Fitoterapeita Artūra Tereško vārds noteikti daudziem ir pazīstams, jo teju vai katrs būs dzēris daktera Tereško veselīgās tējas vai arī lasījis viņa sarakstītās grāmatas, piemēram, «Dieva dārza ārstniecības augi». Tuvojoties vasaras saulgriežiem, dakteris mudina arī pašiem iebrist Dieva dārzā – ne tikai lai sagatavotu zaļo aptieciņu, bet baudītu dabas sniegto skaistumu un mieru.
Ar dakteri Tereško tiekamies Cēsīs, kur viņam ir privātprakse – viņš ir gan fitoterapeits, gan akupunktūras speciālists. Nākas pagaidīt, kamēr ārsts pieņem tās dienas pēdējos pacientus. Tie šobrīd lielākoties nākot ar plecu, spranda, muguras sāpēm, jo vairākums ziemā maz fiziski darbojušies, bet nu ķērušies pie malkas skaldīšanas, dārza rakšanas, sastiepuši muskuļus un saites, un tad nu nākoties ar adatu terapijas un manuālās terapijas palīdzību pacientus dabūt uz strīpas. Savukārt ziemā biežāk sūdzas par depresiju, migrēnu. Vasarā gan pacientu skaits sarūkot. Kāpēc? Tad visi vairāk kustas, rosās dārzos, dabā.
Vārdotājas mazdēls
Bet ir arī cits iemesls – gluži vienkārši tad dakterim ir aktīvākais ārstniecības augu vākšanas laiks. Tas gan sākoties jau aprīlī, kad viņa komanda ievācot brūkleņu lapiņas, kārklu, krūkļa un lazdu mizas, tāpat arī saknītes – pieneņu, dadžu un citas. Pēc tam jau nākot gaiļbiksītes, lakači. Protams, augi vispilnākie ar spēku ir ap saulgriežiem, kad dienas ir visgarākās un aktīvās vielas uzkrājas visvairāk – dažkārt pat pārspējot ar tām dienvidzemju zaļumus, taču jāvāc ir tad, kad zied. Un šis laiks ir ierobežots. Vilkābeles nozied pēc trim dienām, un tas ne vienmēr sakrīt ar piemērotāko laiku, proti, kad ir jauns mēness. Kāpēc labāk jauns? Tad ārstniecības augi labāk žūst, nemaina krāsu, tajos mazāk metas kaitēkļi, un augi labāk uzglabājas – nesabirst sīkos putekļos. Nātres vecā mēnesī var nemaz nemēģināt lasīt – nekas tur nesanāks: kļūs melnas un vēl pārklāsies ar baltu plēksnīti.
Vai pats Tereško arī dodas pļavā? Jā gan – ceļoties sešos un tad pa rīta rasu ar sirpīti uz priekšu. Viņam gan esot arī palīgi, kas ar to strādā diendienā. Vispirms gan jāzina, kurp un kad doties, tas nu esot viņa pienākumos. Nākoties pabraukāt pa Latviju, lai atrastu vajadzīgos augus un sarunātu, ka to var darīt. Dakterim pie mājas ir savs zaļais barometrs – apaļa dobe, kur sastādīti populārākie ārstniecības augi: vīgriezes, raspodiņš, ugunspuķes... Un tad tajā var labi redzēt, kas tuvojas ziedēšanai. Atkarībā no gada gatavības svārstības iespējamas divu nedēļu amplitūdā. Kā visu to iespēj? Laika gaitā jau izstrādājies ritms un zināma rutīna – kā nekā ārstniecības tēju nozarē Artūrs Tereško darbojas jau 20 gadu.
Kā tas viss sākās? Vai vecmāmiņas pirksts? Nu, mazliet arī tas, jo viņa bijusi spēcīga vārdotāja, taisījusi arī visādas ziedītes un, lai salasītu vajadzīgos augus, gājusi pa pļavām un ņēmusi līdzi arī mazo Artūru, kurš ātri vien iemācījies to nosaukumus. Ārsts gan uzreiz bilst, ka gaišreģa spēju viņam neesot, taču garajā ārsta praksē uztrenēta acs un gadiem krātas zināšanas gan.
