Satversmes tiesa (ST) šodien par neatbilstošu Satversmei atzina tikai vienu no piecām apstrīdētajām Solidaritātes nodokļa likuma normām - 6.pantu, kas nosaka nodokļa likmes, savukārt paša nodokļa ieviešana atsevišķai personu grupai neesot vienlīdzības principa pārkāpums, jo likumdevēja pienākums ir veidot solidāru un taisnīgu nodokļu sistēmu, kas būtu vērsta uz sociālekonomisko atšķirību izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību.
ST atzina, ka Solidaritātes nodokļa likuma 6.pants, kas nosaka nodokļa likmes, neatbilst vienlīdzības principam, tādējādi tas pārkāpj Satversmes 91.pantu. Pants atzīts par spēkā neesošo no 2019.gada 1.janvāra, lai dotu valdībai laiku izstrādāt alternatīvu risinājumu, neradot problēmas valsts budžetam. ST norādīja, ka normas tūlītēja atcelšana, kamēr nav stājies spēkā jauns normatīvais regulējums, nav iespējama, jo plānoto nodokļu ieņēmumu izpilde ir tieši saistīta ar valsts iespējām veikt savas funkcijas, tādējādi tiktu apdraudēta sabiedrības labklājība un drošība.
Solidaritātes nodokļa likuma 6.pants nosaka, ka nodokļa likme atbilst obligāto iemaksu likmei, kas noteikta saskaņā ar likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 18.pantu.
Savukārt likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 18.pants nosaka obligāto un brīvprātīgo iemaksu likmes. Tas paredz, ka obligāto iemaksu likme, ja darba ņēmējs tiek apdrošināts visiem sociālās apdrošināšanas veidiem, ir 34,09%, no kuriem 23,59 % maksā darba devējs un 10,50% darba ņēmējs. Tāpat tas nosaka, ka obligāto iemaksu likmi obligāti sociāli apdrošināmajām personām un tās sadalījumu pa sociālās apdrošināšanas veidiem nosaka Ministru kabinets. Visbeidzot tas paredz, ka brīvprātīgo iemaksu likme ir Ministru kabineta noteiktā likme pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai un vecāku apdrošināšanai.
Kopumā 37 fiziskas personas bija apstrīdējušas piecus Solidaritātes nodokļa likuma pantus. Pieteikumu iesniedzēji uzskatīja, ka solidaritātes nodoklis pēc būtības atbilst valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām. Lai arī valsts sociālo apdrošināšanu un solidaritātes nodokli regulējot atšķirīgi likumi, šo likumu struktūra un arī mērķis esot viens - sociālās aizsardzības vajadzību finansēšana. Vienīgā atšķirība esot tā, ka apdrošināšanas iemaksas tiek ieskaitītas speciālajā budžetā, savukārt solidaritātes nodoklis - pamatbudžetā.
F64 Photo Agency
Pieteikumu iesniedzēji pauda nostāju, ka viņiem esot liegts saņemt sociālo nodrošinājumu proporcionāli veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, salīdzinājumā ar tiem darba ņēmējiem, kuriem nav pienākums maksāt solidaritātes nodokli. Tādējādi apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 109. pantam. Turklāt pieteikumu iesniedzēju ieskatā Solidaritātes nodokļa likums paredzot atšķirīgu attieksmi pret dažādām solidaritātes nodokļu maksātāju grupām, nosakot atšķirīgas nodokļa likmes atkarībā no tā, kādiem sociālās apdrošināšanas veidiem viņi ir apdrošināti. Šāda atšķirīga attieksme neatbilstot Satversmes 91.pantā ietvertajam vienlīdzības principam.
Tāpat sūdzību iesniedzēji pauda viedokli, ka Solidaritātes nodokļa likuma izstrāde un pieņemšana notikusi sasteigti, neizvērtējot tā ietekmi valsts nodokļu politikā ilgtspējīgas sociālās politikas kontekstā. Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, neesot izvērtējis alternatīvas, un likumprojekts esot sagatavots, neuzklausot sociālos partnerus un neveicot izpēti par citu valstu praksi.
Vērtējot pieteikumu atbilstību Satversmes 109.pantam, kas nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos, tiesvedību tika nolemts izbeigt. ST secināja, ka apstrīdētās normas neskar valsts pienākumu izveidot un uzturēt sociālās drošības sistēmu, kas garantē ikvienas personas sociālo nodrošinājumu. Turklāt ST norādīja, ka likumdevējs nav ierobežojis personas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu likumos paredzētajos gadījumos.
ST atzina, ka Solidaritātes nodoklis pēc būtības ir jauns ienākuma nodokļa veids. Tiesas skatījumā, Solidaritātes nodoklis nav apdrošināšanas iemaksas un nevar tikt attiecināts uz sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanu nevienā aspektā, tādēļ Satversmes tiesa nolēma izbeigt tiesvedību daļā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 109.pantam.
