#

Trešdiena, 22.oktobris

Vārda dienas: Irīda, Īrisa

+3°C 4 m/s A uz plkst.2

Saule lec 08:12, riet 18:03

Rimšēvičs: Eiro ieviešana Latvijai būtu pozitīva

F64 Photo Agency

Par cietā lata politiku, eiro nākotni, inflācijas ierobežošanas instrumentiem Neatkarīgās intervija ar Latvijas Bankas (LB) prezidentu Ilmāru Rimšēviču.

Neatkarīgā: – Ekonomists Gatis Kokins nesen intervijā Neatkarīgajā, jautāts par LB ietekmi uz Latvijas ekonomiku, bilda, ka tā ir «nekāda, jo monetārā politika, kuru ir izvēlējusies LB, ir pasīva un vienīgā ietekme ir periodiskie Rimšēviča kunga paziņojumi, ar kuriem viņš mēģina sabiedrisko domu noskaņot, lai izdarītu spiedienu uz valdību». Piekrītat?

Ilmārs Rimšēvičs: – Protams, ka nepiekrītu! LB ir izvēlējusies fiksētā valūtas kursa politiku, ko esam apņēmušies nodrošināt mūžīgi mūžos. Tas, ka lats ir stabils un nešūpojas pret eiro, ka tā svārstības ir salīdzinoši nelielas pret citām valūtām, nodrošina to, ka mūsu ražotāji, uzņēmēji, arī Latvijas iedzīvotāji var izvairīties no lielām cenu svārstībām. Pašreizējais cenu pieaugums ir saistīts ar faktoriem, kurus LB nevar ietekmēt – naftas cenām, nodokļiem, administratīvi regulējamām cenām. Kas notiktu, ja lats brīvi peldētu vai svārstītos kaut 10–15–20% robežās? Lai nodrošinātos pret zaudējumiem, uzņēmēji gala cenās ieliktu arī valūtas kursa svārstības. Inflācija tādējādi būtu vēl augstāka.

– Jūs tā stāstāt, it kā pasaulē šo instrumentu neizmantotu!

– Nav tāda instrumenta. Nevar atlaist valūtas kursu un «drusku paeksperimentēt»! Tā ir devalvācija.

– Bet valstis to izmanto noteiktās ekonomikas situācijās, krīzēs, un dažkārt arī veiksmīgi.

– Ja devalvācija būtu iedarbīga, tad tiktu izmantota arī šajā krīzē, Grieķija būtu sen izstājusies no EMS (Eiropas monetārās sistēmas). Vienīgā valsts, kas to izmantoja, ir Baltkrievija. Redzam, kāds haoss tur ir iestājies: cilvēki, saņemot algu, to uzreiz iztērē ilgtermiņa lietošanas precēs, baidoties no inflācijas.

– Bet nav tā, ka valstis nav izmantojušas devalvāciju, valūtas kursa samazināšanu, lai varētu kaut vai veiksmīgāk eksportēt un konkurēt ārējos tirgos. Arī bez Baltkrievijas, Venecuēlas ir valstis, kas savulaik izmantojušas šo instrumentu, kaut vai Polija, Ungārija, Zviedrija, Īrija turklāt vairākkārt.

– Eiropā šobrīd nav tādas valsts, izņemot Baltkrieviju, kas apzināti izmantotu valūtas kursu kā instrumentu tautsaimniecības atdzimšanai, ekonomiskā stāvokļa uzlabošanai. Un nejauksim brīvi peldošas un fiksētas valūtas. Bet ja par to ierunājāmies, tieši Baltijas valstis – kur valūtu kursi ir fiksēti – uzrādīja straujāko eksporta pieaugumu pēc krīzes, nevis pieminētās peldošo kursu valstis.

– Tātad, jūsuprāt, šāds instruments vispār nav izmantojams mūžīgi mūžos?

– Nav izmantojams, jo devalvācija nozīmē iedzīvotāju apzagšanu vienas nakts laikā. Naudas pirktspēja nākamajā rītā ir samazinājusies par devalvācijas procentu.

