ASTROLOĢIJA: Kas ir ājurvēda?

Cil­vē­ki mūs­die­nās ir daudz at­vēr­tā­ki pa­sau­lei – arī mek­lē­jot vei­du, kā stip­ri­nāt sa­vu mie­su un ga­ru. Dau­dzi iz­mē­ģi­na ne­tra­di­ci­onā­lo me­di­cī­nu un pa­liek tai uz­ti­cī­gi uz mū­žu. Ār­sti Ilo­nu Ābe­li pirms piec­pa­dsmit ga­diem ceļš aiz­ve­da uz Šri­lan­ku, kur vi­ņa ap­gu­va ājur­vē­das pa­ma­tus. Šī tūk­stoš­ga­du se­nā me­di­cī­nas sis­tē­ma pār­lie­ci­nā­ja: arī tas var būt ceļš uz ve­se­lī­bu. Nu sa­vā prak­sē vi­ņa iz­man­to gan kla­sis­ko Rie­tu­mu, gan ne­tra­di­ci­onā­lo Aus­tru­mu me­di­cī­nu.

Ilo­na Ābe­le, lūg­ta īsi rak­stu­rot, kas tad ir ājur­vē­da (san­skri­tā tas no­zī­mē: mā­cī­ba par dzī­vi), at­bild: tā ir strā­dā­ša­na ar vi­su cil­vē­ku ko­pu­mā, iz­man­to­jot kat­ra iek­šē­jās re­zer­ves, kas bie­ži tiek at­stā­tas no­vār­tā. Pir­mais so­lis, at­nā­kot pie ājur­vē­das spe­ci­ālis­ta, pirms tiek uz­sāk­ta ār­stē­ša­na vai arī do­tas ti­kai uz­tu­ra re­ko­men­dā­ci­jas, ir cil­vē­ka kon­sti­tu­ci­onā­lā ti­pa no­teik­ša­na. Lai no­teik­tu to, ārsts iz­man­to vai­rā­ku me­to­žu ap­ko­po­ju­mu, pie­mē­ram, pul­sa di­ag­nos­ti­ka, ap­ska­te un sa­ru­na ar pa­cien­tu, pēc ku­ras pa­cients paš­ro­cī­gi iz­pil­da tes­tu.

Ir trīs pa­ma­ta kon­sti­tu­ci­onā­lie ti­pi: Va­ta jeb vējš, Pit­ta jeb uguns, Kap­ha jeb ze­me, un se­ši di­vu do­šu kon­sti­tu­ci­onā­lie ti­pi: Va­ta/Pit­ta, Pit­ta/Va­ta, Va­ta/Kap­ha, Kap­ha/Va­ta, Pit­ta/Kap­ha, Kap­ha/Pit­ta. Past­āv arī ie­spē­ja, ka vi­sas trīs do­šas –Va­ta, Pit­ta, Kap­ha – ir vien­līdz iz­teik­tas or­ga­nis­mā, un tad kon­sti­tu­ci­onā­lais tips ir šāds: Va­ta/Pit­ta/Kap­ha. No kon­krē­tā ti­pa ir at­ka­rīgs ār­stē­ša­nas lī­dzek­ļu iz­man­to­jums, di­ēta un ie­tei­ca­mie fi­zis­ko no­dar­bī­bu vei­di.

