņiem. Man mā­jās pat tā­das ne­bi­ja. At­vē­ru grā­ma­ti­ņu un ie­rau­dzī­ju una­kī­tu. Tāds pār­stei­gums! Tad arī pa­kā­pe­nis­ki sā­ku mā­cī­ties to, ko da­ru ta­gad.

– Kas ir una­kīts?

– Ak­mens. (Una­kīts, arī epi­dots, sa­stāv no za­ļā epi­do­ta, lauk­špa­ta un kvar­ca. To lie­to, lai no­ņem­tu ne­ga­tī­vo ener­ģi­ju un blo­kā­des no sirds čak­ras, sa­ze­mē ar pla­nē­tu Ze­me un sti­mu­lē vi­sap­tve­ro­šu ra­do­šo ener­ģi­ju – red.). Sā­ku šķir­stīt to grā­ma­ti­ņu un sa­ju­tu ener­ģi­ju. Pēc tam kris­tāls sā­ka pra­sīt, lai at­ro­du vēl ci­tus kris­tā­lus, un tā iz­vei­do­jās ma­na ko­lek­ci­ja. Tā kā ar ma­ni vien­mēr sa­ru­nā­ju­šies eņ­ģe­ļi, tad kat­ru nak­ti sā­kās mā­cī­bas. Gu­lē­ju, mie­gā no­ti­ka se­an­si, ku­ros ie­gu­vu zi­nā­ša­nas. Ja kā­dam to stās­tī­tu, zi­nu, ka uz­reiz jau­tā­tu: kas ar te­vi ru­nā­ja, vai eņ­ģe­ļi? Bet tā no­ti­ka. Sā­ku­mā vi­su pār­bau­dī­ju pa­ti, ti­kai pēc tam pa­lī­dzē­ju ci­tiem.

– Vai ta­gad zi­nāt at­bil­di, kā­pēc vīrs, kurš vien­mēr dā­vā­ja ap­avus, no­pir­ka kris­tā­lu?

– Es vi­ņam jau­tā­ju vai­rāk­kārt, bet viņš ne­spēj pa­teikt. Vien­kār­ši gā­jis vei­ka­lam ga­rām un no­pir­cis. Bet zi­nu, ka dievs mūs vir­za ar cil­vē­ka ro­kām. Tā ir no­ti­cis – ja vei­ka­lā ne­no­pēr­ku, kris­tāls at­nāk pats.

– Acīm­re­dzot vīrs ir jū­su īs­tais cil­vēks, sa­pro­ta­ties bez vār­diem.

– Es ar vi­ņu ko­pā ne vie­nu dzī­vi vien es­mu no­dzī­vo­ju­si.

– Ko spē­jat pa­teikt par cil­vē­ku, kurš iz­vē­las kā­du no kris­tā­liem? It kā tā­pat vien, jo pa­tīk vai nu for­ma, vai krā­sa, vai arī fak­tū­ra.

– Tū­līt no­de­mons­trē­šu. (Vēr­šas pie fo­to­grā­fa, žur­nā­la re­dak­to­res Gu­nas un ma­nis.) Pa­ņe­miet katrs pa ak­men­ti­ņam! Ne­ska­to­ties. Uz­ska­tī­sim to par mi­ne­rā­lu pa­sau­les vēs­tī­ju­mu. Cil­vē­ki daž­reiz do­mā – tū­līt no mai­si­ņa iz­vil­kšu bril­jan­tus! To­mēr katrs in­tui­tī­vi iz­vē­las to ak­men­ti­ņu, kurš at­spo­gu­ļo šo­brīd vi­ņam sva­rī­gā­ko.

Ahā, jums la­zu­rīts. Tas past­ip­ri­na to, ar ko cil­vēks jau no­dar­bo­jas, un ļauj šo no­dar­bi pār­vērst nau­dā. Pro­fe­si­onā­lis­ma ak­mens. Cil­vē­kam tiek do­tas ie­spē­jas iz­paus­ties caur sa­viem ta­lan­tiem un sa­mak­sā ie­gūt ie­spē­ju dzī­vot, sa­ņe­mot gan­da­rī­ju­mu nau­das bal­vas vei­dā.

Bet Gu­nai ir kal­nu kris­tāls, un tas lie­ci­na par to, ka cil­vēks ir ie­gu­vis ga­rī­gu in­for­mā­ci­ju un pa­kā­pies sa­lī­dzi­no­ši augst­ā lī­me­nī. Kāds ir šā ak­mens vēs­tī­jums? Kāp vēl augst­āk, ej vēl tā­lāk, jo tev ir vi­sas ie­spē­jas! Tā ir cil­vē­ka sa­ru­na ar ga­ru.

Arī Lau­rim ir kal­nu kris­tāls, bet ne­ap­strā­dāts. Re­dzat, ka tas ir pie­nai­ni balts? Tas lie­ci­na, ka cil­vē­kam ir do­tas lie­las ie­spē­jas, viņš iz­smal­ci­nā­ti pār­val­da ap­kār­tē­jās pa­sau­les snieg­to in­for­mā­ci­ju, bet ir ar sa­viem asu­mi­ņiem, ar šķaut­nī­tēm, to­ties zi­na sa­vu vēr­tī­bu, ap­zi­nās, kas viņš iek­šē­ji ir, un cie­na paš­iz­paus­mes brī­vī­bu. Ga­dās, ka pie ma­nis at­nāk un sa­ka: ne­zi­nu, kā pa­jau­tāt. Tad ie­ro­si­nu: ņe­mam ak­me­ņus un ska­tā­mies, kā­das ener­ģi­jas ap­kārt gro­zās. Ak­me­ņi ru­nā tā­pat kā Ta­ro kār­tis, kā rū­nas, jo ak­me­ņi sa­tur in­for­mā­ci­ju.

– Var­būt pro­tat «at­kost», ja kāds uz kon­sul­tā­ci­ju at­nā­cis ar ļau­niem no­lū­kiem?

– Kā­di gan tie va­rē­tu būt? Nē, pa­sau­lē nav slik­tu no­lū­ku. Ne­es­mu tā­du cil­vē­ku sa­ti­ku­si un ne­va­ru ie­do­mā­ties, kā­di ļau­ni no­lū­ki va­rē­tu būt. Bet, ja kāds at­nāk­tu ar slik­tām do­mām, es ne­pre­to­tos. Pro­tams, va­rē­tu no­stā­ties ka­ro­jo­šā po­zā, bet va­ru arī tā ne­da­rīt, vai ne? Viss ir ener­ģi­ja. Ener­ģi­ju var trans­for­mēt, un viss.

Ja ru­nā­jam par to, ka cil­vē­ki bai­dās no no­lā­dē­ju­ma, no­skau­ša­nas, tad tas viss ir ener­ģi­ja. Kāds pa­tei­ca – es te­vi ne­mī­lu, iz­jū­tu pret te­vi ne­lā­gas jū­tas – un šo ener­ģi­ju no­sū­tī­ja ci­tam. Ja vēl veik­tu kā­du ri­tu­ālu, tad no­sū­tī­tu šā­du vēs­tī­ju­mu ar mēr­ķi, lai arī ap­kār­tē­jā pa­sau­le vi­ņam pa­līdz. Pa­sau­le, Vi­sums pa­līdz, jo ir nei­trāls. Tas ne­vie­nu ne­no­so­da un ir vi­siem pie­ejams. Lūk, cil­vēks no­sū­ta tā­du ener­ģi­ju, tā at­li­do pie ma­nis un gai­da. Ne­vie­na ener­ģi­ja ne­me­tas uz­reiz vir­sū. Katrs var to sa­just, ie­rau­dzīt, in­tui­tī­vi ap­jaust. Mē­dzam ta­ču teikt: man ir sa­jū­ta, ka briest ne­pa­tik­ša­nas. Tā­pēc sa­ki ener­ģi­jai: «Svei­ka!» Pa­ska­ties, vai uz tās ir plāk­snī­te ar uz­rak­stu «Ļau­nums». Ja te­vī mīt mī­les­tī­ba un tu zi­ni, kā rī­ko­ties ar ener­ģi­ju, tad no­ņem plāk­snī­ti un iz­met to. Jo tu pie­ņem ne­vis ļau­nu­mu, bet mī­les­tī­bu. Ja cil­vē­kā ir ļau­nums, tā­tad vi­ņam pie­trūkst mī­les­tī­bas. Tie­ši mī­les­tī­bas trū­kums liek vē­lēt ļau­nu ci­tam. Tad va­jag šo ener­ģi­ju pa­pil­di­nāt un pa­teikt: pal­dies, ka at­nā­ci pie ma­nis! Tas dar­bo­jas.

– Iz­skaid­ro­jiet, lū­dzu, kā ak­mens var ie­dar­bo­ties. Pro­tams, zi­nām par li­to­te­ra­pi­ju, to­mēr ir grū­ti sa­prast, kā ak­mens mij­ie­dar­bo­jas ar cil­vē­ku. Tas jau ti­kai ak­mens. Ciets un ne­dzīvs.