– Vai tāda pati apzagšana nav inflācija? Un naudas drukāšana?

– Taisnība, inflācija šajā ziņā ir iedzīvotāju lielākais ienaidnieks, tāpēc arī mēs darām visu iespējamo, lai to samazinātu. Devalvācija tieši radītu lielu inflāciju un graujošas sekas Latvijas tautsaimniecībā. Tāpēc esam pret dažādiem eksperimentiem, uz ko mūs aicina dažādi speciālisti.

– Ko mazināt inflāciju?

– Galvenais ir fiksētā valūtas kursa politika. Krīzes sākumā bija uzbrukums valūtas kursam. Cilvēki, kas bija pārliecināti, ka lats tiks devalvēts, bija radījuši šādu sajūtu arī dažos tirgus dalībniekos, ārvalstu spekulantos. Lielā apjomā tika pārdoti lati. Valūtas kursa aizstāvēšana prasīja lielas pūles: vajadzēja pārdot lielas valūtas rezerves, un neziņa, kad tas apstāsies, radīja lielas galvassāpes; neļāvām arī nelimitēti aizņemties pret dažādām ķīlām, lai neradītu papildu uzbrukuma iespējas. Lata kursa saglabāšana un stabilitāte, kāda tika nodrošināta finanšu sistēmā, ir ļāvusi Latvijai atkopties, pērn 4. ceturksnī ekonomika bijusi straujāk augošā ES. Ja būtu notikuši kādi eksperimenti ar valūtas kursu – devalvācija, Latvija nevarētu runāt par krīzes pārvarēšanu, ekonomikas izaugsmi, rūpniecības un eksporta atdzimšanu.

– Gada beigās, veidojot budžetu un prognozējot nākamā gada ekonomiku, bija dažādas versijas par to, cik dziļš būs otrais krīzes vilnis Eiropā un kā tas ietekmēs Latviju, un LB aicināja veidot ļoti piesardzīgu ekonomikas izaugsmes, budžeta ieņēmumu prognozi. Tagad ne tikai valdības pārstāvji, bet arī jūs pats runājat par straujāko ekonomikas izaugsmi Latvijā. Kad jums ticēt?

– Es atzinīgi runāju par aizvadītā gada pēdējā ceturkšņa un šā gada sākuma rādītājiem. Tie ir bijuši kā atsevišķi cerību stariņi, kas nedaudz izlīdzsvaro negatīvo ziņu klāstu, kas dominējis Eiropā, kopš rudenī tapa budžeta pamatā liktās prognozes. Arī pērn kopumā apstrādes rūpniecībā, eksportā sasniegts un pārsniegts pirmskrīzes līmenis. Tātad savlaicīga un izšķirīga rīcība, konsolidējot budžetu, palīdz piesaistīt jaunas investīcijas, radīt darba vietas, ļauj atjaunoties izaugsmei.

Tas padara Latviju daudz spēcīgāku un noturīgāku pret satricinājumiem citviet pasaulē, taču īstermiņā jābūt gataviem arī uz ekonomiskās aktivitātes vājināšanos – riski turpmākajai izaugsmei saglabājas pietiekami augsti. Ja nodokļu ieņēmumi gada gaitā turpinās apsteigt prognozes, valdībai šī rezerve saglabājama makroekonomisko risku līdzsvarošanai un neparedzētiem izdevumiem – līdzīgi kā pērn lieti noderēja izmantotais uzkrājums priekš airBaltic. Bet pabeidzot par naudas drukāšanu – jāteic, ka naudu drukāt nav māksla. Māksla ir piesaistīt investīcijas, nodrošināt to, ka valstij pieaug kredītreitings, ka valstij ir gatavi aizdot, ka bankas ir gatavas kreditēt uzņēmējus. Turklāt problēma nav naudas trūkumā! Naudas šobrīd Latvijā ir vairāk nekā nepieciešams, komercbankas LB ik nakti glabā 500 miljonus latu. Ja kāds tomēr mudina atbrīvot lata kursu un sākt drukāt naudu – tas ir aplami. Iedzīvotājiem no tādiem ieteiktu uzmanīties, neapjukt.