Iz­do­sies čak­la­jiem

«Ār­stē­ša­nā tiek iz­man­tots viss, kas ir da­bīgs, ak­cen­tē­jot to, ko ēdam, dze­ram, kā el­po­jam. Nav va­ja­dzī­gas spe­ci­ālas zā­les, ļo­ti daudz va­ram iz­da­rīt ar to, kas mums ir. Kad man pa­cients pēc tam pa­tei­cas par pa­lī­dzī­bu, es vien­mēr sa­ku – to jūs pats iz­da­rī­jāt, es ti­kai uz­vir­zī­ju jūs uz ce­ļa. Es va­ru gud­ri pa­ru­nāt, dot pa­do­mu, kon­sul­tēt, ta­ču vie­nī­gi cil­vē­ka iz­vē­lē ir tas, kā un cik daudz viņš da­rīs. Lie­lā­kais iz­ai­ci­nā­jums – pa­ša slin­kums, jo ājur­vē­da pra­sa lie­lu paš­dis­cip­lī­nu un no­tei­ku­mu ie­vē­ro­ša­nu: cel­ties un iet gu­lēt vie­nā lai­kā, ēst tos pro­duk­tus, kas ta­vam or­ga­nis­mam ir lab­vē­lī­gi, vin­grot, ie­vē­rot vēl vir­kni ci­tu no­tei­ku­mu,» uz­skai­ta dak­te­re. «Jā, vieg­li tas nav. Bet, ja gri­bi sev pa­lī­dzēt, kā ta­gad mēdz teikt – uz­la­bot dzī­ves kva­li­tā­ti, būt ve­se­lāks, tad ar se­vi ir jā­strā­dā. Ir tā­di cil­vē­ki, kas ir ga­ta­vi uz­reiz da­rīt, jo vi­ņi ir jau sa­ga­ta­vo­ju­šies – la­sī­ju­ši, mek­lē­ju­ši, vi­ņiem va­jag ti­kai ma­zu ie­ros­mi, lai tas viss aizie­tu. Šā­diem cil­vē­kiem ne­sa­gā­dā ne­kā­das pro­blē­mas iet šo ce­ļu. Ci­tiem gan ma­nis ie­teik­tais ra­da sa­trau­ku­mu – vi­ņi ne­sa­prot, kā to va­rēs iz­da­rīt. Bet, kad sāk, dau­dzi at­zīst, ka nav ne­maz tik tra­ki. Tas, ko sa­ka lat­vie­šu dai­na: acis dar­ba iz­bi­jās, ro­kas dar­ba ne­bi­jās. Ro­kas dar­ba ne­bi­jās, zi­nā­jās pa­da­rot,» pa­smai­da Ilo­na Ābe­le, no­rā­dot, ka da­žiem ba­žas ra­dot sli­mī­bas sa­asi­nā­ša­nās, kas bie­ži vien no­tiek ār­stē­ša­nās sā­ku­mā, ta­ču ir bū­tis­ki tur­pi­nāt ie­sāk­to, jo ti­kai pēc kā­da lai­ka sā­kas uz­la­bo­ša­nās. Jā­at­ce­ras gan vēl kas: pie­tu­rē­ša­nās pie vie­nas lis­tes un ne­at­kāp­ša­nās no tās ne so­li – arī tas ne pie kā la­ba ne­no­ve­dīs. Ja tas ne­tiek da­rīts ar la­bu prā­tu, bet no­ved pie stre­sa – tas no­teik­ti ne­būs pa­rei­zais ri­si­nā­jums. Jā­at­rod sev at­bil­sto­šais.

Sā­kot­nē­ji pie dak­te­res vai­rāk nā­ku­ši tie pa­cien­ti, kas ājur­vē­du uz­ska­tī­ju­ši par pē­dē­jo pos­mu sa­vā at­lab­ša­nā. Viss cits bi­jis iz­mē­ģi­nāts, bet ne­bi­ja pa­lī­dzē­jis, tā­pēc cil­vēks pie­ķē­ries šai ārst­nie­cī­bai kā glāb­ša­nas riņ­ķim. Da­ļai to bi­ja ie­tei­ku­ši ģi­me­nes ār­sti, bet ne ma­zums bi­jis to, kam pie I. Ābe­les at­nākt bi­ja ie­tei­ku­ši pa­zi­ņas, ku­ri pa­ši bi­ja pār­lie­ci­nā­ju­šies par šīs me­to­des po­zi­tī­vo ie­dar­bī­bu uz se­vi kā ve­se­lu­mu. Tā­pat, pro­tams, ir cil­vē­ki, kas uz vi­su ne­tra­di­ci­onā­lo ska­tās re­zer­vē­ti un iz­vē­las ie­ras­to ār­stē­ša­nas me­to­di, tā­pēc tiem vi­ņa ne­ko ci­tu ne­uz­spie­žot.