Ārstēt ar augiem – tas ir nopietni
Fitoterapijas virzienā nopietnāk pagriezies, kad sācis apmeklēt fitokoledžu Rīgā, ko pagājušā gadsimta 90. gados atvēris Krievijas Ārstniecības augu un garšvielu izpētes institūts, kas, starp citu, veic ļoti nopietnus pētījumus bioķīmiskā līmenī. Jāteic, ka Krievijā šīs lietas uztver ļoti nopietni, piemēram, Maskavā un Pēterburgā darbojoties pat fitoterapeitu – onkologu biedrība. Tā kā Tereško kopš koledžas laikiem esot saglabājušies «gali» ar šiem speciālistiem, tie arī viņu uzaicinājuši uz konferenci, kur dzirdējis visādus brīnumus. Kādus? Neesot jau gan noslēpums, ka onkoloģijā lietotās zāles ir sasniegušas griestus un neko jaunu vairs nevar izdomāt. Diemžēl – jo agresīvākas zāles tiek lietotas, jo vairāk tiek bojātas organisma veselās šūnas un biežāk rodas recidīvi. Fitoterapeiti meklē ceļus, kā ar ārstniecības augiem ietekmēt ārstēšanas gaitu un mazināt ķīmijterapijas blaknes, kā padarīt mazākas devas spēcīgākas. Izrādās, ka tādas iespējas ir. Profesore Jerjomina informējusi par saviem 20 gados veiktajiem fundamentālajiem pētījumiem ar adaptogēniem (pie tiem pieder žeņšeņs, eleuterokoks, šizandra, leizeja, arī radiola, kas ļoti labi aug Latvijas zemē) – tie ir augi, kas palīdz organismam pretoties dažādiem nelabvēlīgiem apstākļiem – aukstumam, karstumam, badam, stresam, arī kaitīgām zālēm. Izrādījās, ka tie ne tikai neveicina ļaundabīgu šūnu pastiprinātu dalīšanos, bet, tieši otrādi, – liek šīm šūnām diferencēties, pārveidoties no sliktajām par labajām.
Vide un tehnoloģijas
Tereško uzskata, ka Rietumu medicīnas skatījums uz fitoterapiju kopumā ir mainījies, arī Latvijā onkologi pat iesakot lietot augu tēju «Vairogs», kas paredzēta organisma attīrīšanai. Kā tā notiek? Pastiprina aknu un nieru darbību, veicina arī labāku asins atjaunošanos, kas ir svarīgi, jo nereti ķīmijterapija jāpārtrauc tieši «tukšu asiņu» dēļ. Tādā gadījumā imūnsistēma ir kritiski vāja un cilvēks var nomirt, pat saslimstot ar angīnu.
Vai nav tā, ka, attīstoties medicīnai, vajadzētu slimot mazāk un izārstēties ātrāk? «Jau četrdesmit gadus strādāju par ārstu, un mani uztrauc tas, ka onkoloģiskās slimības gājušas plašumā. Pavisam nesen bija konference, kur tika minēts, ka desmit gadu laikā to skaits pieaudzis par 38%,» satraucošus datus min Artūrs Tereško. Kāpēc? Kas mainījies šo desmit gadu laikā? Viņš norāda uz mobilo telefonu, kas mirguļo uz galda. Tas un vēl citas modernās tehnoloģijas esot tie nezvēri, kas krietni bojā veselību. Īpaši jau mobilie, kurus turam cieši sev klāt. Tāpat jāmin mikroviļņu krāsnis, kas izsauc šūnu mutācijas – gan ar savu starojumu, gan arī ietekmējot pārtiku, kas karsējot tiek sadalīta nedabiskā veidā. Un kur tad vēl sadzīves ķīmija, kuras izmantošana kļūst arvien plašāka! Kādreiz traukus mazgāja ar sodu, un netika maitāta ne vide, ne paši. Savu negatīvo ietekmi atstāj arī plastmasa. «Šausmīgi skatīties, ka karstu kafiju lej plastmasas glāzē. Tur ir polifenoli, kas ir mutagēni!» izsaucas