Latvijā: Darīt vai nedarīt – tāds ir jautājums 7 komentāri
 
Latvijā

Darīt vai nedarīt – tāds ir jautājums

 
F64

Valdība vienojusies Latvijai raksturīgiem augļiem, ogām un dārzeņiem no nākamā gada samazināt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi no 21% līdz 5%. Šis lēmums izsaucis neviennozīmīgu reakciju.

No vienas puses, tas padara lētākus dažus ikdienā lietojamus pārtikas produktus, bet, no otras puses, izraisa šaubas par šā soļa lietderību, jo attiecas uz samērā ierobežotu preču klāstu, turklāt PVN būs vienādi samazināts gan Latvijā, gan Polijā audzētajam kartupelim, burkānam vai kālim. Tāpat nav garantijas, ka lielveikalu ķēdes samazināto PVN likmi neizmantos kā iespēju palielināt peļņas maržu. Visbeidzot - šī akcija ir pretrunā solītajai nodokļu nemainīguma dogmai, un to jau steidz izmantot politiskie konkurenti. Lolita Čigāne tīmeklī izteicās skaidri: «Dana atkal grib uzspēlēt ar budžetu & valsti.»

Šiem iebildumiem ir sava daļa taisnības, bet es šo soli tik un tā atbalstu kaut vai tā iemesla dēļ, ka pie mums pārāk bieži notiek izvairīšanās no rīcības, jo tiek meklētas un atrastas atrunas, lai tikai neko nedarītu. Vienmēr var atrunāties, ka to vai citu lietu nevajag darīt, jo būs augstas administratīvās izmaksas; iegūtais efekts būs minimāls vai nekāds; ES direktīvas to nepieļauj (arī tad, ja tādas direktīvas nemaz nav vai arī, ja attiecīgā direktīva šādu iespēju tomēr pieļauj); tā ir atgriešanās pie sociālisma; tauta (pasaule) nesapratīs; neesam vēl līdz tam izauguši un tamlīdzīgi. Šie ir tikai daži paraugi, un jebkuru iniciatīvu katru reizi var noslāpēt, atrodot kaut ko piemērotu šajā plašajā atrunu arsenālā.

Viena no Latvijas politiskās dzīves problēmām ir tā, ka argumenti, kāpēc kaut ko nedarīt, pie mums gandrīz vienmēr skan skaļāk un pārliecinošāk nekā argumenti kaut ko darīt. Jebkuri ierosinājumi kaut ko mainīt atduras pret tādiem iebildumiem kā 1) tas neko nedos vai 2) būs vēl sliktāk, jo to izmantos tie, kuru nodomi nav labi. Šie argumenti darbojas gan konkrētajā PVN samazināšanas gadījumā, gan arī citos, politiski svarīgākos, gadījumos. Piemēram, prezidenta tiešo (tautas) vēlēšanu vai vēlēšanu sistēmas izmaiņu jautājumā.

Latvijas sabiedrība, no vienas puses, ir ļoti kritiski noskaņota pret esošo situāciju (kā liecina statistikas dati, pamatoti), bet, no otras puses, ārkārtīgi kūtra savā vēlmē kaut ko mainīt. Ja mēs būtu Baltijas valstu priekšgalā un mūsu kaimiņi uz mums rādītu kā uz paraugu, kam līdzināties, tad varētu teikt - viss strādā lieliski, tāpēc labāk neko neaiztikt un nemainīt. Diemžēl situācija ir pilnīgi pretēja. Esam atpalikušo vidū, un šajā situācijā cerēt, ka, neko būtiski nemainot, izdosies panākt gaidīto izrāvienu, nav pat naivi. Tas ir muļķīgi.

Var jau teikt, ka finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas darbība dažkārt ir sasteigta un pat haotiska, taču vai labāk būtu, ja visas problēmas tiktu noliktas zem akmens, kur ūdens neplūst? Lai ko teiktu par tā dēvēto nodokļu reformu, viena būtiska lieta ir panākta. Ir noņemts tabu no vārdu salikuma - progresīvais iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN). Lai arī konkrētos skaitļos nekas daudz nemainīsies (to pašu summu, kuru līdz šim lielo algu saņēmēji maksāja kā solidaritātes nodokli, tagad iekasēs kā progresīvo IIN), svarīga ir pati progresivitātes principa ieviešana, kura mūsu valsti šajā jautājumā ierindo civilizēto valstu kategorijā, jo nav nevienas attīstītas pasaules valsts, kurā būtu plakans (neprogresīvs) IIN.