«Vai­rāk vai ma­zāk pie ma­nis nāk kā pie me­di­ķa, jo es­mu ģi­me­nes ār­ste – gan ar dip­lo­mu tra­di­ci­onā­lās, gan ne­tra­di­ci­onā­lās me­di­cī­nas zi­nī­bās. To­mēr ir at­šķi­rī­ba, kā­dā sta­di­jā cil­vēks at­nāk: vai esot jau slims vai mek­lē­jot vei­du, kā jus­ties la­bāk,» teic ājur­vē­das spe­ci­ālis­te. Ga­rī­gie mek­lē­ju­mi lie­lā­ko­ties no­tie­kot pa­ra­lē­li: ir cil­vē­ki, kas se­vi at­tīs­ta, lū­ko­jot jaun­us ce­ļus, jo tie pa­līdz ko uz­zi­nāt par se­vi, un pie rei­zes sa­kār­to­jot fi­zis­ko ķer­me­ni. Kat­rā zi­ņā – šo­brīd at­tiek­sme esot mai­nī­ju­sies un pie dak­te­res ne­nāk kā pie pē­dē­jā glā­bi­ņa, tā­dē­jā­di ne­uz­lie­kot vi­ņai lie­lu at­bil­dī­bas nas­tu – sak, ja vi­ņa ne­va­rēs ne­kā lī­dzēt, tad pa­cien­tu pār­ņems mil­zī­ga vil­ša­nās un pat bez­ce­rī­ba.