ārsts, piebilstot, ka šādus iemeslus vēl varētu nosaukt veselu strīpu. Kaut vai tā pati pārtika – cik gan tā ir dabīga? Lūk, viņš uz veikalu ejot katru trešo dienu un tā reiz noplēsis tālākstāvoša salāta lapiņu. Atnācis pēc trim dienām – tā stāv kā stāvējusi, nekādas vainas. Lai pamēģinot noplēst paša audzēto – tas sapļekšot viens un divi. «Vienmēr tiek uzsvērts, ka jāēd 80% augu, bet 20% dzīvnieku valsts produktu. Tā tam vajadzētu būt, ja tas būtu bioloģiski puslīdz tīrs. Bet ja es augustā redzu, ka pa tīrumu brauc traktors un smidzina kaut ko, tad man skaidrs, ka tā ir ģipts, kas nobeidz graudaugam saknes. Tās nokalst, un graudi smuki vējā un saulītē izžāvējas. Tad tam zemniekam nav jāved uz kalti graudi, kas viņam ir ekonomiski izdevīgi, bet mums tiek ķīmija, kas noārdās labi ja gada laikā. Tā saglabājas gan klijās, gan rupja maluma graudos, ko mēs ar gardu muti apēdam. Šīs vielas, starp citu, uz vardītēm, ar kurām izdarīja eksperimentus, atstāja biedējošu iespaidu – tām dzima tikai mātītes. Tātad – hormonāls iespaids. Šie pseidoestrogēni sievietēm var radīt krūšu un olnīcu audzējus,» ārsts nopūšas. Jāsit būtu trauksmes bungas jau tagad un jārīkojas valdību līmenī. Jo ko līdz diagnostisko iekārtu iegāde, kas ļauj ātrāk konstatēt slimības, ja nezinām, kā ar tām tikt galā. «Mēs ļoti labi diagnosticējam, bet slikti ārstējam. Diemžēl oficiālajai medicīnai nav īpaši liela arsenāla. Man nav iebildumu pret Rietumu medicīnu, ar to var ļoti daudz izdarīt akūtos stāvokļos. Kaut vai tās pašas stenokardijas – ieliek stentus, šuntus, tāpat smalkās laproskopijas operācijas, akmeņus ar ultraskaņu saskalda. Tāpat arī aizvietojošā terapija – kādreiz no vairogdziedzera vai virsnieru ligām cilvēki mira, bet tagad dzīvo vēl ilgus gadus. Tai pašā laikā hroniskās kaites neizdodas pievārēt – to pašu hipertoniju, kuras iemeslus tā arī neizdodas uzminēt. Nu stress... Bet ne visiem, kam tas ir, kāpj asinsspiediens,» norāda dakteris, piebilstot, ka nepieņemami ir arī tas, ka visiem pacientiem viena un tā pati slimība tiek ārstēta ar tām pašām zālēm un devām.
Dara to, kas patīk
Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc Tereško savā praksē lietojot gan Rietumu, gan Austrumu medicīnas metodes. Viņam patīkot ājurvēda, kas cilvēkus iedala tipos, un ārstējot tas tiek ņemts vērā. Bet mums ir cilvēks, un viss. Lai gan jau no Hipokrata laikiem cilvēki tikuši salikti pa trim plauktiņiem: sangviniķi, melanholiķi un hipohondriķi. Sadalījums ir, bet tas tālāk netiek attīstīts, netiek apaudzēts ar muskuļiem. (Ārsts uzmet skatienu man un fotogrāfam un teic, ka pēc mūsu miesas uzbūves var redzēt, ka viens esot astēniķis, viens – normastēniķis, un katram no mums esot citas prasības – pēc zālēm, tējām, pārtikas.) Kāpēc tam neķeras klāt? Jo tas prasa mainīt daudz ko, ērtāk ir turpināt braukt pa ierastām sliedēm. Liekas drošāk izrakstīt antibiotikas, ārstējot angīnu, bet to pašu efektu bieži vien var iegūt ar fitoterapiju – lietojot to pašu Islandes ķērpi.