– Ak­mens sa­stāv no mik­ro­ele­men­tiem, kas sa­ko­po­ti no­teik­tā ģeo­met­ris­kā for­mā. Cil­vē­kā arī ir tie pa­ši mik­ro­ele­men­ti, ti­kai kom­bi­nā­ci­ja ci­ta. Kā­pēc ak­mens mums šķiet ciets? Tā­pēc, ka tā laiks ir mū­žī­ba, bet mū­su dzī­ves laiks, mū­su dzī­ves lī­ni­ja ir ie­ro­be­žo­ta, mū­su dzī­ve pa­skrien ātr­āk. Ti­kai tā­pēc ak­mens šķiet ciets. Zi­nāt­nie­ki ir iz­pē­tī­ju­ši, ka ak­mens ie­el­po rei­zi piec­pa­dsmit mi­nū­tēs. Cil­vēks el­po bie­žāk, tā­dē­jā­di ro­das lai­ka star­pī­ba. Gra­nī­ta kalns el­po, tās vib­rā­ci­jas ir pie­rā­dī­tas. Ak­me­ņi ir dzī­vi un no­ve­co. Tir­kīzs no­ve­co ātr­āk, tā­pat arī se­le­nīts, un sa­nāk, ka ak­mens ir tik­pat dzīvs kā augu un dzīv­nie­ku pa­sau­le. Tam ir past­āvīgs kris­tā­lisks rež­ģis. Pat ja kris­tā­lam ār­ēji nav ide­āla for­ma, iek­šē­ji tas sa­tur no­teik­tā kār­tī­bā iz­vie­to­tus ato­mus un mo­le­ku­las, kas at­bilst sak­rā­la­jai ģeo­met­ri­jai.

Sak­rā­lā ģeo­met­ri­ja ir vie­nī­gā pie­griez­tne, pēc ku­ras ra­dī­ta pa­sau­le. Pro­ti, ener­ģi­jas plūs­mas ma­tē­ri­jā vei­do no­teik­tu struk­tū­ru, tā­pēc sa­ka – ie­stā­jies Kris­tā­lis­kais laik­mets. Šī iek­šē­jā struk­tū­ra ir ļo­ti ener­go­ie­til­pī­ga un jau­dī­ga. Ka­mēr kris­tā­li at­ro­das ze­mes iek­šie­nē, tie at­sta­ro ener­ģē­tis­ko fo­nu, kad tos iz­ceļ virs­ze­mē, tad kris­tā­lus ie­dar­bi­na gais­ma. Kas no­tiek, kad gais­mas vil­nis iz­iet cau­ri kris­tā­lam? Kā­pēc ie­tei­cams ska­tī­ties caur kris­tā­lu, tā­pat kā dzert ar kris­tā­liem uz­lā­dē­tu ūde­ni? Tā ir vib­rā­ci­ja, kas nes in­for­mā­ci­ju par zel­ta grie­zu­mu, par ide­ālo dzī­ves pie­grie­zu­mu, par kris­tā­lis­ko rež­ģi, kam ir pa­rei­za for­ma. Cil­vēks ne­re­ti sa­vas vib­rā­ci­jas pa­zau­dē, ti­kai ne kvarcs. Ne vel­ti to iz­man­to pre­cī­zo apa­rā­tu būv­nie­cī­bā, jo tas ir ener­go­ie­til­pīgs.

– Ja cil­vēks ir Men­de­ļe­je­va ta­bu­la tā­pat kā ak­mens, kā tad ar re­in­kar­nā­ci­ju? Dvē­se­le tā­pat kā ak­mens ir mū­žī­ga?

– Jā, bet ne ķer­me­nis. Tā­pēc mēs ar ak­me­ni va­ram vieg­li no­nākt kon­tak­tā. Dvē­se­les lī­me­nī. Ka­mēr at­ro­da­mies ķer­me­ņa lī­me­nī, ir grū­ti sa­prast, kā ak­mens var pa­lī­dzēt. Pa­ņe­mam to ro­kā un sā­kam prā­tot, kas nu no­tiek. Ja at­ro­da­mies dvē­se­les lī­me­nī, spē­jam sa­pras­ties, sa­just ener­ģi­ju. Kā ma­zi bēr­ni – vi­ņi ak­me­ņus sa­jūt lie­lis­ki. Maz­mei­ti­ņa, ka­mēr bi­ja ma­zi­ņa, vien­mēr iz­vē­lē­jās caur­spī­dī­go kvar­cu, kaut šķī­vī bi­ja daudz ci­tu ak­men­ti­ņu. In­te­re­san­ti, ka in­tui­tī­vi viss no­tiek, pat ja cil­vēks ne­ko ne­zi­na, ne­tic un sa­ka – tas jau ti­kai ak­mens.

– Tā­pat kā es pa­jau­tā­ju.