– LB nedrukā necik, izņemot tik, lai nomainītu sabojātās, nolietotās banknotes?

– LB nekad nav drukājusi jeb emitējusi naudu bezatbildīgi. Ja valstij ir nepieciešami papildu finanšu resursi, tad tie ieplūst šeit stabilas makroekonomiskās vides nodrošināšanas rezultātā no ārvalstu bankām, no mūsu uzņēmēju ārvalstīs nopelnītās naudas. Mēs ne brīdi nepazaudējam lata segumu ar ārvalstu valūtas rezervēm.

– Bet ASV, kopš 1971. gadā ASV dolāru atsaistīja no zelta, tā dolārus drukā uz nebēdu un audzē inflāciju, kopš 2. pasaules kara beigām pēc atsevišķiem aprēķiniem – 8 triljoni dolāru radīti ne no kā! Dolārs gan ir laika gaitā dramatiski zaudējis vērtību, kas ir ne tikai uz amerikāņu pleciem, bet arī uz to valstu rēķina, kam amerikāņi uzspieduši savu dolāru ar militāru varu, ietekmi un pastarpināti arī citas valstis, kas spiestas pirkt naftu par dolāriem. Protams, ASV ir pasaules lielvara. Latvijai šāda resursa nav.

– Kur šodien ar to visu ir tikusi ASV?

– Nekur nav pazudusi, joprojām ietekmē procesus pasaulē, neraugoties uz lielajiem parādiem, kuru dzēšanai piedrukās vēl naudu.

– Paldies, ka uzdodat šo jautājumu. Svarīgi nesalīdzināt Latviju ar tādām lielvalstīm kā ASV, Krievija, kurām ir ļoti liela rūpniecība, ļoti liela eksportspēja; kurām joprojām ir salīdzinoši augsti kredītreitingi, neraugoties uz nestabilajiem makroekonomiskajiem rādītājiem. Latvijai, kurā ir makroekonomiski stabilāka situācija nekā ASV, ir vairāk nekā desmit pakāpes zemāks reitings. Es aicinātu Latviju salīdzināt ar citām mazām, atvērtām ekonomiskām – tādām, kuras vienlīdz atkarīgas no importa un eksporta. ASV neimportē tādos apjomos, tās energoresursu iegādes neatstāj tādu iespaidu uz gala produkta cenu, kā tas ir Latvijā, kur mēs, devalvējot valūtu, dabūjam cenu pieaugumu nākamajā dienā, kad gāze, benzīns, elektrība automātiski kļūst dārgāki. Amerikai no naudas drukāšanas valūtas kurss nākamajā dienā neizmainās, tā var atļauties drukāt un drukāt. Latvijai šādas iespējas nav.

– Arī Eiropas Centrālā banka (ECB) nosacīti drukā eiro, emitējot bezskaidrā veidā, caur bankām kreditējot valdības, ik pēc pāris mēnešiem aizdod bankām pustriljonu eiro, kuru pārpalikums nodrošina zemas aizdevumu likmes.

– ECB neaizdod valdībām šobrīd.

– Uzpērk eirozonas slikto valstu obligācijas, tērējot tam simtiem miljardu eiro, kas neliek valstīm atmaksāt parādus un būtībā mākslīgi uztur eiro kursu.