At­zi­ņas Šri­lan­kas tvei­cē

Kas vi­ņu pa­šu, dip­lo­mē­tu me­di­ķi, «pa­vil­cis» uz ne­tra­di­ci­onā­lo me­di­cī­nu – esot pat grū­ti at­bil­dēt. «Bi­ja man pirms piec­pa­dsmit ga­diem tā­da ie­spē­ja braukt uz Šri­lan­ku uz pus­ga­du mā­cī­ties ājur­vē­du, un es to iz­man­to­ju. Lo­ģi­kas ta­jā vi­sā var­būt daudz ne­bi­ja. Vien­kār­ši ļā­vos si­tu­āci­jai ne­ie­dzi­ļi­no­ties,» teic Ilo­na Ābe­le, ar smai­du at­ce­ro­ties brī­di, kad no­nā­ku­si ša­jā Aus­tru­mu zem­ē. «Kad lid­ma­šī­na at­vē­ra dur­vis, es ie­ni­ru tro­pis­ka­jā tvei­cē, tik tik­ko spē­da­ma el­pu ie­vilkt un vē­lē­da­mās te­ju vai sprukt at­pa­kaļ. Do­ma bi­ja vie­na – ār­prāts, kur es es­mu no­kļu­vu­si! Zva­nī­ju pēc tam sa­vē­jiem un pār­me­tu, ka ma­ni ne­brī­di­nā­ja par tā­du svel­mi. Vi­ņi man at­vai­cā­ja – bet vai tu pa­ti to ne­zi­nā­ji? Pa­tie­si – vien­kār­ši ne­ie­do­mā­jos!» Ta­gad, at­ska­to­ties uz vi­su šo si­tu­āci­ju, vi­ņa sa­pro­tot, ka vi­si ap­stāk­ļi bi­ja sa­slē­gu­šies un tam vien­kār­ši bi­ja jā­no­tiek. At­ra­dās gan ie­spē­ja, gan fi­nan­ses, gan ri­si­nā­ju­mi. Ilo­nai Ābe­lei to­reiz bi­jis de­vi­ņus mē­ne­šus vecs bērns, ko vi­ņa pa­ņē­mu­si līdz­i tā­la­jā ce­ļā. Vie­nu­brīd gan – do­mā­jot, kā tiks ar vi­su ga­lā, dū­ša sa­skrē­ju­si pa­pē­žos, un, ja Šri­lan­ka ne­bū­tu tik tā­lu, bū­tu sē­du­sies lid­ma­šī­nā un brau­ku­si at­pa­kaļ. «Ta­ču to ne­bi­ja ie­spē­jams iz­da­rīt. Va­ja­dzē­ja vien iz­dzī­vot, un bērns bi­ja pat pa­pil­du sti­muls – tu­rē­ties zir­gā. Man bi­ja jā­pie­ņem tā vi­de ar vi­su tās ne­stei­dzī­gu­mu – sak’, ja ne­no­tiek šo­dien, var­būt rīt­dien to iz­do­sies iz­da­rīt vēl la­bāk. Sa­va vei­da pa­cie­tī­bas sko­la, jo uz­trau­co­ties tu ne­va­ri mai­nīt ne vi­di, ne cil­vē­kus. Lai nu kā, bet ļau­dis ko­pu­mā tur ir ļo­ti po­zi­tī­vi no­ska­ņo­ti. Arī pret ma­nu bēr­nu iz­tu­rē­jās laip­ni un pre­tim­nā­ko­ši, un viņš auga pa­ļā­vīgs un mie­rīgs,» to lai­ku ar lab­vē­lī­bu at­ce­ras dak­te­re. Tas daudz ko mai­nī­jis vi­ņā pa­šā un arī at­tie­cī­bās ar bēr­nu, ar ku­ru bi­ju­si ļo­ti cie­šā kon­tak­tā. Lat­vi­jā var­būt vai­rāk bū­tu kur aiz­gā­ju­si, aizs­krē­ju­si. Ilo­na Ābe­le ne­no­liedz, ka sā­ku­mā pret vi­su tur no­tie­ko­šo bi­ju­si skep­tis­ka, ta­ču, kad re­dzē­ju­si, kā ājur­vē­das klī­ni­kā ve­ci cil­vē­ki pēc in­sul­ta sāk stai­gāt, kā ti­kai ar da­bas augiem var iz­ār­stēt gas­trī­tu, kur šķi­ta, ka pa­lī­dzēt var vie­nī­gi ķī­mi­ja, šī tau­tas me­di­cī­na ār­sti pār­lie­ci­nā­ju­si. Sa­pra­tu­si, ka tas tie­šām dar­bo­jas un ne­būt ne tik ļo­ti at­šķi­ras no Rie­tu­mu me­di­cī­nas – ti­kai pie­eja ir ci­tā­dā­ka. Pa­tie­sī­bā jau dau­dzi ār­stē­ša­nas prin­ci­pi da­žā­dām tau­tām ir līdz­īgi. Arī kon­sti­tu­ci­onā­lie ti­pi tiek kla­si­fi­cē­ti līdz­īgi kā čet­ri Rie­tu­mos lie­to­tie – me­lan­ho­lis­kais, ho­lē­ris­kais, san­gvi­nis­kais un fleg­ma­tis­kais.

Li­kum­sa­ka­rī­bas un īs­tās iz­vē­les

Lai no­skaid­ro­tu, vai tas tie­šām ir vi­ņas ceļš, Ilo­na Ābe­le vēr­su­sies pie as­tro­lo­giem: «At­bil­des bi­ja di­vē­jā­das, ta­ču abas ska­nē­ja: tas rak­stīts ma­nā as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē, ta­ču viens tei­ca, ka es­mu gā­ju­si vieg­lā­ko ce­ļu, otrs – ka es­mu iz­vē­lē­ju­sies sa­vu ce­ļu.» Tā kā ta­gad jau pa­gā­ju­ši 15 ga­di, ne­kā­di ne­va­rot pie­krist ap­gal­vo­ju­mam, ka tas ir vieg­lā­kais ceļš. Jo tas, kā viss ir bi­jis un kā tur­pi­nās, ne­kā­dā zi­ņā tāds ne­esot.