– Gri­bē­tu pa­teikt vēl ko. Vai zi­nāt, kas ir kau­li? Tie ir kris­tā­li mū­su ķer­me­nī. Kad no­mir­stam, dvē­se­le aiz­li­do, bet no ķer­me­ņa vi­sil­gāk sa­gla­bā­jas lie­lie kau­li un gal­vas­kauss. Tas tad arī ir kris­tāls, kurš uz Ze­mes pa­liek pēc cil­vē­ka. Zi­nāt­nie­ki sa­ka – ja kris­tāls dzird mū­zi­ku vai ska­ņas, tas pul­sē un dzir­dē­to trans­for­mē ap­kār­tē­jā pa­sau­lē. Mū­su auss to var ne­sa­klau­sīt, jo tā­dā di­apa­zo­nā ne­dzir­dam. Ta­ču ār­kār­tī­gi pre­cī­zi apa­rā­ti to ir ap­stip­ri­nā­ju­ši. Pēc nā­ves cil­vē­ka gal­vas­kauss trans­lē Vi­su­mā to, kas viņš bi­jis dzī­ves lai­kā.

– Kam trans­lē?

– Ze­mei, Vi­su­mam. Dvē­se­le, ku­ra ir aiz­li­do­ju­si, at­kal nāk uz Zem­i ie­mie­so­ties. Kau­li kal­po par bā­ku, lai sa­ska­tī­tu, kurp tai at­griez­ties. Dvē­se­le at­li­do un ie­kāpj pa­šas at­stā­ta­jās ve­ca­jās kur­pēs. Ja ru­nā­jam par upu­rē­ša­nas jē­dzie­nu, tad upu­ra kau­li ir kā en­kurs uz Ze­mes. Vi­sas baz­nī­cas cel­tas uz tā­diem zie­do­ju­miem. Mēs ti­kai do­mā­jam, ka upu­ris ir rau­dā­jis, ne­vē­lē­jies mirt, bet tā nav. Viņš zi­nā­ja, kā­da bi­ju­si mi­si­ja – kal­pot par ener­ģi­jas en­ku­ru.

Nu lai­ki ir mai­nī­ju­šies. Ta­gad zi­nām par kris­tā­lu fun­kci­ju un va­ram vei­dot en­ku­ru ar kris­tā­liem, ne­vis cil­vē­ku upu­riem. Kris­tā­li at­grie­žas zem­ē, kur tos ar ri­tu­āliem ie­ro­kam un tie strā­dā ar kon­krē­tu prog­ram­mu. Ar do­mu­bied­riem esam ap­ce­ļo­ju­ši vi­su Lat­vi­ju un iz­vei­do­ju­ši kris­tā­lu rež­ģi, kas sa­vie­nots ar Lie­tu­vu un Igau­ni­ju.

– Ko ie­gūst Lat­vi­ja?

– Ja cil­vē­ki sa­pul­cē­jas ar kon­krē­tu no­lū­ku un katrs to ie­ru­nā kris­tā­lā, tad kris­tāls vi­su at­ce­ras. Pēc tam ar ri­tu­ālu kris­tā­lu at­dod ze­mei. Pie­mē­ram, ie­prog­ram­mē­jam kris­tā­lu uz mī­les­tī­bu, un vib­rā­ci­jas iz­pla­tās.

Pro­tams, Ze­me ir gud­ra. Pie­mē­ram, kvar­cam pie­mīt spē­cī­ga ener­ģē­ti­ka, bet mēs esam mai­ga tau­ta, jo kvar­ca Lat­vi­jā nav daudz. Ze­me no­sa­ka cil­vē­ku ti­pu, to, kā­di bū­sim – kā no­asi­nā­ti zī­mu­ļi vai mai­gi kā dū­nu spal­va. Ne­re­ti cil­vē­ki, ku­ri jūt ener­ģi­jas, ku­riem pa­mo­du­šās sen­so­ras spē­jas, sū­dzas: ak, tro­lej­bu­sā uz ma­ni slik­ti ie­dar­bo­jās; ak, kāds ma­ni no­lū­ko­ja ar ļau­nu aci. Tas no­zī­mē, ka sen­so­ri­ka ir pa­mo­du­sies, bet no­tu­rī­bas vēl nav. Cil­vēks sāk kon­sul­tē­ties, vai ti­kai nav uz­sū­tīts lāsts. Viņš svār­stās līdz­i jeb­ku­rai ener­ģē­tis­kai plūs­mai. Viņš bai­dās, ne­vis dzī­vo. Bet dievs mūs ir ra­dī­jis, lai mēs dzī­vo­tu ar vi­su sa­vu spa­ru un dros­mi, lai pras­tu ap­ie­ties ar ener­ģi­jām.

Un tāds cil­vēks in­tui­tī­vi no­pērk kvar­cu vai di­man­tu – stip­ru struk­tū­ru. Diem­žēl tas ne­pa­lī­dzēs, ja viņš ne­sa­pra­tīs, kas īs­te­nī­bā no­tiek, ja ne­ap­zi­nā­sies, ka ne­pie­cie­šams kļūt ne­at­ka­rī­gam, lai ku­ra kat­ra ga­rām ejo­ša tan­te ar sa­vu ener­ģē­ti­ku ne­spē­tu ie­tek­mēt.

– Šķie­ta­mi vien­kār­ša lie­ta – ie­pa­zīt se­vi.

– Pēc pie­re­dzes va­ru teikt, ka ak­me­ņi ir Mā­tes Ze­mes ener­ģi­ja. Man ir zi­nā­mas mei­te­nes, ku­ras at­nāk uz lek­ci­jām un sa­mī­las ak­me­ņos, līdz kat­ra dā­mu so­mi­ņa kļūst par ak­me­ņiem pie­pil­dī­tu ko­fe­ri. Tas pār­iet.

Es­mu sa­pra­tu­si, ka kris­tā­lu aura dar­bo­jas vib­rā­ci­ju vei­dā. Es­mu to sa­ju­tu­si un re­dzē­ju­si. Jā, ir ak­me­ņi, kas klu­sē. Bet ko­pu­mā aura ir ļo­ti elas­tī­ga un tai va­ja­dzē­tu būt mū­su gal­ve­na­jam ie­tēr­pam. Ja cil­vēks aurai pie­vie­no kris­tā­la gais­mu un struk­tū­ru, tad viņš kļūst ne­ie­vai­no­jams. Uz­ska­tu, ja kāds sāk rak­ņā­ties se­vī, tad viņš to ener­ģi­jas da­ļu, ko va­rē­tu iz­man­tot šo­dien, no­vir­za va­kar­die­nā – kā­pēc tā no­ti­ka, man ir bēr­nī­bas trau­ma, kāds ma­ni aiz­vai­no­ja, man jā­iz­ve­se­ļo­jas. Ne­pie­cie­šams pie­ņemt se­vi ša­jā mir­klī – jā, es­mu tā­da. Punkts. Ga­lu ga­lā me­žā re­dzam lī­ku ko­ku, bet tik un tā tas zi­na, kur at­rast gais­mu, un sāk tiek­ties uz to. Ne­viens koks ne­do­mā – es­mu slikts, jo šķībs un greizs. Tā­pat arī kris­tā­li. Kad cil­vēks sāk se­vi uz­tvert kā kris­tā­lis­ku struk­tū­ru, viss no­tiek.

– Vai kris­tā­lu pa­sau­lē past­āv mo­de, to­pa pre­ces? Pie­mē­ram, šun­gīts.

– Šun­gī­tu pa­zi­na sen, bet mūs­die­nu zi­nāt­ne ļā­va iz­pē­tīt tā uz­bū­vi. Šun­gīts ir su­per­ab­sor­bents.

– Tā­pēc tas va­rē­tu būt in­dīgs?

– Nē. Ta­ču ja gri­bat at­tī­rīt ūde­ni, tad va­jag iz­vē­lē­ties tā­du šun­gī­ta ga­ba­li­ņu, ku­rā nav pie­mai­sī­ju­mu, pie­mē­ram, lai ne­pa­rā­dās rū­sa. Ar tā­du ak­me­ni at­tī­rī­tu ūde­ni ir ie­tei­cams dzert, jo viss ne­ga­tī­vais ir iz­vilkts.

Arī ar kris­tā­lu at­tī­rīts ūdens ir labs, ti­kai va­jag iz­vē­lē­ties vieg­li kop­ja­mus glu­dus kris­tā­lus (lai nav po­rai­ni), ie­likt caur­spī­dī­gā trau­kā un at­stāt gais­mā. Gais­ma iz­iet cau­ri kris­tā­lam, vib­rā­ci­jas no­nāk ūde­nī, un tas uz­lā­dē­jas. Kvarcs ab­sor­bē pie­mai­sī­ju­mus, to­mēr ak­me­ņus va­jag maz­gāt un kopt.

Trau­kā var iz­vei­dot ve­se­lu va­ra­vīk­sni, ne ti­kai ie­likt vie­nu ak­men­ti­ņu. Pie­mē­ram, ja pro­blē­mas sa­gā­dā at­mi­ņa un gre­mo­ša­nas sis­tē­ma, tad iz­man­to­jiet ame­tis­tu. Ja ir sirds sli­mī­bas, ie­lie­ciet ūde­nī avan­tu­rī­nu, ja ak­nu pro­blē­mas – ob­si­di­ānu vai he­ma­tī­tu, ja pie­trūkst ro­man­ti­kas un sir­snī­bas – ro­zā kvar­cu un avan­tu­rī­nu, ja vē­la­ties lie­lā­ku ko­mu­ni­ka­bi­li­tā­ti un fi­nan­ses, tad cit­rī­nu. Ja gri­bat no­vērst gi­ne­ko­lo­ģi­jas pro­blē­mas un ak­ti­vi­zēt zem­ākās čak­ras, tad ne­pie­cie­šams he­ma­tīts un jaš­ma.