– Taisnība, ka šobrīd dažas valstis mēģina ar drukāšanu atrisināt strukturālas problēmas cerībā, ka tas nodrošinās tautsaimniecības izaugsmi, bet tas nenotiek. ASV ir nodrukājusi triljonu triljonus, un tās izaugsme joprojām stāv uz vietas, parāds pieaudzis no 60 līdz 100%, un nekas pēc būtības nav mainījies. Turpretī valstis, kas nedrukā – Lietuva, Igaunija, Latvija –, aug visstraujāk. Domāju, ka krīze likusi arī daudziem ekonomistiem mainīt viedokli un saprast, ka mazāk ir vairāk. Mazāks parāds, mazāks budžeta deficīts nozīmē lielākas investīcijas, jaunas darba vietas, vairāk nodokļu ieņēmumu. Svarīgi, lai Latvijas skolās nebūtu tikai amerikāņu mācību grāmatas, kas pēc pasaulē izplatītās Keinsa teorijas saka: ja drukāsiet naudu, būs mazāks bezdarbs, vairāk nodokļu, lielāka izaugsme. Pašas ASV piemērs rāda pretējo.

– Tātad, jūsuprāt, ECB pašreizējā politika ir nepareiza?

– ECB šobrīd aizdod uz trijiem gadiem – tāda politika ir ugunsgrēka dzēšana, tā nav ECB normāla politika. Centrālās bankas parasti aizdod uz laiku no mēneša līdz trim. Te runa par ārkārtas pasākumiem, kas saistīti ar finanšu sistēmas stabilitāti, lai glābtu, nepieļautu tās sabrukumu. Šie nav tautsaimniecības izaugsmi stimulējoši monetāri pasākumi.

– Jūs eiro ieviešanu pamatojat ar to, ka investori, ieguldītāji, bankas, uzņēmumi un iedzīvotāji vairāk uzticas lielai valūtai – ka «jūrā uzticamāks ir liels kuģis, nevis maza laiva». Bet tagad arvien vairāk ekonomisti runā par to, ka eiro valūtas savienība jau sākotnēji bija par plašu (ASV ekonomists, vairāku valdību padomnieks Kenets Rogofs u.c.), ka tas bija politisks, nevis ekonomisks projekts. Eiro zonā jau sākotnēji tika iekļautas valstis ar atšķirīgu ekonomiku, lieliem valsts parādiem, kā Grieķija, Itālija. Vai paši eiro pamati nav ļodzīgi, jo īpaši, ja reāli nedarbojas valstu neglābšanas pants Māstrihtas līgumā, arī finanšu tirgi tam nekad nav ticējuši, par ko liecina pēc eiro ieviešanas sākotnējas vājo valstu obligāciju likmes, kas bija līdzīgas spēcīgajām valstīm. Varbūt Grieķijas neglābšana visu noliktu savās vietās un būtu laba mācība beidzot ievērot pašu parakstītos kritērijus?

– Tādi viedokļi ir izskanējuši: ļaut vienai valstij izstāties no eiro zonas, kas būtu mācība pārējām, kas turpina bezatbildīgi dzīvot pāri līdzekļiem. Taču tīri politiski Eiropas Komisija un dalībvalstis to neatbalstīja, lēma neatdot nevienu valsti šim scenārijam. Ar ļoti lielām pūlēm ir izdevies nostabilizēt situāciju: pieņemti fiskālās disciplīnas dokumenti, lēmumi valstīm samazināt budžeta deficītus. Domāju, vēl nākamajās paaudzēs atcerēsies to, ka valstis izvēlējās nevis valūtas devalvāciju vai izstāšanos no eiro zonas, bet sakārtoja valsts finanses, samazināja izdevumus. Šie pasākumi vēl ir tālu no beigām, un tuvākajos 3–5 gados būs situācijas, kas jārisina no reizes uz reizi, bet ļoti ceru, ka drūmākais jau ir aiz muguras.

– Vai jums nav šaubu par to, vai eiro zonas bāze bija pietiekami stabila un ilgtspējīga?

– Manuprāt, sākotnējā bāze bija stabila un ilgtspējīga. Izaugsmes un stabilitātes pakts ļoti precīzi noteica, kādiem jābūt budžeta deficītiem, kas notiek, ja valstis tos pārsniedz, taču problēma bija tā, ka dalībvalstis kritērijus diezgan viegli pārkāpa un sāka izdomāt attaisnojumus, un netika sodītas ne 2003., ne 2004. gadā, ne vēlāk. Disciplīnas trūkums ļāva turpināt audzēt budžeta deficītus, ārējos parādus, kā rezultātā šobrīd

2/3 valstu ārējais parāds pārsniedz atrunātos 60%, vismaz pusei valstu budžeta deficīts ir virs normas.