To­mēr vi­ņa ir pār­lie­ci­nā­ta, ka viss no­tiek, kā tam jā­būt, un ne­kas nav ne­jau­ši – ne mū­su iz­vē­les, ne no­ti­ku­mi, ne cil­vē­ki, ko sa­tie­kam. «Ir li­kum­sa­ka­rī­bas, kas kā puz­lī vei­do mū­su dzī­vi, ko var­būt var dē­vēt kā lik­te­ni vai kar­mu. Lai­kam jau tur augš­ā viss tā sa­slē­dzas, ka tam tā jā­no­tiek. Rei­zēm jau tu ne­zi­ni, kā­pēc, bet tu da­ri, un viss no­tiek. Ti­kai pēc tam sa­pro­ti kop­sa­ka­rī­bu, kā katrs so­lis ie­kļau­jas pla­šā­kā aina­vā. To­mēr va­ru teikt vie­nu – lai kā­da šī ma­na iz­vē­le bi­ju­si, no tās ne­at­teik­tos arī ta­gad. Brauk­tu uz Šri­lan­ku un at­kār­to­tu to pa­šu,» ir pār­lie­ci­nā­ta I. Ābe­le. Tas, pro­tams, bi­jis ti­kai ne­liels tram­plīns, bet ceļš kal­nā vēl bi­ja priekš­ā un jā­tur­pi­na iet vi­sas dzī­ves ga­ru­mā. Ilo­na Ābe­le at­zīst, ka iz­lauzt ce­ļu ājur­vē­dai Lat­vi­jā ne­bi­ja vieg­li. To­mēr prieks, ka ga­lu ga­lā iz­de­vies to re­ģis­trēt kā teh­no­lo­ģi­ju, ie­kļaut Mi­nis­tru ka­bi­ne­ta no­tei­ku­mos kā ārst­nie­cis­ko un di­ag­nos­tis­ko me­to­di, līdz ar to pa­ce­ļot to augst­ākā lī­me­nī ne­kā dzied­nie­cī­bu. Tā­pat sa­snie­gums ir tas, ka šo­brīd ār­sti var ie­gūt ājur­vē­dis­kās me­to­des ser­ti­fi­kā­tu, iz­snieg­tu Ār­stu bied­rī­bā.

Dak­te­re at­zīst, ka ne ti­kai zi­nā­ša­nas un lo­ģi­ka ir la­bi pa­lī­gi, bet, strā­dā­jot ar pa­cien­tiem, ļo­ti lie­la lo­ma ir in­tu­īci­jai – tā ne­re­ti pa­sa­ka priekš­ā pro­blē­mas sak­ni. «Rei­zēm ko­lē­ģi man lūdz skaid­rot, kā­pēc pie­ņē­mu tie­ši tā­du lē­mu­mu, un man ir grū­ti to vi­ņiem iz­skaid­rot. Strā­dā­jot in­di­vi­du­āli ar pa­cien­tu, bie­ži vien ne­sa­ku ska­ļi, ko es sa­re­dzu, bet to pie­rak­stu vi­ņa kar­tī­tē. Pēc tam pa­iet laiks, pat ga­di, kad pēk­šņi re­dzu, ka jau tad es­mu pie­fik­sē­ju­si pro­blē­mas ie­dīg­ļus.» Vai tas ir la­bi vai slik­ti? Var­būt mums, rie­tum­nie­kiem, tas ir bū­tis­ki – iz­skaid­rot vi­su lo­ģis­ki. Arī Ilo­na Ābe­le esot mā­cī­ju­sies pa­dom­ju sko­lā, stu­dē­ju­si tra­di­ci­onā­lo me­di­cī­nu, tā­pēc esot rei­zes, kad vi­ņai va­ja­got šo prā­ta kri­ti­ku iz­man­tot. Ja kla­sis­ka­jā me­di­cī­nā mā­cot al­go­rit­mus, tad ājur­vē­dā vis­pirms ir in­tu­īci­ja un ti­kai tad al­go­rit­mi. Tas ne­no­zī­mē vis fan­tā­zi­ju, bet tie­ši zem­ap­zi­ņu.

Mai­nīt se­vi nav vieg­li

«Pa­tie­sī­bā jau viss ir mū­sos. Mēs esam tas gal­ve­nais ka­ta­li­za­tors – arī ve­se­lī­bas zi­ņā. Va­ram jau daudz ko no­velt uz vī­ru­siem, ār­ējiem ap­stāk­ļiem, ta­ču, ja sli­mī­bu iz­rai­sī­tā­ji vi­su lai­ku ir ap mums, kā­pēc sa­slim­stam tie­ši tad? Ir kaut kā­da ap­stāk­ļu sa­kri­tī­ba un kas tāds, kas vir­za uz šo stā­vok­lī. No­tiek tā, ka iz­da­rām vie­nu iz­vē­li un sa­slim­stam, iz­da­rām ci­tu – un ne­sa­slim­stam. Vien­mēr past­āv vai­rā­ki ri­si­nā­ju­mi un iz­eja, vie­nī­gi – vai tos spē­jam ie­rau­dzīt? Daž­kārt šķiet, ka esam tik ļo­ti no­spies­ti un ap­spies­ti, un tad ir jā­jau­tā: vai ār­ējo ap­stāk­ļu vai mū­su pa­šu iek­šē­jās ne­or­ga­ni­zē­tī­bas dēļ?» Ājur­vē­das spe­ci­ālis­te mu­di­na pa­mai­nīt ska­tī­ju­ma ra­kur­su, pa­vēr­tēt se­vi un sa­vu rī­cī­bu – vai ne­esam ie­cik­lē­ju­šies vie­nos un ta­jos mo­de­ļos? Arī vi­ņa va­rot ap­lie­ci­nāt, ka se­vi mai­nīt ir pa­tie­šām grū­ti. Pat vie­na īpa­šī­ba, kas ir in­di­vī­dā, sīk­sti tu­ras pre­tī tā mē­ģi­nā­ju­miem ar to tikt ga­lā. Rei­zēm jau šķiet: re, es­mu uz­va­rē­jis, bet ne­kā – šī īpa­šī­ba ir ti­kai mai­nī­ju­si ra­kur­su. Jo viss jau, kā gud­rās grā­ma­tās teikts, at­tīs­tās pa spi­rā­li. Arī mēs. Darbs ar se­vi ir darbs mū­ža ga­ru­mā. Un ir dau­dzi, ku­rus tas at­bai­da.

«Es­mu ie­vē­ro­ju­si, ka pa­cien­ti ik pa lai­kam nāk ar vie­nām un tām pa­šām pro­blē­mām. Sev tad klu­sī­bā pie­fik­sē­ju: tā­tad ir kas tāds, ar ko man, ne ti­kai vi­ņiem, jā­tiek ga­lā. Tā­tad var teikt, ka pa­cien­ti ir sko­lo­tā­ji po­zi­tī­vā no­zī­mē. Es­mu sa­ti­ku­si tā­dus, no ku­riem pa­ti va­ru daudz mā­cī­ties – gan dzī­ves gud­rī­bas, gan tī­ri pro­fe­si­onā­li. Es ļo­ti no­vēr­tē­ju pa­cien­tus tā ap 80 ga­diem – ce­pu­ri nost vi­ņu vie­du­mam un pras­mei strā­dāt ar se­vi. Kā­da iz­vē­les skaid­rī­ba! Ar da­žu la­bu div­des­mit­gad­nie­ku ir daudz grū­tāk dar­bo­ties.»

Ilo­na Ābe­le nav kon­cen­trē­ju­sies ti­kai uz ājur­vē­du, bet ir at­klā­ta pret da­žā­dām zi­nī­bām. Vi­su lai­ku jau iz­nāk sa­skar­ties ar ko jaun­u, bet tas ne­no­zī­mē, ka vi­ņa to tū­līt iz­man­to. Ta­ču daž­kārt, re­dzot, ka pa­cien­tam la­bāk pa­lī­dzē­tu kā­da ci­ta me­to­de, vi­ņa to ie­sa­ka iz­mē­ģi­nāt, pie­mē­ram, ho­me­opā­ti­ju vai os­te­opā­ti­ju. Ne­būt ne­bīs­to­ties, ka tam­dēļ va­rē­tu pa­zau­dēt kā­du pa­cien­tu, bet ce­rot, ka cil­vēks no­vēr­tēs to in­for­mā­ci­ju, ko esot snie­gu­si, un iz­man­tos to ve­se­lī­bas uz­la­bo­ša­nā. «Es­mu mē­ģi­nā­ju­si kom­bi­nēt un pie­dā­vāt da­žā­dī­bu. Iz­man­to­ju arī aku­pun­ktū­ru. Re­dzot, ka cil­vēks, ilg­sto­ši strā­dā­jot ar vie­nām un tām pa­šām me­to­dēm, ir sa­snie­dzis kā­du mēr­ķi un it kā ap­stā­jies vie­nā pun­ktā, mē­ģi­nu ko mai­nīt – lai pa­kus­ti­nā­tu un pa­vir­zī­tu uz priekš­u,» sa­ka Ilo­na Ābe­le, ro­si­not arī ci­tus būt at­vēr­tiem pa­sau­lei – pirms no­liegt kaut ko, ie­dzi­ļi­nā­ties, at­rast in­for­mā­ci­ju, ap­ru­nā­ties ar zi­no­šiem cil­vē­kiem. «Ne­kad ne­va­jag kliegt, ka tas nu gan nav tie­sa, ja par to ne­ko ne­zi­ni. Ne­no­lie­dza­mi, past­āv arī šar­la­tā­nisms tai pa­šā dzied­nie­cī­bā, ta­ču ir arī spē­jī­gi cil­vē­ki, kas var pa­lī­dzēt ci­tiem – arī psiho­lo­ģis­ki. Ie­klau­sies se­vī, mek­lē at­bil­des, un tās at­nāks!» no­vēl dak­te­re.

Ājur­vē­das pa­mat­kon­sti­tū­ci­jas

Va­ta

Va­tas ir ne­sta­bi­las, kus­tī­gas, stei­dzas, vi­ņām ir straujš pulss. Vi­ņām ir daudz ide­ju, ko ne­re­ali­zē līdz ga­lam. Va­tām ir ne­mie­rīgs miegs, arī mie­gā vi­ņas ir aiz­ņem­tas. Ēd ne­re­gu­lā­ri un to, kas pa­ga­dās. Cī­nās ar aiz­cie­tē­ju­miem, vē­de­ra pū­ša­nos. Tra­di­ci­onā­lās va­tas ti­pa sli­mī­bas ir tās, ko mēs Eiro­pā sau­cam par ner­vu sis­tē­mas sli­mī­bām – pa­ra­lī­zes, ar­trī­ti, mie­ga trau­cē­ju­mi. Va­tas ir vē­sas, jo vi­ņām ir slik­ta asins­ri­te.

Pit­ta

Grib būt ļo­ti pa­rei­za. Vi­sam ir jā­būt tā, kā pit­ta vē­las. Ja tā nav, tad kļūst dus­mī­ga, ne­ap­mie­ri­nā­ta, ag­re­sī­va. Pit­ta arī ne­sa­prot, ka kāds va­rē­tu kaut ko ne­sa­prast. Ja es, pit­ta bū­da­ma, sa­pro­tu, tad arī ci­tiem jā­sap­rot! Jo pit­tām vai­rāk trūkst līdz­sva­ra or­ga­nis­mā, jo ma­zāk vi­ņas sa­prot ap­kār­tē­jos cil­vē­kus un ir ag­re­sī­vā­kas. Vi­ņām nav pro­blē­mu ar aiz­cie­tē­ju­miem, vē­de­ra iz­eja ir div­reiz die­nā. Pit­tas ti­pa cil­vē­ki ir sil­ti, vi­ņi diez­gan stip­ri svīst. Ja pit­tas ti­pa cil­vēks ap­ēd ķip­lo­ku, viņš smar­žo ar vi­su ķer­me­ni. Pit­tām ir rak­stu­rī­gas pro­blē­mas ar gre­mo­ša­nas trak­tu. Ēdot ti­pam ne­pie­mē­ro­tu uz­tu­ru, vi­ņiem būs gas­trīts, čū­la. Miegs pit­tām pa­ras­ti ir labs. Pit­tas ir ļo­ti uz­ti­ca­mi drau­gi. La­bi pro­jek­tu me­ne­dže­ri,.