Arī samazinātās PVN likmes ieviešana dārzeņiem liecina, ka valdība ir gatava paplašināt ekonomikas vadības instrumentu klāstu. Tas nozīmē, ka valdība ir gatava darboties, nevis sēdēt, vērot un cerēt, ka «tirgus neredzamā roka» pēkšņi sāks darboties Latvijas tautas labā un izvedīs mūs saulītē. Būtu vēl labāk, ja līdzīga vēlme kaut ko uzlabot parādītos arī politiskajā plāksnē, jo slikti konstruēta sistēma vienmēr strādās sliktāk nekā labi konstruēta. Lai cik izcils autovadītājs jūs būtu, viena lieta ir braukt ar žiguli, bet pavisam cita kaut ar golfiņu, nemaz nerunājot par glaunākiem modeļiem. Latvijas politiskā sistēma jau sen kā prasās pēc radikālām reformām - sākot no tautas vēlēta prezidenta un beidzot ar jaukto vēlēšanu sistēmu. Diemžēl sabiedrība ir tā pieradusi pie sava mīļā žigulīša (esošās politiskās sistēmas), ka mainīt neko negrib. Tad nu arī rezultāts ir tāds, kāds ir. Tas ir, nemainīgs.

Komentāri [7]
#
opis no laukiem 12.septembris 2017 23:02 atbildēt
PVN nav tas instruments ar kuru jārisina cenu neatbilstību to reālajai vērtībai - tam jānotiek automātiski nacionālās valūtas kursam mainoties atkarībā no pieprasījuma/piedāvājuma finanšu tirgū pēc nacionālas valūtas un tās seguma konvertējamā valūtā. Ja tas tā notiek,tad tā jau ir tā mistiskā brīvā tirgus "garā roka",kas visu noliek savās vietās un tirgus kļūst pašregulējošs. Fiksētie valūtas kursi nav nekas cits kā brīvā tirgus administratīva kropļošana un tie ir pieļaujami tikai tādā finanšu režīmā ,kurā ir arī fiksētas preču,pakalpojumu un darbaspēka cenas. Brīvais valūtas kurss ir tas finanšu tirgus "centrbēdzes" regulators ,kura atsvariņiem - brīvajam kursam,ir jāļauj brīvi svārstīties pretējos virzienos cenu izmaiņām,tādējādi dzēšot un amortizējot cenu virtuālo komponenti. Ja valdība un it īpaši Centrālās bankas vadība ir tik aprobežota un neļauj kursam svārstīties,tad iestājas likumsakarīgais rezultāts - vadāmais haoss,kuru mēs tagad izbaudām pilniem malkiem ,īpaši medicīnā,izglītībā un daudzās,daudzās citās jomās. Ja cenu virtuālā komponente netiek dzēsta ar kursa samazināšanos un LB papildus naudas emisiju valdības budžetā,lai atjaunotu naudas masas iepriekšējo pirktspēju,tad naudas trūkums kļūst hroniski progresējošs un neatliek nekas cits kā trūkstošo naudu nepārtraukti aizņemties ārējos tirgos audzējot ārējos parādus. Neapstrīdama globalizācijas triecienniece ir mazā Luksemburga ar nepilniem 600 000 iedzīvotāju,kuras ārējais parāds uz šā gada 31.martu jau sasniedzis 3,9 TRILJONUS USD,bet 2012.gada 31,decembrī tas bija 2,5 triljonu liels! Nu ko , parādu izaugsme galvu reibinoša - 5 gados 1,4 TRILJONI ASV dolāru un tik mazai valstiņai!!
Te jūs labi redziet kas notiek,ja savlaicīgi netiek dzēsta virtuālā cenu komponente un tā strauji uzkrājas, virtuālajai komponentei nav reālas vērtības,bet jāatdod būs reālā naudā. Vai Latvija ies to pašu ceļu uz nekurieni?
 
#
jautājums 12.septembris 2017 11:09 atbildēt
bet ko tad tauta varētu darīt ,lai kautko mainītu ,ja referendums pie mums nav iespējams un par logu dauzīšanu vainīgos meklē pa visu čehiju un vēl tālāk .
 
#
taisnība 12.septembris 2017 10:14 atbildēt
Nedarīšanai argumentus tiešām atrod biežāk. Tieši tāpēc tik aizdomīga šobrīd ir mežinieku vēlme par katru cenu cirst piejūras mežus, lai "atjaunotu priedi". Tak necērt, ja sabiedrība grib, lai sēņu vietas nepazūd.
 
#
Klucis 11.septembris 2017 17:34 atbildēt
Lai cik sola mercedesu katram vēlētājam, tik un tā neuzķeras?
Nelaid muļķi, Ben - oligarhiem un kampējiem neko vairs mainīt nevajag!
 
#
aha 11.septembris 2017 13:44 atbildēt
Un tagad visu rakstu attiecinām uz ierosinājumu ziemā pietaisīt bikses lai sasildītos.
 
Skatīt visus 7 komentārus >
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers