Pārbaudes laikā izteikts darba uzteikums atzīstams par spēkā neesošu, ja tā iemesls ir darbinieka atteikšanās pieņemt algu "aploksnē", tas izriet no Augstākās tiesas (AT) sprieduma kādā civillietā, informēja AT pārstāvis Rihards Gulbis.
Lietā tika izskatīta SIA "Newcon Hospitality Group" darbinieces kasācijas sūdzība par Rīgas apgabaltiesas Civillietu kolēģijas pērnā gada 6.septembra spriedumu, ar kuru daļēji apmierināta darbinieces prasība pret uzņēmumu par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, neizmaksātās darba samaksas, neizmantotā atvaļinājuma kompensācijas, vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējuma laiku un morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu.
Ar pārsūdzēto spriedumu atzīts, ka "Newcon Hospitality Group" ir pārkāpusi Darba likuma 9.pantā noteikto aizliegumu radīt darbiniekam nelabvēlīgas sekas tāpēc, ka darbinieks darba tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības. Apelācijas instances tiesa atzina par pierādītu, ka darbiniece tika atlaista no darba pārbaudes laikā, jo viņa atteicās saņemt darba samaksu "aploksnē", proti, bez nodokļu maksājumiem.
Apelācijas instances tiesa nosprieda, ka no darba devējas par labu darbiniecei piedzenama morālā kaitējuma atlīdzība, taču noraidīja darbinieces prasību daļā par atšķirīgas attieksmes jeb diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu, par darba devējas uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, par prasītājas atjaunošanu darbā un vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējuma laiku piedziņu. Apelācijas tiesas ieskatā, Darba likuma 48.pants paredz iespēju atzīt pārbaudes laikā izdarīta darba devēja uzteikumu par spēkā neesošu tikai gadījumā, ja darba devējs, uzsakot darba līgumu pārbaudes laikā, ir pārkāpis atšķirīgas attieksmes jeb diskriminācijas aizliegumu.
F64 Photo Agency
Šādam Darba likuma iztulkojumam darbiniece nepiekrita un pārsūdzēja apelācijas tiesas spriedumu kasācijas kārtībā.
AT secināja, ka lietā nav konstatējams diskriminācijas aizlieguma Darba likuma 29.panta izpratnē pārkāpums, jo diskriminācijas aizlieguma mērķis ir nepieļaut nevienlīdzīgu attieksmi pret kādu noteiktu, konkrēti nodalāmu sociālu grupu. Tiesa norādīja, ka likuma ievērošana diskriminācijas aizlieguma principa kontekstā nav uzskatāma par tādu kritēriju, pēc kura būtu nodalāma kāda atsevišķa sabiedrības sociāla grupa, jo šāda rīcība nesaistās tikai ar kāda indivīda personu, piemēram, dzimums vai rase, vai tikai ar viņa iekšējo pārliecību, piemēram, reliģiskā pārliecība, bet gan ir katra sabiedrības locekļa pienākums būt godīgam pret savu valsti un ievērot likumus.
Vienlaikus AT atzina, ka nelabvēlīgu seku radīšanas aizlieguma pārkāpuma gadījums ietilpst Darba likuma 48.panta izpratnē. Attiecīgi darbiniekam ir tiesības prasīt atzīt par spēkā neesošu pārbaudes laikā izteiktu darba devēja uzteikumu, kas ir cēloniski saistīts ar to, ka darbinieks darba tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā izmantoja savas tiesības.
Minēto secinājumu AT pamato ar tiesību analoģiju, proti, atzīst, ka atbilstoši vispārīgam noteikumam, kas nostiprināts Civillikuma 1415.pantā, neatļauta darbība netiek tiesiski aizsargāta un attiecīgais tiesiskais darījums, tostarp vienpusējs, šajā gadījumā darba devēja uzteikums, ir spēkā neesošs. AT norādīja, ka tas vienlīdz attiecināms gan uz gadījumiem, kad darba devējs ir pārkāpis diskriminācijas aizliegumu, gan uz gadījumiem, kad viņš ir radījis darbiniekam nelabvēlīgas sekas Darba likuma 9.panta izpratnē. Tāpat AT secināja, ka darbinieka tiesības tikt aizsargātam pret darba devēja īstenotu diskrimināciju un pret darba devēja radītajām nelabvēlīgajām sekām ir atvasinātas no Satversmes 91.pantā atklātā vienlīdzības principa, kas darba tiesisko attiecību jomā konkretizēts Darba likuma 7.pantā. Līdz ar to abas minētās tiesības ir salīdzināmas un arī to aizsardzības līmenim jābūt salīdzināmam.
Visbeidzot, AT secināja, ka, ja nelabvēlīgās sekas ir izpaudušās kā darba tiesisko attiecību izbeigšana, tad darbiniekam atbilstoši normas mērķim jābūt tiesībām prasīt atjaunot savu iepriekšējo tiesisko stāvokli, proti, atrašanos darba tiesiskajās attiecībās ar konkrēto darba devēju.
Secinot, ka apelācijas instances tiesa nav pareizi piemērojusi Darba likuma 48.pantu, AT atcēla tās spriedumu daļā, ar kuru noraidīta prasība par darba devējas uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, par prasītājas atjaunošanu darbā, vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējuma laiku piedziņu, kā arī tiesāšanās izdevumu piedziņu. Atceltajā daļā lieta nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