Kap­ha

Omu­lī­gi, vi­ņiem ļo­ti bie­ži ir lie­kais svars. Vi­ņi var būt tie­vi, bet ar lie­ko sva­ru, jo vi­ņiem ir ie­dzim­ti lie­li, sma­gi kau­li, lie­las lo­cī­ta­vas un de­guns. Maz­liet ne­veik­li, bet vai­rums omu­lī­gi un apa­ļī­gi. Vi­ņi var ēst ak­me­ņus, un kuņ­ģis ne­cie­tīs. Ta­ču kap­hām rak­stu­rī­ga bron­hi­ālā as­tma, pro­blē­mas ar šķid­ru­mu aiz­tu­ri, gļo­tu uz­krā­ša­nos. Vi­ņiem ir sva­rīgs ģi­me­nes sil­tums. Uz­de­vu­mus iz­pil­da lē­ni, bet pa­ma­tī­gi. Vi­ņi lē­ni sa­prot un lē­ni mā­cās, bet, kad ir sa­pra­tu­ši un ie­mā­cī­ju­šies, vi­ņus ne­var pār­lie­ci­nāt par pre­tē­jo.

Avots: www.ap­ar­mi­ta.lv

UZ­ZI­ŅAI

Se­nat­nē vē­dis­kā as­tro­lo­ģi­ja bi­ja viens no ājur­vē­das jeb dzī­ves mā­cī­bas at­za­riem. Ājur­vē­das spe­ci­ālis­ti ne­re­ti iz­man­to­ja vē­dis­ko as­tro­lo­ģi­ju («jyotish»), lai no­teik­tu, vai pa­cients kā­dā kon­krē­tā pe­ri­odā nav īpa­ši uz­ņē­mīgs pret sli­mī­bām. Ājur­vē­das ār­sti ti­ka ap­mā­cī­ti iz­man­tot arī man­tras, mi­ne­rā­lus un dārg­ak­me­ņus. Mūs­die­nās lie­lā­kā da­ļa šo zi­nā­ša­nu ir gā­ju­si zu­du­mā. As­tro­lo­ģi­ja Rie­tu­mos nav ājur­vē­das sa­stāv­da­ļa, to­mēr ir ājur­vē­das spe­ci­ālis­ti, kas to iz­man­to.

Jo­pro­jām no­zī­mī­gu vie­tu ājur­vē­da ie­ņem sa­vā dzim­te­nē In­di­jā. Kopš 1970. ga­da In­di­jas cen­trā­lā val­dī­ba stan­dar­ti­zē ājur­vē­das iz­glī­tī­bu, un In­di­jā un Šri­lan­kā ir vai­rāk ne­kā 100 ak­re­di­tē­tu mā­cī­bu ie­stā­žu, ku­rās 5,5 ga­du lai­kā pēc valsts ek­sā­me­nu no­kār­to­ša­nas var ie­gūt ājur­vē­das me­di­cī­nas un ķi­rur­ģi­jas ba­ka­lau­ra grā­du. Stu­di­jas ie­tver 18 da­žā­du priekš­me­tu.

Ilo­na Ābe­le

* Bei­gu­si Lat­vi­jas Me­di­cī­nas aka­dē­mi­ju un Lat­vi­jas Fi­zi­kā­lās me­di­cī­nas aso­ci­āci­jas kla­sis­kās ma­sā­žas kur­sus, 1996.

* Re­zi­den­tū­ru ģi­me­nes ār­stiem, 1999.

* Ājur­vē­das ser­ti­fi­kā­ci­jas kur­su Šri­lan­kā, «Set­ra­med» in­sti­tū­tā, 2000.

* Lat­vi­jas Ne­tra­di­ci­onā­lās me­di­cī­nas aso­ci­āci­jas aku­pun­ktū­ras un lā­ze­ra­ku­pun­ktū­ras kur­sus, 2002.

* Va­da Lat­vi­jas Ne­tra­di­ci­onā­lās me­di­cī­nas aso­ci­āci­jas Ājur­vē­das sek­ci­ju.