– Bet kas nodrošinās to, ka tagad šie kritēriji tiešām tiks ievēroti?

– Process ir sācies. Eiropa ir sapratusi kļūdas, savu vājumu un mīkstčaulību tās treknajos gados. EK nu mēģina pievilkt grožus un savest lietas kārtībā.

– Ir skaidrs, ka Eiropas līdervalstis ir ieinteresētas nenolaist Grieķiju pa burbuli, jo lielajās Eiropas bankās glabājas vājo eiro valstu obligācijas. Bet vai tas nepadara valstis ne tikai savstarpēji atkarīgas, bet arī nestabilas, tostarp eiro?

– Taisnība, ka visas valstis ir cieši savā starpā saistītas un vienas valsts banku bankrots atstās ļoti nopietnas sekas uz pārējām valstīm un to banku sistēmām, tāpēc glābšana notiek ļoti koordinēti un mērķtiecīgi. Vai tas novājina eiro un eiro zonu kopumā? Domāju, ka jā. Tas ir atstājis ļoti nopietnas sekas – uzticība eiro un eiro zonai ir iedragāta. Tāpēc pārējā pasaule aizturētu elpu seko līdzi, kā eiro zonas valstīs notiks budžetu deficīta samazināšana nākamajos 3–5 gados, valstu ārējo parādu pieauguma apturēšana. Diemžēl redzam, ka nekāda lielā izaugsme eiro zonā un ES nākamajos pāris gados nav gaidāma, kas lielā mērā saistīts ar to, ka gan bankas, gan ārvalstu investori šobrīd nogaida un nesteidzas investēt un attīstīt ražošanu.

– Latvijai arī nebūtu jānogaida ar stāšanos eiro? Nerunāju par kritēriju pildīšanu, kas paši par sevi varbūt nav slikti.

– Mums jāturpina ļoti rūpīgi sekot līdzi tam, kas notiek eiro zonā, Eiropas finanšu sistēmā, bet, neraugoties uz pašreizējām grūtībām, iestājoties eiro zonā, Latvijai plusu būtu vairāk nekā mīnusu. Latvija iegūtu skaidrību par to, ka pievienojusies lielai valūtai – ietu secen tādi satricinājumi kā 2008. gada beigās, 2009. gada sākumā, kad neziņa, vai lats tiks devalvēts, paralizēja tautsaimniecību: dažs pārdeva visus savus latus un ieguldīja tikai eiro, un nogaidīja, kas tad notiks. Tas arī Latvijas komercbankām būtu devis iespēju krīzē no ECB pret ķīlu aizņemties, kas sargātu no Parex situācijai līdzīga sabrukuma. Latvija ar eiro noteikti saņemtu augstākus kredītreitingus: valsts varētu aizņemties, pārfinansējot ārvalstu parādus par daudz zemākām procentu likmēm; komercbankas būtu gatavas uzņēmējiem atsākt aizdošanu, būtu pieejami jauni kredītresursi, un tautsaimniecība varētu augt straujāk. Investoru acīs Latvija būtu daudz drošāka nekā šobrīd. Atšķirības reitingos starp Latviju un Igauniju ir sešas pakāpes, tāpēc ārvalstu investori labprātāk iegulda Igaunijā.

– Vienlaikus tiek piesaukta Slovākija, kas pirms trim gadiem iestājās eirozonā un kur procentu likmes bija augstākas, ārvalstu investīcijas tā neieplūda kā kaimiņvalstīs Čehijā, Ungārijā, Polijā, kur nav eiro.