– No bēr­nī­bas at­ce­ros, ka krie­vu pa­sa­kās fi­gu­rē­ja ma­la­hīts. Vai tam pie­mīt kā­das īpa­šas spē­jas?

– Tas ir ti­pisks Krie­vi­jas ak­mens, jo ma­la­hī­tu ie­gu­va Urā­los. Ma­la­hīts ir skaists ak­mens iz­strā­dā­ju­mos, bet ar to ne­drīkst uz­lā­dēt ūde­ni. Tā­pat kā tir­kīzs, arī ma­la­hīts ir at­da­ri­nā­ju­mu lī­de­ris. Es­mu no­pir­ku­si it kā ma­la­hī­tu, bet pār­bau­dot re­dzu, ka iz­man­to­tas tie­vas ma­la­hī­ta plāk­snī­tes, kas uz­tī­tas uz ci­ta ma­te­ri­āla.

– Jū­su vēr­tē­jums – vai Lat­vi­jai dzin­tars ir no­zī­mī­gā­kais ak­mens?

– Ma­nu­prāt, par dzin­ta­ru vi­sur iz­sa­kās po­zi­tī­vi. Kad dvē­se­le no­lai­žas uz Ze­mes ie­mie­so­ties, tai ir aiz­sar­gap­valks, un to dē­vē par dvē­se­les dzin­ta­ra ap­val­ku. Dzin­tars iz­pla­tī­ju­mā ilg­sto­ši sa­gla­bā fan­to­mu. Ja at­ne­sī­siet dzin­ta­ru uz ma­nu ka­bi­ne­tu, tā fan­toms sa­gla­bā­sies vai­rā­kas die­nas. Ja ap­li­kāt dzin­ta­ra ro­tu, tā­tad vē­lē­jā­ties aiz­sar­gāt sa­vu dvē­se­li.

– Dzin­tars ir kā dvē­se­les aura?

– Jā. Tas ir dvē­se­les aiz­sar­gau­ra. Kad dvē­se­le nāk uz Zem­i, tā ir ne­ie­vai­no­ja­ma dzin­ta­ra dēļ. Dzin­tars ir mū­su te­ri­to­ri­jas eg­re­gors, pat ja ne­val­kā­jam dzin­ta­ru. Mū­su dvē­se­les at­nā­ca dzī­vot uz šo ze­mes­lo­des stū­rī­ti, mūs šurp at­sau­ca Ze­me ar sa­vu pie­vil­kša­nās spē­ku. Tā­pēc ģi­me­nes un nā­ci­jas šeit ie­mie­so­jās. Cil­vē­ki ār­ze­mēs ta­ču ap­gal­vo: man ir no­stal­ģi­ja. Tās ir il­gas pēc Ze­mes vib­rā­ci­jām. Ķer­me­nis jūt, kā tam pie­trūkst.

– Ja kāds pēk­šņi sāk pirkt dzin­ta­ru, vai tas no­zī­mē, ka vi­ņam pie­trūkst glo­bā­las aiz­sar­dzī­bas?

– Vi­ņā mīt skum­jas pēc sa­vas dvē­se­les. Dvē­se­le ir mū­su mā­jas. Tas ne­no­zī­mē, ka vi­ņam va­jag aiz­sar­gā­ties, bet iek­šē­ji cil­vēks grib sa­vu dvē­se­li sa­just. Ie­do­mā­si­mies, ka dvē­se­le ir kā auk­li­ņā pie­siets ba­lons. Mēs to pie­vel­kam, ap­skau­jam un jū­ta­mies la­bi. Tik­līdz sa­ner­vo­zē­ja­mies, ba­lons aiz­li­do un at­kal sā­kam to vilkt aiz auk­li­ņas.

– Ko no­zī­mē, ja kris­tāls sa­plai­sā?

– Kad ener­ģi­ja ir uz­krā­ta, tai jā­aiz­plūst.

– Ma­na vai ci­ta cil­vē­ka ener­ģi­ja?