Kā dakterim pašam izdevies mainīt skatupunktu? «Man nebija grūti. Ja man dzīvē kas buksē, es ar to nenodarbojos. Viegli nāk tas, kas patīk un kas interesē. Nevajag darīt par visām varītēm un ar šausmīgu piepūli. Ja tā ir, tad acīmredzot tas ir mājiens, ka to nevajag. Varbūt ir vērts meklēt citas durvis, kas vērsies daudz vieglāk? Jāpārvar bailes, kas čukst – neko nemaini, neko nemaini, pacieties! Lai vai cik slikti – labāk zināms sliktums nekā nezināms labums,» paironizē fitoterapeits, atgādinot teicienu, ka ik pēc septiņiem gadiem kaut kas dzīvē ir jāmaina. (Starp citu, šā cikla laikā cilvēkam pat organismā nomainās visas šūnas.) Varbūt ne vienmēr jāizdara kas kardināls, bet – ja nu var atrast citu vaļasprieku? Jebkurā vecuma posmā var atrast ko jaunu. Artūrs Tereško atzīst, ka šobrīd pat jūtas labāk nekā tad, kad bijis jauns vai pusmūžā. Jo tad bija uzņēmies pārāk daudz – pārāk lielus mērķus, pienākumus un, jā – arī parādus. Līdz ar to bijis krietni sūrāks, trūcis laimes un piepildījuma izjūtas. «Man bērni pat teica – tu, tēti, 40 gados bija tāds drūmais vecis, bet tagad tu esi tāds daudz vieglāks, apmierinātāks, atvērtāks. Tā pa vieglo laid.» Viņam pat šad un tad iešaujas galvā, ka vajadzētu pārtraukt strādāt un padzīvot kādu laiku siltajās zemēs, tad atkal atgriezties šeit. Tomēr nevarot, jo esot sajūta, ka viņš šeit esot vajadzīgs pacientiem. Bet kā ar tējām? Tās gan bez viņa arī tapšot, jo viss ejot kā pulkstenītis, kas uzvilkts. Bet jaunas receptes? Tās lielākoties esot jau gatavas nākušas, tikai viena otra tapusi, pašam eksperimentējot. Arī jau iepriekšminētais «Vairogs». «Pasniedzēji deva receptes, kas bija tapušas Tibetā, bet aizvietotas ar šejienes drogām, kam līdzīgs iedarbības efekts. Tas notiek tā: paņem vienu Himalaju augu, piemēram, mandragoru, izpēta ar spektrometrijas palīdzību sastāvu – pat ļoti smalki. (Ja kādreiz kumelītei bija noteiktas 30 aktīvās vielas, tad šobrīd 120.) Tad atrod līdzīga sastāva vietējo augu – dižzirdzeni, un izrādās, ka tie ir ļoti līdzīgi. Mūsējā ir pat labāka, jo nav indīga,» skaidro fitoterapeits. Kāpēc ārstniecības augi tik labi darbojas? Jo cilvēks un augs ir līdzīgs pēc struktūras un būtības – tie paši atomi, tie paši mikroelementi. Atšķirības ir tādas, ka hlorofils, kas florai piešķir zaļo krāsu, un hemoglobīns, kas cilvēka asinis iekrāso sarkanas, ir gandrīz vienādi ar vienu nelielu niansi – kur augam ir magnijs, tur cilvēkam – dzelzs. Tāpēc augi ir lielākais magnija avots. «Augi pat labi salāpa šūnas. No bērza tāss iegūtais betulīns it īpaši labi salāpa aknu šūnas. Tiem, kas sirgst ar hepatītu un citām aknu vainām, šī viela loti uzlabo to stāvokli, nesot līdzi virkni pozitīvu izmaiņu. Gluži vai panaceja. Bērza lapas, pumpuri un it īpaši melnā bērza piepe jeb čaga satur šo vielu ievērojamā daudzumā. Čagas ir ļoti pieprasītas onkoloģijā – kuņģa un aknu slimību gadījumos,» uzskaita dakteris.