–Ja paskatāmies ciparus – Slovākijā investīcijas reizē ar krīzi 2009. gadā kritās, bet atkopās straujāk nekā vidēji ES. Tie, kas saka – eiro investīcijām nepalīdz, domā tikai īstermiņā. Eiro nav brīnumlīdzeklis un īstermiņā grandiozus pozitīvus efektus nedod, bet ilgtermiņā kopīga valūta nodrošina lētāku finansējumu, un, prasmīgi to izmantojot – respektīvi, virzot to ražošanas attīstīšanā, nevis nekustamo īpašumu burbulī, tas palīdz investīcijām un attīstībai. Slovākijā visas iespējamās aizdevumu likmes ar eiro ieviešanu uzlabojušās. Mēs būtu laimīgi, ja mums būtu tādas investīcijas kā Slovākijā. Arī stabilitāte, ko deva eiro ieviešana – krīzes laikā nedzirdējām ne par kādām problēmām Slovākijā, kamēr valstīs, kurās nebija eiro, krīzes sākumā bija daudz lielāka nestabilitāte. Eiro ieviešana tieši mazākām ekonomikām ir devusi lielu aizvēju.

– Vai mums apriori, iestājoties eiro zonā, visi rādītāji kāps, vai tomēr, lai mēs no tā iegūtu iespējami vairāk, mums nav iepriekš jāizdara kādi mājasdarbi? Piemēram, jāuzlabo uzņēmējdarbības vide. KPMG Baltijas valstu uzņēmējdarbības vides pētījums šogad rādīja, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas uzņēmēji par visnepievilcīgāko Baltijas valsti ārvalstu investīcijām uzskata Latviju. Citā, Swedbank Uzņēmējdarbības kompetences centra pētījumā biežāk minēti šķēršļi ir biznesa vides nesakārtotība, ēnu ekonomika, likumdošana, juridiskā, birokrātiskā nesakārtotība, tiesu sistēmas nepilnības. Ārvalstu uzņēmēji mudina izstrādāt pārdomātu migrācijas politiku, jo jau tagad izjūtams darbaspēka trūkums.

– Pēc eiro ieviešanas Latvija būs daudz pievilcīgāka.

– To nodrošinās tikai eiro, vai mājasdarbi tomēr jāizdara?

– Eiro nav brīnumnūjiņa, kas sakārtos likumdošanu un uzņēmējdarbības vidi, bet, uzņēmējiem iesaistoties, kas te gribēs ieguldīt, vilks līdzi visu tautsaimniecību – palīdzēs sakārtot likumdošanas trūkumus, kas labāk izgaismosies.

– Jūsuprāt, kurus nodokļus primāri varētu mazināt?

– Svarīgi izanalizēt PVN samazinājumu.

– Nediferencējot?

– Nediferencējot. Galvenais – nedarīt citas lietas: nemazināt darbaspēka nodokļus, necelt administratīvi regulējamās cenas, nepārdalīt līdzekļus, ja budžetā veidojas papildu ienākumi, bet novirzīt naudu budžeta deficīta samazināšanai, kas nodrošinātu nākotnē lielāku makroekonomisko stabilitāti, kā rezultātā gada beigās mēs varētu sagaidīt kredītreitingu paaugstināšanu.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"

DALĪTIES AR ŠO ZIŅU

Komentāri (28)
#
xxx

Dear, Rimshevic I do not think so, that eiro would be positive ... in Latvia?

#
Vērotājs

Pilnīgi piekrītu Anitas un Saulcerītes komentam un uzskatu, ka pašreizējos apstākļos nav jāsteidzas ar eiro ieviešanu.

#
ups

Lai iebāž pakaļā savu eiro!Izdevīgi būs tikai politiķiem,vieglāk zagt!

#
Margelon

Rinkēvičs par tādām runām arī tev no Singapūras atvedīs honorāru?

#
providence

Vienīgi ir pamatota cerība, ka nepaspēsim līdz ES sabrukumam.

Vairāk komentāru
Pievienot komentāru

Vārds *

Ziņojums *