– Var pie­ļaut – ma­ni no­skau­da ar ļau­nu aci, tā­pēc ro­tas­lie­ta sa­plī­sa. Bet vis­pār pats ak­mens iz­pla­ta im­pul­su, ener­ģi­ju. Ne­pie­krī­tu, ka sa­plī­su­šu kris­tā­lu va­jag iz­mest tā­pat kā spo­gu­li. Pie­mē­ram, mēs no dī­ķa iz­vil­kām lie­lu, jau ie­plī­su­šu ak­me­ni. Ska­tos, ka starp abām da­ļām sa­gla­bā­ju­sies ener­ģē­tis­kā saik­ne. Sa­pro­tu, ka ak­mens dar­bo­jas kā «rā­mis» lid­os­tā, ku­ram jā­iziet cau­ri. Sa­pro­tu, ka ak­mens ap­zi­nā­ti ir sa­šķē­lies un iz­vei­do­jis di­vas da­ļas. Tā­tad abas da­ļas va­jag no­likt pie vār­tiem kā sar­gus. Bi­ja viens, bet kļu­va par di­viem. Ie­de­vām tiem prog­ram­mu – būt par sar­giem.

– Ko jums de­vu­šas zi­nā­ša­nas par ak­me­ņiem, un ko tās iz­mai­nī­ja jū­su pa­sau­lē?

– Vi­sas zi­nā­ša­nas, ko ie­gu­vu, ru­nā­jot ar eņ­ģe­ļiem, ir ener­ģē­tisks spē­riens – stās­tīt ci­tiem. Kad sā­ku stās­tīt par kris­tā­liem, man par lie­lu iz­brī­nu ap­kārt sā­ka pul­cē­ties do­mu­bied­ri. Vi­ņi ma­ni at­bal­stī­ja. Kris­tā­li pie­šķī­ru­ši ci­tu li­do­ju­mu ša­jā dzī­vē. Sa­ju­tu, ka dzī­vei ir jē­ga un ma­nai pār­dzim­ša­nai šeit ir mi­si­ja. Ne­ap­gal­vo­šu, ka tā ir kal­po­ša­na. Va­jag stās­tīt ci­tiem, ko pār­dzī­vo­ju.

– Stās­tī­jāt, ka lie­kat kris­tā­lus Lat­vi­jas lab­klā­jī­bai. Paš­laik Uk­rai­nā no­tiek karš. Vai to var no­vērst vai ap­tu­rēt ar pa­rei­zi sa­lik­tiem kris­tā­liem? Vai ka­ru vis­pār va­jag ap­tu­rēt un no­vērst, ja jau tas ir sā­cies? Tā­tad ir ie­mesls?

– Kad cil­vē­ki sāk strā­dāt ar iz­pla­tī­ju­mu, ro­das lie­la vēl­me to pa­kār­tot sa­vām va­ja­dzī­bām. Mēs va­ram ie­tek­mēt to iz­pla­tī­ju­ma da­ļu, ku­rā dar­bo­jas mū­su aura. Bet vi­su pā­rē­jo ne­va­jag aiz­tikt, jo tad sāk iz­paus­ties mū­su ego­isms. Ja reiz uz Ze­mes kaut kas no­tiek, tā­tad ener­ģi­jai ne­pie­cie­šams trans­for­mē­ties. Ja ir uz­krā­ta ag­re­si­ja, mēs ne­va­ram pār­iet la­bā­kā pa­sau­lē. Ag­re­si­ja ir jā­iz­re­aģē, diem­žēl tas no­tiek caur cil­vē­ku asa­rām un sā­pēm. Cil­vēks kļūst gud­rāks, kad sāk iz­dzī­vot un ri­si­nāt at­tie­cī­bu pro­blē­mas – kas es es­mu, kā­das ir at­tie­cī­bas ar nau­du, ar par­tne­ri, ar po­li­ti­ku, ar ci­tam val­stīm. Lī­me­ņi ir da­žā­di, ta­jā skai­tā ga­rī­gie.

Ja sā­kam mek­lēt pro­blē­mas ri­si­nā­ju­mu caur ag­re­si­ju un ma­ni­pu­lā­ci­ju, tad Ze­me mūs no­liek iz­dzī­vo­ša­nas re­žī­mā, lai sā­kam žā­vēt asa­ras, lai­zīt brū­ces, celt eko­no­mi­ku. Diem­žēl tad da­ļa cil­vē­ku aiziet no Ze­mes. Tas ir ne­iz­bē­ga­mi. Ci­ti to­ties sāk sa­prast, ka karš ne­der un jā­mek­lē ci­ti ri­si­nā­ju­mi. Pirms tam ir jā­pie­dzī­vo sprā­dziens ap­zi­ņā, ka ve­cais ne­strā­dā un ir jā­mek­lē jauns ri­si­nā­jums.

