Astronomu un astrologu aprindās sen klejo jociņš par to, kā pēc lekcijas viens no klausītājiem lektoram sacījis: «Jūs ļoti interesanti stāstījāt par Mēnesi un planētām, galaktikām, kosmosu, bet vienu es tomēr nekādi nesaprotu – kādā veidā zinātniekiem izdevās atklāt planētu un zvaigžņu vārdus...»
Žurnāla Praktiskā Astroloģija 2015. gada speciālizlaidumā varam lasīt par to, ka šis gads ritēs Jupitera aizgādībā un ko tas mums sola. Izdevums vēsta, ka planētu nosaukumi izvēlēti atbilstoši mitoloģijas tēliem, to raksturiem un iedabai. Taču ar planētu nosaukumu izvēli saistās arī interesanti nostāsti.
Klejojošie ganāmpulki debesīs
Termins «planēta» ir ļoti sens un saistīts gan ar vēsturi, gan zinātni, mitoloģiju un reliģiju. Jau sensenos laikos zvaigžņu pētnieki pamanīja, ka daži spīdošie punktiņi debesīs kustas un debesu sfērā veido it kā cilpas. Senie grieķi tās dēvēja par «klejojošajām zvaigznēm» vai vienkārši «klejotājiem, ceļiniekiem». No tā arī radās mūsdienu vārds «planēta».
Senās Babilonijas astronomi planētas dēvēja par mežonīgajām jeb savvaļas aitām. Šumeri zvaigznes salīdzināja ar organizētu ganāmpulku, bet planētas – ar mežonīgām avīm, kas dzīvo savu, neatkarīgo dzīvi un dodas turp, kur vēlas. Grieķijā, Ķīnā, Babilonijā un citās senajās civilizācijās valdīja uzskats, ka Zeme atrodas Visuma centrā un visas planētas riņķo ap to. Daudzās agrīnajās kultūrās planētas tika uzskatītas par dievišķā sākuma nesējām, un tās attiecīgi vajadzēja arī nodēvēt.
Starp zinātnisko un mistisko
Šumeri, babiloniešu priekšteči, pārliecinoši prata debesīs atrast Veneru jau vismaz 1500 g. p. m. ē. Drīz pēc tam otru «iekšējo» un «ārējās» (aiz Zemes orbītas) planētas atklāja Babilonijas astronomi. Šajā laikā tiek minētas arī vairākas atsevišķas debesu dievības – Debess (Anu); Saule (Utu); Mēness (Nannars); Venera (Ininna). Pārējās planētas atklāja vien līdz ar teleskopa laikmeta iestāšanos.
Babilonijas civilizācija bija arī pirmā, kurā pastāvēja funkcionālā planētu teorija. Babilonieši likuši arī pamatus tā dēvētajai Rietumu astroloģijai. VII gs. p. m. ē. radītais darbs Enuma Anu Enlil (Kad dievi Anu un Enlils) ir viens no svarīgākajiem rakstītajiem tekstiem par šo tēmu. Tajā uz 70 māla plāksnītēm skaidroti apmēram 7000 debesu novērojumi, paredzējumi un to saistība ar dažādām astronomiskām parādībām, ieskaitot planētu kustību. Interesanti, ka babilonieši izmantoja divkāršu planētu nosaukumu sistēmu: «zinātnisko» un «dievišķo». Visticamāk, viņi arī pirmie izdomāja dot planētām dievu vārdus.
Dzirksteļojošie un dievišķie
Savukārt Senajā Grieķijā līdz hellēnisma laikmetam planētu nosaukumiem nebija nekāda sakara ar dievību vārdiem. Saturnu sauca Fainons – «spilgtais», Jupiters bija «starojošais, mirdzošais», Marss – Piroeijs («liesmotais»). Venera bija zināma kā Fosfoross, «gaismas vēstnieks» (rīta redzamības periodā), un Hespeross (vakarā), bet ašais Merkurs tolaik tika dēvēts par Stilbonu – «dzirksteli», «dzirksteļojošo». Visi šie nosaukumi bija saistīti ar uguni un gaismu, kā jau pieklājas debesu spīdekļiem. Tikai daudz vēlāk astronomi atklāja, ka patiesībā planētas ir tumši ķermeņi, kas paši nespīd, bet atstaro Saules gaismu.
Vēlāk grieķi pārņēma «dievišķos» planētu nosaukumus no babiloniešiem, taču pārtaisīja tos atbilstoši savam «panteonam»*. Viņi pārņēma pašu planētu dēvēšanas principu. Senie romieši jau ķērās pie kopēšanas – kopā ar kultūru un pasaules uzskatu. Tolaik Zeva kults Romā jau bija saplūdis ar Jupitera, galvenā romiešu dieva, kultu. Līdzīgi Arejs asociējās ar Marsu utt. Tieši par pēdējo varam lasīt aizraujošu rakstu Praktiskās Astroloģijas šā gada 1. numurā.
* Senās Romas dievu templis.