Patērētāju kults
Kad saku, ka viņš ir gluži kā augu katalogs vai enciklopēdija, Artūrs Tereško pasmīn, ka, katru dienu gadiem ar to strādājot, kaut kas jau galvā paliek. Taču – ja nopietni, visu laiku esot jāmācās. Nepietiek, ka esi kaut ko apguvis. Redzesloka paplašināšanai noder gan seno laiku, gan šodienas informācija. Pārsteidzoši daudz vērtīga ir arī Avicennas darbos. «Tieksme zināt mani vienmēr ir vadījusi. Tā padara dzīvi aizraujošāku un interesantāku. Taču ienākošā informācija noteikti jāfiltrē, nevajag ļauties tās plūdiem – mums pietiek ar strautiņu. Ja ļausimies paliem, mēs varam noslīkt. Tāpat visu pasauli nevar aptvert – tā ir bezgalīga. Domāju, ka pat pārmērīgi censties atminēt tās uzdotās mīklas un mistērijas arī nevajag. Varam jau izteikt visādus pieņēmumus – bet ko tas dod? Jo patiesību jau mēs tāpat nezinām un varbūt pat nav jāzina? Mums nav jāsajūk, atbildes meklējot – ir jāsaglabā skaidrs saprāts,» ir pārliecināts dakteris, uzsverot – nereti īstās atbildes atnāk no tur, augšā esošās zinību krātuves. Tās var atnākt dažādos veidos – gan kā grāmata, gan kā satikts cilvēks, gan sapnis. Jāzina tikai, ko vēlamies, un tas skaidri jāformulē. «Bet par reinkarnāciju un citām eksistenciālām lietām es tiešām galvu nelauzu. Nedomāju, ka no nāves būtu jābaidās. Tur neko nevarot darīt, jo visi esam mirstīgi, un tas jāpieņem, nekrītot panikā. Tāpat jāsadzīvo ar to, ka pēc 60 gadiem visi esam jau iesaucamajā vecumā. Patiesībā no nāves ir jābaidās tad, ja neko neesi aiz sevis atstājis – vai tie būtu bērni, vai labi darbi. Katrā ziņā, ja šo pasauli neesi padarījis labāku, taču vēl bēdīgāk – ja aiz sevis esi atstājis tikai krāsmatas un ļaunumu,» domā Artūrs Tereško. Skatoties no šīsdienas redzespunkta, viņam esot skaidrs, ka nemaz tik daudz dzīvē nevajag. «Tā skriešana un raušana. Patērētāju kults. Ja ir māja, tad noteikti pēc iespējas lielāka. Un ar baseinu. Ja mašīna, tad dārgākā un ātrākā. Nav jau žēl, bet tam tiek patērēti jau tā izsīkstošie planētas resursi, tiek sabojāts gaiss, tiek piesārņota vide. Tas viss galu galā ietekmē visu cilvēku veselību, saīsina mūžu. Ko tad brīnāmies par dabas katastrofām – paši izpumpējam naftu, tukšumi nogrūst, rodas zemestrīces, cilvēki iet bojā. Viss taču ir saistīts!» sašutumu neslēpj ārsts. Esot jāprot naudu ne tikai nopelnīt, bet arī jēgpilni iztērēt. Tā, lai ir labums ne tikai sev. Tā, lai izjustu ne tikai ņemšanas, bet došanas prieku. Lūk, nesen lasījis grāmatu, kur ļoti bagāts cilvēks stāsta, kā visu savu mantu atstājis un aizgājis dzīvot mežā, audzējot dārzeņus un dzīvojot saskaņā ar dabu. Tad nu beidzot sapratis, ko nozīmē būt laimīgam.
Sarunas izskaņā dakteris piebilst, ka tomēr esot skumji, skatoties, kā Latvija palēnām iet bojā – cilvēki aizbrauc. Citviet tā nav – par to pārliecinājies, paceļojot pa pasauli. Te gan esot viena liela vaina, jo valdībai un 100 gudrajām galvām patiesi nerūp valstī notiekošais. Viņaprāt, ir tikai viena izeja – Latvijā vajadzētu izdzenāt partijas un izveidot prezidentālu republiku. Pretējā gadījumā labāk te nekļūs.