Kad man ko tā­du jau­tā, es at­bil­du – jā­sag­la­bā miers un mī­les­tī­ba, jo no ma­nis nav at­ka­rīgs, kā rī­ko­sies val­stis un po­li­ti­ķi. Ja es bū­šu mie­rī­ga, ne­ļau­šos pro­vo­kā­ci­jām, tad pa­sau­le mai­nī­sies. Ja man dos ie­ro­ci, es ne­ņem­šu. Lai kaut no­ga­li­na. Zi­nu, ka es­mu ne­mir­stī­ga dvē­se­le. Ja vi­si at­teik­sies ņemt ie­ro­ci, tad ka­ra ne­būs. Ka­mēr kaut viens cil­vēks sēž pie tele­vi­zo­ra un sa­vā sir­dī ka­ro, ka­ri ne­beig­sies. Vie­nī­gais, ko ie­sa­ku – mek­lēt nei­tra­li­tā­ti un mie­ru se­vī. Bai­ļu ener­ģi­ja pie­velk ag­re­si­ju, to mēs re­dzam ar su­ņiem. Ja kāds bai­dās, suns uz­brūk.

– Kā­da ir at­šķi­rī­ba starp me­tā­la gon­gu un kris­tā­la trau­kiem, ku­rus spē­lē­jat?

– Kad pir­mo rei­zi dzir­dē­ju gon­ga ska­ņas, es uz ska­ņas viļ­ņa tie­šām aiz­li­do­ju. Re­dzē­ju pat vī­zi­jas. Vie­nā no gon­gu se­si­jām bi­ja kris­tā­la trau­ki. Kad iz­dzir­dē­ju tos, sa­pra­tu star­pī­bu. Kā­da tā ir? Gon­gam ir me­tā­la ska­ņa, un, lai ska­nē­tu la­bāk, to vei­do no da­žā­du me­tā­lu sa­kau­sē­ju­ma īpa­šās pro­por­ci­jās. Tā­pēc ska­ņas vil­nis sa­tur me­tā­la vib­rā­ci­jas. Kā­pēc gon­ga me­di­tā­ci­jās dau­dziem kļūst bail un pār­ņem šaus­mas? Jo tā ir me­tā­la vib­rā­ci­ja, bet me­tāls mū­su šū­nās ie­rak­stīts kā bīs­tams, kā ie­ro­cis, ar ko cil­vē­ku var no­ga­li­nāt. To­ties kris­tā­la ska­ņa ir ļo­ti rad­nie­cī­ga mū­su ķer­me­nim, jo tā pēc bū­tī­bas ir ze­mes ska­ņa. Kvar­ca smilts tem­pe­ra­tū­rā tiek ap­strā­dā­ta un iz­vei­do­ta trau­ka for­mā, tā­pēc trau­ka jeb kris­tā­la vib­rā­ci­ja sa­tur smilts ska­ņu. Mēs zi­nām dau­dzus mi­ne­rā­lus, bet ja sāk­tu pē­tīt for­mu­las, tad lie­lā­kā da­ļa ir kvar­ci. Tie ir ne­pie­cie­ša­mi mū­su or­ga­nis­mam, jo kvarcs pie­šķir pa­pil­du ener­ģi­ju. Sa­vu­kārt ska­ņas vil­nis pār­nes ener­ģi­ju, un, ja gon­gam jeb me­tā­lam tā ir auk­sta, ie­ro­be­žo­jo­ša, lai arī vie­du­ma pil­na, tad kvar­cam – at­tīs­tī­bu un ener­ģi­ju sa­tu­ro­ša.

– Ja cil­vē­kam pa­tīk gon­ga ska­ņas, vai viņš uz­ska­tāms par ag­re­sī­vu?

– Tas lie­ci­na par to, ka viņš vien­kār­ši nav dzir­dē­jis kris­tā­lu mū­zi­ku. (Sme­jas.)

– Šķiet, ska­ņa jums ir bū­tis­ka?

– Ne­es­mu mū­zi­ķe, bet jū­tu, kā ska­ņa ie­dar­bo­jas uz auru. Kad bi­ju pie ša­ma­ņa un vei­cām ri­tu­ālu, at­ra­dā­mies lie­lā pļa­vā, tā­lāk – mežs. Tik­līdz viņš sā­ka spē­lēt bun­gas, re­dzē­ju pa­rā­dā­mies auru – da­žā­das krā­sas virs me­ža. Līdz­īgi kā no pa­klā­ja iz­sit pu­tek­ļus, tā ska­ņas vil­nis iz­gais­mo­ja auru.

Man nav mu­zi­kā­lās iz­glī­tī­bas, bet ma­nai ve­dek­lai tā­da ir, un vi­ņa spēj no­spē­lēt me­lo­di­ju uz kris­tā­la trau­kiem. Es to da­ru in­tui­tī­vi, ļau­jos vil­nim. Pie­mē­ram, va­du se­an­sus un jū­tu, ka ska­ņa vie­tām pa­zūd, dziest. Tad tik il­gi gro­zu trau­kus, ka­mēr sāk ska­nēt. Arī cil­vēks at­zīst – kļu­va vieg­lāk, kaut kas vi­ņā at­brī­vo­jās